Izstumtā trenera intervija

2007. gadā Tedu Nolanu apstiprināja par Ņujorkas Islanders galveno treneri. Tas bija trenera otrais uznāciens uz NHL skatuves. Pirmajā piegājienā viņš kļuva par līgas labāko treneri, taču tad tika izstumts no šīs aprites. Kā izstumtais no lielās līgas viņš dzīvo joprojām, bet šī saruna ar Ziemeļamerikas kolēģi, lielā mērā arī mums ļaus izprast – ko esam ieguvuši? Ja godīgi – salikt kopā trenera Nolana un LHF prezidenta Lipmana dzīves principus ir visai grūti, taču – iespējams, tieši tāpēc šis eksperiments kļūs par kaut kādu procesu sākumu. Par sākumu izmaiņām uz labu. Lūk, šī saruna...

Teds Nolans ir atgriezies NHL un darīs to, ko prot vislabāk – izcīnīs uzvaras hokeja laukumā. Ņujorkas Islanders jaunajam trenerim ir jāliek komandai domāt par play off spēlēm, jo iepriekšējos četrpadsmit gadus viņi nav spējuši vinnēt nevienu izslēgšanas spēļu sēriju. Mūsu kolēģis tikās ar Nolanu, lai viņu iztaujātu ne tikai par viņa NHL spēlētāja karjeru, divdomīgo trenera karjeras noslēgumu Bufalo, bet arī par laiku, kad varenais Veins Greckis nebija vēl tik varens...
- Pirms NHL drafta sezonas (1978), tu pārstāvēji junioru komandu Sault Ste. Marie Greyhounds no Ontario, kuras sastāvā bija arī septiņpadsmit gadus vecais Veins Greckis. Kas viņš bija tolaik, pirms kļuva par The Great One (tā Grecki sauca viņa NHL karjeras laikā – aut.)?
- Es uzaugu mazā indiāņu rezervātā (Garden River First Nation Reserve). Mums nebija pieejamas avīzes vai radio, arī TV nebija. Tāpēc uz pirmo komandas nometni devos bez jebkāda priekšstata, kas ir Veins Greckis. Nometnes laikā sāku aprast ar runām par šo mazo brīnumbērnu, kas nāca no Ontario dienvidiem. Pirmais, ko redzēju ģērbtuvē – tāds tieviņš un izdilis puisēns, padomāju – „Kas tur tik īpašs šajā puikā?”. Toreiz nometnē mums nevajadzēja vienam otru apspēlēt, vai mest pa vārtiem, vai izdarīt precīzas piespēles, tāpēc sākumā tā arī nesapratu, kur slēpjas šī mazā zēna fenomens. Tad bija pirmā spēle un mēs pretinieku apspēlējām ar 7:1. Greckis iemeta vienus vārtus un palīdzēja gūt pārējos sešus. Tajā brīdī bija skaidrs, ka viņš patiešām ir īpašs. Viņš ļoti daudz trenējās – bija pirmais uz ledus, pēdējais gāja prom. Viņš izcēlās ar šo attieksmi.
- Viņš bija maziņš?
- Svarā kādus 60 kilogramus, augumā ap 155 cm. Viņš izskatījās vienkārši mazs spēlētājs. Tā kā viņš bija arī jaunāks nekā mēs pārējie, mums citiem komandas biedriem bija savs kluba biedrs jāizstāv uz laukuma. Vēlāk jau pretinieku komandas saprata, ka viņu nebūs iespējams apturēt ar rupjību, tāpēc tika mēģināti varianti – kā viņu apspēlēt, kā atņemt ripu. Taču tas nebija iespējams, tas bija grūti.
- Vai tev bija tolaik nojauta, ka spēlē kopā ar hokejistu, kas varētu izmainīt ar savu sniegumu hokeja spēli kopumā?
- Kad mēs devāmies izbraukumos uz citām pilsētām, ažiotāža ap Veina spēli bija milzīga. Otavas arēnā parasti nāca kādi 3000 līdzjutēju, kad atbraucām mēs – stadions bija pārpildīts līdz 15 000. Tas notika katrā hokeja arēnā, kur mēs ieradāmies. Parasti spēles starplaikos Greckis izgāja uz ledus pret otras komandas labāko uzbrucēju un sacentās izgājienos pret vārtsargu. Greckis jau tajā laikā bija visu kandādiešu varonis, viņš varēja bez maksas apmeklēt kino un ar šīm brīvbiļetēm apgādāja arī citus komandas biedrus. Tas bija jautri!
- Tevi pašu NHL drafta piektajā kārtā izvēlējās Detroitas Red Wings – ar ko šī diena palika atmiņā?
- Tas man ir spilgts notikumus, gluži kā viss būtu bijis vakar. Tolaik patiešām īsti nesapratu, kas notiek lielajā hokejā, kāda ir NHL kārtība. Man likās, ka visi, kas vēlas, vienkārši brauc uz klubu treniņnometnēm un tur strādā, lai iekļūtu sastāvā. Par tādu NHL draftu vispār neko nezināju. Biju diezgan kautrīgs, tāpēc komandā trenerim liekus jautājumus neuzdevu. Kad beidzās mani junioru gadi, gribēju kļūt par profesionālu hokejistu, taču nezināju, kā to panākt. Pieteicos studēt Ontario provinces policijas akadēmijā, lai kļūtu par virsnieku. Manu iesniegumu pieņēma un man patiesībā vajadzēja kļūt par policistu. Vienu vakaru sēžu mājās kopā ar mammu un draudzeni (viņa tagad ir Nolana sieva – aut.), tad pēkšņi dzirdu pa radio sakām, ka mani izvēlējušies Detroitas Red Wings. Es biju tādā ekstāzē, taču nevēlējos to izrādīt. Iekāpu mašīnā, aizbraucu līdz tuvākajam mežam un pamatīgi izdejojos, izkliedzos, apmēram divdesmit minūtes. Tā tas notika.
- Traks stāsts... Tas nozīmē, ka neviens tev nebija stāstījis, ka kāda NHL komanda grib tevi iekļaut savos sarakstos?
- Junioru vecumā es tikai spēlēju hokeju, bet, kad spēļu nebija – devos atpakaļ uz rezervātu. Es netiku ierauts hokeja saimniecības intrigās. Daudz laika pavadīju rezervātā, biju dabas bērns. Atceros vienu spilgtu notikumu, kad junioru komanda mani izsauca no rezervāta un piedāvāja dzīvot vienā no ģimenēm kopā ar vēl vienu komandas biedru. Sēžot pie loga, ieraudzīju kokā divas irbes. Atvēru logu un tās nošāvu... Saimniece satrakojās, gribēja mūs no mājas izmest. Kad viss vakarā nomierinājās, mēs abi ar komandas biedru aizgājām pēc nošautajām irbēm, tās noplūcām un notiesājām vakariņās. Es biju naivs bērns. Citām lietām vispār nepievērsu uzmanību – tikai hokejam.
- Uzaugot dabas rezervātā un pēc tam nokļūstot junioru hokejā, kas bija grūtākais šajā pārejā?
- Pirms nokļuvu Greihoundas komandā, spēlēju Kenorā, Ontario provincē. Tas bija grūti, saskāros ar rasismu, apskaukāšanos. Pirms tam neko tādu nebija piedzīvojis. Viss, kas notika apkārt spēlei, bija diezgan apgrūtinoši.
- Kas notika tavā pirmajā NHL nometnē?
- Tas savukārt bija baisi... Spēlēt pret pieaugušiem vīriešiem, kuri par tevi ir fiziski stiprāki, garāki un ar bārdām – smagi. Man pirms tam nebija bijis neviens speciālais treniņš. Viss, ko biju darījis rezervātā, lai būtu stiprs –skraidīju pa krūmiem, cirtu kokus un veicu citus vīriešu darbus. Savukārt mani jaunie komandas biedri bija cilājuši speciālos svarus, strādājuši fitnesa zālēs, griezuši velotrenažierus. Kad to visu ieraudzīju, nobijos un... aizbēgu uz mājām. Mamma lika atgriezties un tas bija pareizi. Red Wings menedžeris Teds Lindsejs piezvanīja man un deva vēl vienu iespēju. Viņš saprata manus pārdzīvojumus.
- NHL aizvadīji trīs sezonas, bet ilgi tur nepaliki. Kas neizdevās?
- Pirms nokļuvu NHL, nebiju gājis speciālā hokeja skolā, vai veltījis laiku slidošanas treniņiem. Līdz divpadsmit gadu vecumam spēlēju pagalmu hokeju. Mana sezona bija uz dīķa no novembra līdz martam. Kad ledus nebija, nekādu citu hokeja treniņu arī nebija. Hokeju spēlēju, jo man tas patika. Kad mani nodraftēja NHL, es, slidojot pagriezienos, nemaz īsti nemācēju pārlikt savu kreiso kāju pāri labajai.. Uz vienu pusi kājas pārlikšana nesanāca, jo nebiju to mācījies. Nebiju tā trenēts, lai kļūtu par stabilu NHL spēlētāju.
- Vai kā profesionāls hokejists nopelnīji gana naudas?
- Toreiz viss bija daudz savādāk. Par savu pirmo līgumu saņēmu 17 000 dolārus sezonā. Kad man piezvanīja aģents un teica, ka viņš mani turpmāk pārstāvēs, es neko nesapratu. Es nezināju, kas ir aģents. Tad viņš teica, ka palīdzēs un es atbildēju – okei! Tad viņš nosauca līguma summu un to, ka par kontrakta parakstīšanu es saņemšu prēmiju – 6000 dolārus. Kas tā par prēmiju? Viņš teica – uzliksi parakstu uz līguma un par to tev pienāksies šī nauda. Ahā, teicu – protams! Es biju sajūsmā, ka par hokeja spēlēšanu maksā naudu, bet tikai vēlāk sapratu, ka tā nemaz nebija tik liela summa. Pa vasarām, lai sarūpētu ģimenei iztikšanu, vēl papildus strādāju – piegādāju veikaliem kokakolu, piepalīdzēju gadījuma darbos celtniecībā, biju naktssargs. Man bija daudz darba vietu, pat tad, kad spēlēju NHL, arī sezonas laikā.
- Kad saprati, ka hokeja trenera darbs būs nākamā profesija?
- Par to nekad īpaši nedomāju. Pēc hokejista karjeras nokļuvu Lake Superior State universitātē, kur sāku trenēt hokeja komandu. Par to uzzināja mana junioru komandas vadība no Greihoundas. Viņi piedāvāja kļūt par trenera palīgu, piekritu. Kad pēc mēneša viņi galveno treneri padzina, man piedāvāja viņa vietu. Līdz sezonas beigām komandas vadība meklēja galveno treneri, taču neatrada. Mēs togad sezonu beidzām kā pēdējā komanda ar atrāvienu. Saprotams, nebija daudz tādu treneru, kas vēlētos šeit piestrādāt vai palīdzēt. Tad mani iecēla par galveno ar visām pilnvarām.
- Jā, un pēc pāris gadiem tava vadītā junioru komanda izcīnīja Memorial Cup. No tās komandas sastāva, kurš spēlētājs patiešām bija nopelnījis vietu NHL?
- Viens no viņiem bija Kriss Saimons. Viņš junioru vecumā bija mazliet nogājis no ceļa – tie bija dažādi slikti lēmumi, kurus viņš vēlāk nožēloja, bet tajā brīdī tie notika. Vēl viņam bija problēmas ar alkoholu. Vienu dienu komandas vadība man pavaicāja, vai es vēlos savā komandā „to lielo indiāni no Otavas komandas”. Toreiz Kriss spēlēja citā junioru komandā un viņiem bija lielas problēmas ar šo spēlētāju. Es zināju, kas ir šis Saimons, labi pazinu viņa tēvu. Man bija līdzīga bērnība, tāpēc varēju izprast viņu un palīdzēt. Sākumā viņš bija neapmierināts, ka nonācis mūsu komandā, bet mēs daudz ar viņu strādājām. Redzot viņu tagad un to, kāda izvērtās viņa hokejista karjera, uzskatu, ka tas varētu būt viens no manas trenera karjeras spilgtākajiem brīžiem, lielākajiem sasniegumiem.
- Būs pagājuši gandrīz desmit gadu, kopš neesi trenējis NHL klubu (Bufalo Sabres). Kas šajā pieredzē bija pats grūtākais?
- Vissmagākie bija meli un nepatiesības, kas tika par mani stāstītas, kad aizgāju no komandas. Kad uzbrūk tavām vērtībām, tas ir smagi. Jau kopš bērnības esmu mācīts aizstāvēt savu godu. To arī izdarīju. Tomēr, joprojām ir sāpīgi dzirdēt šos briesmīgos melus. Manā ģimenē aug divi puikas, es viņiem mācu to pašu – cieņu un attieksmi pret darbu, ko dari. Tad viņi izlasa avīzēs, ka viņu tēvs ir dzērājs un brunču mednieks... Tas vienkārši bija par traku.
- Kas šos melus stāstīja?
- Tie ir slavenie „viņi”. Katru reizi, kad lasīju šos stāstus par sevi, bija rakstīts – „viņi teica”... Bet neviens netika nosaukts vārdā. Visgrūtāk bija šīs situācijas skaidrot darba intervijās, kad meklēju darbu NHL klubos. Man jautāja par lietām, kam nebija nekāda sakara ar mani un hokeju vispār. Tas bija smagi.
- Varbūt tas bija tavas ādas krāsas dēļ? Jo piekritīsi – uz desmit gadiem pazust no NHL aprites – nav viegli izprast šo pavērsienu?
- Tas ir sarežģīts jautājums. Man liekas, ka tas saistīts ar cilvēku nevēlēšanos izprast citus cilvēkus, kas nākuši no citām vidēm un slāņiem. Ja viņi tevi nesaprot vai neizprot, viņi sāk šaubīties. Es ar šiem puišiem (NHL klubu menedžeriem) neesmu gājis vienā skolā, tāpat viņi nezina, ko man nozīmēja kļūt par hokejistu, treneri – un vēl es izskatos mazliet citāds... Ja esmu tāds, tad arī attieksme mainās. Tas nav tikai hokejā, tā ir arī citās dzīves jomās. Ceru, ka nākotnē tas mainīsies. Iespējams, ka tad skatīsies tikai uz cilvēka vērtību būtību, nevis ādas krāsu vai viņa izskatu.
- Kā treneris esi bijis veiksmīgs visās darba vietās, ja runājam par sasniegto rezultātu. Kā to var izskaidrot, ka spēlētāji tavā vadībā parāda vislabāko, ko viņi spēj?
- Domāju, ka vispirms viņus cenšos izprast nevis kā hokejistus, bet gan kā cilvēkus. Tās ir vecas dzīves patiesības, taču tās strādā, tās ir patiesas. Cilvēkus neinteresē, cik daudz jūs zināt par savu darbu, līdz brīdim, kad jūs parādāt savu attieksmi pret darāmo. Ja man spēlētāji rūp kā cilvēki, tad viņi uz laukuma izdarīs visu, lai manu uzticību attaisnotu.

Nu, ko teiksiet? Savdabīga personība. Spēcīgs raksturs. Skaidra izpratne par dzīvi. Latvijas hokejs ar Teda Nolana parādīšanos nevar zaudēt – tikai iegūt. Lai kādi arī būtu komandas sasniegtie rezultāti ar viņu pie stūres... Izstumts Amerikā, pieņemts – Latvijā. Lai mums veicas!