2008. gads: Kad karalis no troņa krita...

Vīriešu tenisā šis gads bijis tik raibiem notikumiem pilns, ka grūti aptver – vai tiešām viss notika šogad. Katram, protams, ir savs viedoklis un skatījums uz notikumiem, es izvēlējos izdalīt vairākas nominācijas un sportistus, kas šogad tiešām paveica lielus darbus.

Gada notikums – Federers zaudē troni

Gada notikuma izvēlē šoreiz nav nekādu problēmu. Lielākā daļa pasaules to gaidīja jau ļoti sen – kad Rodžers Federers beidzot zaudēs ATP ranga līdera godu? Pat dažiem kvēlākajiem Federera faniem šī doma svaidījās galvā, jo četri gadi tomēr ir apjomīgs laika sprīdis. Gada sākumā šveicieša pozīcijas gan bija diezgan spēcīgas, it īpaši zinot, ka Rafales Nadals pirms šīs sezonas sūdzējās par sāpošajiem ceļgaliem. Tomēr jau ar gada pirmajiem turnīriem Federera pozīcijas sāka grīļoties. Zaudēts "Australian Open" tituls, neveiksmes ASV notiekošajos "Masters Series" turnīros, un pirmais tituls iegūts tikai īsi pirms "French Open" Eštorilā. Iekrātā punktu bagāža gan Federera pozīcijas joprojām turēja stabilas – drīzāk šķita, ka Novaks Džokovičs apsteigs Nadalu, nekā Nadals Federeru.

Šveicietis samērā labi aizvadīja "French Open", kur tika līdz finālam, taču par pirmo titulu "Roland Garros" kortos joprojām var tikai sapņot. Šogad no Nadala tika dabūts pa biksēm kā nekad iepriekš – 1:6, 3:6, 0:6 . Lai cik sāpīgs Federeram būtu bijis šis zaudējums, tomēr īstā neveiksme bija tikai pēc mēneša. Vimbldonas zālāja kortos šveicietis bija uzvarējis piecus gadus pēc kārtas, bet šogad zaudējums dramatisma pilnos piecos setos. Atkal Nadalam. Pie šīs spēles gan atgriezīsimies nedaudz vēlāk, taču pats Federers vēlāk atzina, ka krietni bēdīgāks viņš ir par Vimbldonas, nevis ATP ranga līdera troņa zaudēšanu. Pēc šāda pavērsiena kļuva skaidrs, ka Federeram būs krietni jānopūlas, lai saglabātu pirmo vietu. Kā pavērsiena punkts tika uzskatīts "US Open", taču līdz tam nemaz netika – neveiksmes vēl divos "Masters Series" turnīros, kā arī olimpiskajās spēlēs Pekinā, un bija skaidrs, ka Federera sērija pārtrūks. 18. augustā pēc 237 nedēļu valdīšanas Federers noslīdēja uz otro vietu.

Prestižu šveicietis gan uzlaboja, uzvarot Ņujorkā, tādējādi joprojām saglabājot labas cerības apsteigt Pītu Samprasu "Grand Slam" titulu ziņā. Gada noslēguma turnīrs Šanhajā neizdevās – muguras sāpju mocītais šveicietis netika ārā no apakšgrupas. Līdz ar to gads noslēgts ar bilanci 66 uzvaras un 15 zaudējumi, kā arī ranga otro vietu, par 1370 punktiem atpaliekot no Nadala un tikai par 10 apsteidzot Džokoviču. Vai Federers var atgriezties ranga līdera godā nākamgad? Tenisa cienītāji oficiālajā ATP interneta mājaslapā uzskata, ka jā. Tieši šveicietis saņēma visvairāk balsu jautājumā – kurš būs ranga līderis 2009. gada sezonā. Federers nākamsezon solījies startēt tikai lielajos un nozīmīgajos turnīros – tur arī panākumiem jābūt, un kas zina, varbūt Samprasa rekords kritīs 2009. – vajag vēl divus "Grand Slam" titulus.

Gada tenisists – Rafaels Nadals

Olimpiskais zelts garšo arī Nadalam...

Varbūt ir netaisni Nadalu ierindot kā otro šajā atskatā, jo tieši viņš ir līdzvainīgs gada notikuma sakarā. Gada tenisista vērtējumā viņam konkurentu šogad nav. Maljorkas brīnumbērnu daudzi jau bija iesaukuši par mūžam otro, kurš tā arī nespēs apsteigt Federeru, paliekot raugoties vien no muguras. Taču 2008. gads spānim beidzot atnesa ilgi gaidīto godu. Un pelnīti. To nākas atzīt arī tiem, kas nefano par spāņu sportistu un viņa spēli. Ja agrāk Nadals bija nepārspējams vien uz sava māla, tad šogad viņš bija neuzvarams arī uz zālāja, kā arī cietajiem (hard segumiem). Kopumā uzvarēti astoņi turnīri, izcīnīti divi "Grand Slam" tituli (Atkārtots Bjerna Borga leģendārais panākums – uzvarēta Parīze un Vimbldona vienas sezonas laikā), bet abos pārējos sasniegti pusfināli, kā arī zelts Pekinas olimpiskajās spēlēs. Sezonas bilance – 82 uzvaras un 11 zaudējumi.

18. augustā Nadals beidzot kļuva par ranga līderi, lai gan par to, ka būs līderis, varēja būt drošs jau pāris nedēļas iepriekš. Pēc Pekinas Nadalam gan sāka neveikties - līdzīgi kā pērnajā gadā viņu atkal nomoka ceļgalu sāpes. Pērn viņš sūdzējās pēc sezonas, bet šogad nemaz nespēja to pabeigt, izlaižot gan "Masters Cup", gan Deivisa kausa finālu. Sezonas izskaņā Nadalu par labāko atzina kā Starptautiskā tenisa federācija, tā vairākās citās aptaujās pat kā gada sportistu. Cik gatavs spānis būs nākamajam gadam, kad uz pleciem būs ranga līdera slogs? Iespējams, arī viņam nāksies cītīgāk plānot savu turnīru grafiku, saglabājot svaigumu visa gada garumā. Sezonu spānis ir gatavs uzsākt jau 5. janvārī ar turnīru Dohā. Jācer, ka tā viņam izdosies pietiekami gara, un cīņa par labākā tenisista godu būs sīva jo sīva.

Gada spēle – Visu laiku labākais fināls (Vimbldona 2008)

No rītausmas līdz krēslai

6. jūlijs. Ne tikai 2008. gada, bet daudzuprāt arī visas tenisa vēstures izcilākā spēle. Rafaels Nadals – Rodžers Federers. Vimbldonas fināls. Jau trešo gadu pēc kārtas šāds bija klasiskā zālāja turnīra fināls, bet pirmo gadu prognozes par uzvarētāju dalījās. Līdz finālam abi tika bez milzu šķēršļiem (Nadals par grūtāko maču līdz finālam nosauca četru setu uzvaru pār Ernestu Gulbi), bet mākoņainā svētdiena kļuva par īstu izrādi. Pirmie divi seti noslēdzās ar Nadala triumfu 6:4, 6:4, bet tik viegli savu turnīru Federers nevēlējās atdot. Divi nākamie seti noslēdzās ar šveicieša uzvaru taibreikos, turklāt ceturtajā setā viņš prata atspēlēt mačbumbas. Arī izšķirošā seta laikā mačs uz brīdi tika pārtraukts lietus dēļ, bet galotnē, jau krietnā krēslā nedaudz aukstasinīgāks bija spānis, atkārtotjot Bjerna Borga panākumu – vienā gadā uzvarot kā "French Open", tā Vimbldonā.

Nākamajā dienā nebeidza rimt runas par šo spēli, televīzijas varēja lepoties ar milzīgiem reitingiem (Lielbritānijā spēli noskatījās teju puse tā brīžā TV skatītāju) , bet trīskārtējais Vimbldonas čempions Džons Makinrojs atzina, ka savā mūžā nav redzējis labāku tenisa maču. Kad nākamreiz Vimbldonā redzēsim šādu nepilnu piecu stundu trilleri?

Gada progress – Endijs Marejs

Briti beidzot var uzelpot

Tikai dažas dienas šķir vienaudžus Novaku Džokoviču un Endiju Mareju vecumā. Bija vajadzīgs gads, lai abi tiktu līdzās arī spēles ziņā. Elitē abi sportisti ienāca vienlīdz ātri, taču lielo soli augšup spēja spert vien Džokovičs, kamēr Mareju daudzi paspēja norakstīt kā nervozo drebuli, kurš nespēj savākties izšķirošajos brīžos. Šo gadu britu cerība iesāka gana labi, taču lielus panākumus tā kā tā nespēja gūt, turoties ap ranga desmito pozīciju. Pavērsiens atnāca savās mājās... Marejs bija tikai viena zaudēta geima attālumā no zaudētas spēles mačā pret Rišāru Gaskē Vimbldonas 4. kārtā, taču spēja atspēlēties un tikt tālāk. Mutes brūķēšana par jebkura pārspēšanu gan darīja savu, un ceturtdaļfinālā Mareju apsēdināja Rafaels Nadals, taču nākamie turnīri britam bija ļoti sekmīgi.

Spēlējot patiešām gudri (daudzi uzskata, ka tieši Marejs ir Federera gudrās spēles turpinātājs), brits sezonas otrajā pusē spēja uzvarēt gan Nadalu, gan Federeru un Džokoviču. Triumfs divos "Masters Series" turnīros, fināls "US Open" Mareju pacēla līdz ranga ceturtajai vietai. Šanhajā gada noslēguma turnīrā tieši Marejs jau tika uzskatīts par galveno favorītu, taču izlika visus spēkus, lai pieveiktu Federeru, un Nikolajam Davidenko spēka neatlika – zaudējums pusfinālā. Ja britu sportistam izdosies turpināt šī gada otrā pusē iesākto, izdosies savākt savas emocijas un izmanot sev labvēlīgi spēlē, tad nav šaubu, ka viņš var tikt arī augstāk. Ar viņu nu jārēķinās katram.

Gada jaunais spēlētājs – Huans Martins Del Potro

Vai viņam tiešām ir 20?

Līdz pat sezonas otrajai pusei šajā kategorijā uz uzvaru varēja pretendēt arī Ernests Gulbis, taču tad nāca viņa vienaudža Huana Martina Del Potro laiks. Kamēr vairums sportistu mēģināja sagatavoties Pekinas olimpiādei un "US Open" vienlaicīgi, tikmēr Del Potro sāka krāt ATP titulus, kuru līdz šim viņam nebija. Viss sākās jūlija sākumā Štutgartē, bet turpinājās Kicbīlē, Losandželosā un Vašingtonā. Jā, turnīros nebija tas spēcīgākais dalībnieku sastāvs, taču tie bija četri (!!!) turnīri. Del Potro uzvaru sērija turpinājās arī "US Open", kur slaidais argentīnietis aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam, zaudējot nākamajam finālistam Marejam. Kā izrādījās, arī viņam sezona beigās bija par garu, un visam spēka pietrūka. Īpaši sāpīgi tas izpaudās Deivisa kausa finālā, kad veselības problēmu dēļ Del Potro nespēja pilnvērtīgi palīdzēt savai komandai, tomēr viņš bija tas, kurš komandu ieveda finālā ar lielisku spēli pret Krieviju. Argentīnieša teniss noteikti nav tik skatāms salīdzinot, piemēram, ar Tsongu, taču tas ir pārdomāts un nes augļus. Ranga devītajā vietā par skaistām acīm vien iekļūt nevar.

Gada eksplozija – Žo-Vilfrīds Tsonga

Uzmanieties – Tsonga lec!

Gada sākums un "Australian Open" daudziem paliks atmiņā ar Novaka Džokoviča triumfu, taču vēl vairāk prātā palicis ekstravertais un emocionālais Žo-Vilfrīds Tsonga. Tieši savas izturēšanās dēļ tumšādaino Francijas tenisistu tā iemīlēja publika. Protams, arī viņa spēle ir ļoti skatāma – tieši tas ko vajag skatītājiem. Pēc Austrālijas lieli panākumi izpalika, turklāt maijā viņam nācās gulties zem skalpeļa. Māla sezonā no Tsongas neviens brīnumus negaidīja, bet Vimbldonā gan francūzis varēja gūt labus panākumus. Varēja, jo operācijas dēļ nespēlēja līdz pat "US Open". Atgriešanās iznāca gana laba – divi uzvarēti turnīri (Bangkokā un Parīzes "Masters Series") un gada nogalē sasniegta ATP ranga sestā vieta. Vai Tsonga būtu ticis vēl augstāk, ja nebūtu izlaidis daļu sezonas? Pēc "Australian Open" šaubījos, ka Tsonga var tikt pat tik augstu, cik ticis šobrīd. Ja nebūs traumu, tad francūzis būs stabils TOP 10 iemītnieks arī nākamgad, par ko augstāku turpināšu šaubīties.

Gada pārsteigums – Žils Simons

Ar cīņas sparu var tālu tikt

Nekādi apskatā nevaru neiekļaut šo francūzi, jo tieši viņš ir tas, no kura personīgi es negaidīju tādu sniegumu. Jā, jau iepriekšējā gadā viņš bija izcīnījis ATP titulus maznozīmīgos māla seguma turnīros. Labs vidusmēra tenisists, bet nekas vairāk. Un 2008. gadā viņš izcīna trīs ATP titulus, tiek līdz ranga septītajai vietai, divreiz apspēlē Federeru un nokausē arī Nadalu? Nekad neticētu tam janvārī.

Tituls franču iecienītajā Kasablankā – nekas sevišķs. Bet, kad pēc Vimbldonas Simons aizbrauca uz ASV, nevis palika vēl kādā māla turnīrā Eiropā, sāku vīpsnāt – ko tad šis tur pazaudējis. Viss beidzās ar uzvarām pār vairākiem hard speciālistiem un titulu. Saimons Giless tieši tā kāds kolēģis bija nosaucis šo tenisistu, un ļoti necēlās roka viņam pārmest par nezināšanu. Cīnītāja gars francūzim deva vairākas lieliskas uzvaras, izvelkot šķietami neņemamas bumbiņas un nogalinot pretiniekus ar bekhendu pa līniju. Simons nebija tālu arī no "Masters Cup" fināla, taču varbūt citreiz.

Gada prasmīgais jefiņš - Novaks Džokovičs

Varu būt kā Rodiks vai Šarapova

Līdzīgi kā viņa tautietei Anai Ivanovičai, arī ATP ranga trešās vietas īpašniekam Novakam Džokovičam nevarēja neatrasties vieta gada apskatā. Īpaši to nepiedotu kāda viņa fane, kas portālā pēc katras Novaka spēles atstāja sirdi plosošus komentārus. Ko tad paveica Džokovičs, kurš gadu noslēdza tajā pašā vietā, kurā uzsāka (trešajā), taču tikai desmit punktus no otrās vietas. Kā sāka – tā beidza. Serbs bija lielisks Melburnā, pelnīti izcīnot savu pirmo "Grand Slam" titulu. Francijā un Ņujorkā viņš tika līdz finālam, bet uzvarēja "Masters Series" turnīrus Indianvelsā un Romā. Sezonas beigas šķita samocītas, likās, ka Novaks gaida atpūtu, taču Šanhajā viņš atkal pārsteidza. Jā, visas spēles Džokovičs neaizvadīja augstākajā līmenī, tomēr kļuva par čempionu. Un nevienam nav iemesla sacīt, ka nepelnīti.

Liela daļa sporta līdzjutēji šogad iepazinās arī ar Džokoviča jautro pusi – parodijas, karaoke, draiskās pēcspēļu konferences. Nole ir pats dzīvīgākais no elites sportistiem, un tieši tamdēļ ir iemīļots vienkāršo tenisa skatītāju vidū. Nākamgad viņam vajadzētu pacensties tikt augstāk arī rangā, vai vismaz saglabāt savu vietu. Marejs aiz muguras nesnaudīs, turklāt tieši gada pirmajā pusē Serbijas zvaigznei būs jānopūlas ar punktu aizstāvēšanu.

Gada komanda - Spānija

Ranga līderim arī labākā komanda

ATP ranga pirmajā simtniekā ir 15 Spānijas tenisistu, taču neba šis apstāklis bija noteicošais gada komandas izvēlē. Spānija šogad tika pie Deivisa kausa, turklāt kādā veidā. Pretinieka nometnē, bez sava galvenā līdera Nadala, pilnīgi nefavorīti un 0:1 zaudētājos pēc neizteiksmīgas Davida Ferera spēles. Varoņu godā šoreiz Fernando Verdasko un Felisiano Lopess – katram pa uzvarai vienspēlēs un kopā dubultspēlē. Otrā plāna aktieri šoreiz izvilka komandu un noslīcināja argentīniešus. Komandas kapteinis Emilio Sančess savu vietu jau atdevis kādreizējam "French Open" čempionam Albertam Kostam – redzēs, ko viņš spēs paveikt. Materiāla spāņiem netrūkst...

Gada aiziešana – Gustavo Kuertēns un Jonass Bjorkmans

Prieka asaras raud arī lieli meistari

Kādreiz esi slavas virsotnē, bet kādreiz no lielā sporta arī jāaiziet. Šogad gribas atzīmēt divus izcilus tenisistus, kuriem šis gads bija pēdējais profesionāļos – Gustavo Kuertēnu un Jonasu Bjorkmanu. Gugas asaras "Roland Garros" centrālajā kortā bija neviltotas. Tieši te viņš trīs reizes virs galvas bija pacēlis vienspēļu uzvarētāju trofeju, bet šogad Parīzi brazīlietis bija izvēlējies par savu noslēguma turnīru. Atgriezties tūrē pēc vairākkārtējām gūžas operācijām Kuertēns tā īsti nespēja, tamdēļ viņa lēmums bija pašsaprotams. Savā pēdējā spēlē profesionāļos Guga zaudēja mājiniekam Polam Anrī Matjē, taču milzīgie aplausi, skatītājiem stāvot kājās vairākas minūtes, bija veltīti tikai brazīlietim, kurš pabijis arī ATP ranga līdera godā.

Nedaudz klusāk, taču ne mazāk emocionāli no profesionālā tenisa aizgāja zviedru veterāns Jonass Bjorkmans. Viņš vēl aizvadīja pilnu šo sezonu, bet jau šogad vasarā 36 gadus vecais Bjorkmans paziņoja, ka šī ir viņa pēdējā sezona. Profesionālajā tenisa apritē zviedrs pavadīja 17 gadus, izcīnot sešus vienspēļu un 54 dubultspēļu titulus. 1997. gadā Bjorkmans sasniedza karjeras augstāko pozīciju ATP rangā vienspēlēs, ierindojoties ceturtajā vietā, kamēr dubultspēles zviedrs, protams, ir bijis arī pirmais.

Gada prieki – 12 jauni ATP turnīru uzvarētāji un klusums sērgā

Kei Nišikori radīja tenisa bumu Japānā

Tenisam bieži pietrūka intrigas – tā sacīja par 2007. gadu, kad pie saviem pirmajiem ATP tituliem tika pieci jauni tenisisti. 2008. gadā tie bija jau 11, un vairāki pat ļoti pārsteidzoši. Kurš gan gaidīja ko tādu no ukraiņa Serhija Stakhovska, vācieša Filipa Petšnera, krieva Igora Kuņicina, japāņa Kei Nišikori vai spāņa Marsela Granoljera? Beidzot kārta bija pienākusi arī Albertam Montanjesam (Spānija) un Viktoram Hanesku (Rumānija). Tāpat jaunie un talantīgie Žo-Vilfrīds Tsonga, Huans Martins Del Potro, Marins Ciličs un Sems Kverijs apliecināja, ka ir pelnījuši kļūt par ATP turnīru uzvarētājiem. Šajā sarakstā ļoti gaidījām arī Ernestu Gulbi. Gaidīsim nākošo gadu.

Otrs prieks, un varbūt pat lielāks ir tenisa un totalizatoru (ne)saistība. Pērn tas bija karstākais temats, bet šogad bez sodiem tika izbeigta Davidenko lieta, bet citi skaļi uzvārdi vairs neuzpeldēja. Jāpiezīmē, ka ATP un ITF ļoti izgāzās ar savām sodu metodēm, cerams, ka tamdēļ nenolaidīs acis no iespējamām nelikumībām nākotnē.

Pēcvārdam

Ja kādam šķiet, ka nekas interesantāks par 2008. gada sezonu tenisā nav iespējams, tad iesaku jau tūliņ piesprādzēties - 2009. gads jau priekšā. Jau 5. janvārī sākās jaunās cīņas un īpaši saistošs solās būt Dohas turnīrs, kurā spēlēs Nadals, Federers un Marejs. Nedaudz mainījusies turnīru nozīme, bet par to visu jau pēc pāris dienām. Cerēsim arī uz Ernesta Gulbja plašāku lidojumu, kurš savas gaitas sāks ar turnīru Brisbenā. Par Latvijas tenisistu veikumu 2008. gadā gan lasiet rīt.