Sporta špikeris: cik nozīmīga ir olimpiskā simbolika?

Olimpiskie apļi

Visatpazīstamākais olimpiskās kustības simbols ir pieci kopā savīti apļi, kas katrs ir atšķirīgā krāsā. Tie simbolizē olimpiskās saimes vienotību un draudzību starp visu piecu kontinentu (Eiropas, Āzijas, Āfrikas, Okeānijas un Amerikas) tautām, tomēr neviens no apļiem nepārsāv kādu atsevišķu kontinentu.

Apļu idejas autors ir mūsdienu olimpisko spēļu iniciators franču barons Pjērs de Kubertēns, kaut arī pastāv mīts, ka apļi radušies vēl Senās Grieķijas laikā, jo amerikāņu autori Lins un Greja Pūli, 1950. gadu beigās viesojoties Delfos, redzējuši akmeni ar izgrebtiem olimpiskajiem apļiem (patiesībā tas bija saglabājies no 1936. gada Berlīnes olimpiskajām spēlēm, pirms kurām tieši Delfos notika olimpiskās lāpas iedegšanas ceremonija). De Kubertēns apļu dizainu radīja 1913. gadā un pirmoreiz to plānoja prezentēt gadu vēlāk olimpiskā kongresa laikā Parīzē, taču Pirmā pasaules kara dēļ tas tika atcelts. Neskatoties uz to, jau pirmajās pēckara spēlēs, 1920. gadā Antverpenē, piecu apļu simbols pirmoreiz tika izmantots arī olimpisko spēļu laikā.

Kā tolaik stāstīja pats de Kubertēns, tad konkrētās sešas krāsas (iekļaujot arī balto fona krāsu) tika izvēlētas tādēļ, ka tās ietvēra visu 1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu dalībvalstu karogu krāsas. Savukārt vēsturnieki uzskata, ka ideja savienot piecus apļus kopā de Kubertēnam radās, iedvesmojoties no Francijas sporta asociāciju savienības, kuras viens no dibinātājiem bija tieši Pjērs de Kubertēns, logo, kas bija divi kopā savienoti zilas un sarkanas krāsas apļi. Šī simbola autors bija slavenais šveiciešu psihiatrs Kārlis Gustavs Jungs.

Olimpiskā lāpa

Atšķirībā no olimpiskajiem apļiem, kuri tikai nesen sagaidīja savu pirmo simtgadi, olimpiskās uguns tradīcija ir pārņemta vēl no antīkajām olimpiskajām spēlēm. Sengrieķu mitoloģijā tika uzskatīts, ka uguni cilvēkiem dāvāja titāns Prometejs, Olimpijā nozogot to no dieviem, tādēļ ugunij Senajā Grieķijā bija ļoti liela nozīme. Ik pēc četriem gadiem olimpisko spēļu laikā uguns tika iedegta Olimpa dieva Zeva, kā arī viņa sievas Hēras tempļos. Mūsdienu olimpiskajās spēlēs uguns tiek aizdegta tieši tajā vietā, kur kādreiz atradās Hēras templis. Olimpiskā lāpa un tās uguns simbolizē saikni un nepārtrauktību starp antīkajām un mūsdienu olimpiskajām spēlēm.

Ideja atjaunot uguns izmantošanu mūsdienu olimpisko spēļu laikā ienāca prātā izcilajam holandiešu arhitektam Janam Vilsam pirms 1928. gada olimpiskajām spēlēm Amsterdamā. Vilss izstrādāja Amsterdamas olimpiskā stadiona projektu un tajā iekļāva arī 46 m augsto Maratona torni, kurā dega pirmā mūsdienu olimpiskā uguns vēsturē.

Savukārt olimpiskās lāpas ceļojums no Olimpijas līdz spēļu norises vietai pirmoreiz notika iepriekš minētajās Berlīnes spēlēs 1936. gadā. Šis process nebija aizgūts no sengrieķu tradīcijām, bet gan radās pēc vācieša Karla Dīma iniciatīvas, esot nacistisko spēļu orgkomitejas ģenerālsekretāra amatā. Pašā pirmajā lāpas ceļojumā iesaistījās vairāk nekā 3300 skrējēju, kuri 12 dienu laikā ar lāpu veica 3187 km. Ja šos skaitļus salīdzina ar Tokijas spēlēm, tad kopš lāpas iedegšanas pērnā gada martā līdz pat atklāšanas ceremonijas vakaram tā mēros aptuveni 20 tūkstošus kilometru, bet tās nesēju skaits sasniedz aptuveni 10 tūkstošus cilvēku.

Olimpiskais moto

Frāze, kuru izmanto jau kopš pirmajām mūsdienu olimpiskajām spēlēm 1896. gadā, ir slavenā "Citius, Altius, Fortius" (latviski: Ātrāk, augstāk, spēcīgāk), ko zina teju ikviens pasaules sportists. To 19. gadsimta beigās sāka lietot franču mācītājs Anrī Didons, bet vēlāk olimpisko spēļu simbolikā ieviesa Pjērs de Kubertēns. Šī īsā frāze raksturo sporta skaistumu un estētiku.

"Svarīgākais olimpiskajās spēlēs ir nevis uzvarēt, bet gan piedalīties," sacīja de Kubertēns. Bieži vien mūsdienu sporta pasākumos, arī olimpiskajās spēlēs, tas mēdz aizmirsties. Taču svarīgākā atziņa, ko de Kubertēns vēlējās atgādināt, ka arī dzīvē, līdzīgi kā sporta sacensībās, pats galvenais ir izdarīt visu cik vien labi pašam iespējams nevis triumfēt.

Olimpiskā himna

Lai gan katrām olimpiskajām spēlēm ir savas, atšķirīgas melodijas un dziesmas, kuras izmanto gan atklāšanas, gan noslēguma ceremonijās, tomēr oficiāla olimpiskā himna ir tikai viena. Tās mūzikas autors ir grieķu komponists Spiridons Samars, bet vārdus sarakstījis grieķu dzejnieks Kostis Palams. Arī šis skaņdarbs ir radīts 19. gadsimtā un skanēja pašā pirmajā 1896. gada Atēnu olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, bet par oficiālu olimpisko himnu tika atzīts 1958. gadā (starp citu, tieši Starptautiskās olimpiskās komitejas sanāksmē Tokijā) un kopš tā laika vienmēr tiek atskaņots olimpiskā karoga pacelšanas laikā.

Olimpiskās himnas vārdi sasaucas ar visiem iepriekš minētajiem simboliem, īpaši godinot tieši olimpisko uguni un lāpu, kā arī sludinot mieru un sadraudzību starp visām pasaules tautām. Skaņdarba versiju angliski iespējams noklausīties šeit:

Olimpiskās medaļas

Katrās olimpiskajās spēlēs visu triju medaļu - zelta (kas patiesībā ir apzeltīts sudrabs), sudraba un bronzas - dizains ir atšķirīgs, un to izlemj spēļu rīkotāji. Viena pazīme gan ir kopēja. Sākot ar 1928. gadu, visu vasaras olimpisko spēļu medaļu priekšpusē ir attēlota Nīke, uzvaras dieviete grieķu mitoloģijā. Savukārt medaļu aizmugurē parasti vienmēr ir attēlots konkrēto olimpisko spēļu logotips. Tieši šāds dizains būs arī Tokijas spēļu medaļām, par kurām 33 sporta veidos cīnīsies vairāk nekā 11 tūkstoši atlētu no visas pasaules.