Liene Jansone – simtniece

Bet ielūkojoties biogrāfijas datos – patiesi! – viņai ir trīsdesmit gadu (jubileja pienāca nesen, 22. maijā) un jau septītais gads valstsvienības sastāvā. Debija notika pārbaudes sacensībā ar Lietuvu 2005. gada 6. augustā Vilņā, un toreizējie Lienes 24 gadi ir basketbolistes brieduma laiks.
Vispār jau viņa ar saviem 192 garuma centimetriem un atlētisko augumu basketbolam garām paiet diezin vai spētu jebkurā gadījumā. Lienes gadījumā basketbola mīlestībai ir jābūt jau gēnu līmenī, jo viņas vecāki – Daiga un Ziedonis Jansoni – savulaik bija labi basketbolisti, bet tagad ir vēl labāki basketbola treneri. Savukārt mans priekšstats par Lienes mūžīgo jaunību acīmredzot sakņojas tajos gados, kad Latvija patiesi bija ielu basketbola varā, un Jansonu ģimenes blice spīdēja zem groziem uz bruģa. Jau tolaik varēja vērot meitenes nosvērtību un stabilitāti – īpašības, kas viņu raksturo arī šo baltu dienu. Neatkarīgi no izlases mainīgo treneru ikreiz piešķirtā spēles laika.

Viņa pati par sevi:

Es vairāk esmu komandas spēlētāja. Man svarīgākā ir komandas uzvara. Es nekad tā īpaši neesmu centusies pēc punktu gūšanas un to uzskaitīšanas Ir gan cilvēki, kuri tos ciparus ļoti ievēro un tikai pēc tiem vērtē basketbolistu. Protams, statistika ir svarīga, taču tajā bieži neparādās tas melnais darbs, kurš paveikts laukumā. Jā, tajās spēlēs, kad veicas ar metieniem, metu gan – bet ir arī tādas, kad labāk darīt ko citu, izkārtot metienus partnerēm. Tad, uzmanību novēršot, arī pašai var rasties labas iespējas. Jaunos gados gan es varbūt lielāku uzmanību veltīju pašas darbībai, mazāk domāju par komandu.
Vienalga, laikā, kad valstsvienībā spēlējusi Liene Jansone, oficiālās spēlēs vairāk par viņu (363) punktus ieguvušas vien Anete Jēkabsone-Žogota (710) un Gunta Baško (465).

Tajā Lienes pirmajā Eiropas čempionātā, kas notika Turcijā, apakšgrupās bija pa 6 komandām (pavisam 12). Jansone jau ar pirmajām spēlēm, uzvarās pār Poliju un Vāciju, bija saskatāma kā viena no komandas līderēm. Pastāvīga vērtība, uz kuru aizvien var paļauties – kas dāmu basketbolā nudien nav izplatīta parādība. Grieķija toreiz tika sagrauta ar 29 punktu starpību, turpretī Francija 2005. gadā sagādāja Latvijai visrūgtākos brīžus. Zaudējums apakšgrupā ar 50:67 gan nespēja kavēt Latviju iekļūt nākamajā kārtā – ceturtdaļfinālā – kur mūsējās piekāpās Spānijai. Vēl palika iespēja tikt uz pasaules meistarsacīkstēm Brazīlijā – vajadzēja iegūt piekto vietu. Izšķirīgajā spēlē pretī atkal nāca Francija, un atkal bezceris – 62:85... Visumā augstā sestā vieta gandarījumu tomēr nedeva. Debitante Liene Jansone ar 75 kopumā gūtiem punktiem bija trešā rezultatīvākā Latvijas izlases komandā.

Ceļš uz galveno komandu veda, kā jau tas pienākas, caur jaunatnes izlasēm. Liene bija līdere gan U-18, gan U-20 komandās, 2000. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēs sasniedzot savus visu laiku absolūti labākos rādītājus: vidēji vienā spēlē gūti 15,3 punkti un 7,5 atlēcošās bumbas. Laikam gan visvērtīgākie – gan no dzīves, gan basketbola viedokļa – bija četri ASV mācībās un spēlēs aizvadītie gadi: no 2000. līdz 2004. gadam viņa spēlēja koledžu pirmajā divīzijā no Sjēnas pilsētas komandas Saints. Pēc atgriešanās Eiropā viņu ievēroja un uzaicināja Izraēlas premjerlīgas komanda Hapoel no Haifas. Un, kā jau teicu, Latvijas izlase.
Izņemot vienu gadu pirms Amerikas, kad Jansone piedalījās TTT un Latvijas Sieviešu basketbola līgā, visa pārējā basketbolistes karjera viņai noritējusi ārzemēs. Par noteikti labākajiem basketbolā un sadzīvē viņa min trīs gadus Spānijā, Salamankas un Hondaribias profesionālajos klubos, kur labprāt atgrieztos.
Tad kāpēc 2008. gadā bija jāit projām no labas vietas? Tādas jau mēs esam: dažkārt no laba gribas vēl labāku, sviestu uz sviesta. Čehu Brno pilsētas klubs Gambrinus piedāvāja triju gadu šķietami drošu līgumu, un Liene iekrita savā mūžā lielākajās basketbola nepatikšanās. Līdz pat tiesas darbiem noveda nesaprašanās starp basketbolisti un kluba vadību; strīdu provocēja pēdējā. Vēl tajā pašā sezonā Liene paguva godam uzspēlēt Francijā, Tarbē, bet nākamajā 2009. gadā nokļuva Itālijā, Umbertīdes pilsētas komandā Liomatic.

Viņa pati:

Mūsu komandas treneris ir ļoti azartisks, emocionāls, taču man tas ir ideāli. Treneris teica, ka mani ievērojis Eiropas čempionātos. Mums ir labs kontakts, savstarpēja uzticēšanās. Viņš uzklausīja arī manas domas. Izrādījās, ka biju visvecākā komandā – tātad veterāne. Tas bija negaidīti, un sākumā jocīgi, jo meitenes komandā ir jaunas un skatās uz mani ar lielu cieņu – esmu startējusi olimpiskajās spēlēs. Tādās reizēs piemetas uztraukums un gribas visu ļoti pareizi izdarīt.
Lienei Jansonei – uztraukums? Hmm...

Jā, lielā virsotne visai Latvijas sieviešu izlasei un Lienei Jansonei tajā pienāca 2008. gadā, kad bija jābrauc uz olimpisko Pekinu. Jo tā bija pirmā reize, kad mūsu mazās valsts basketbola dāmas kāpa pasaules sporta visaugstākajā kalnā. (Arī kungiem tas izdevies tikai reizi, tālajā 1936. gadā.) Devītā vieta pasaules izcilāko valstu izlašu vidū... Varēja būt sliktāk, varēja būt pat vairāk, bet: „Galvenais, ka mēs nepadevāmies arī tad, kad neveicās”, varēja sacīt Liene 2008. gada rudenī.

Pati interesantākā gan bija ceļazīmes izcīnīšana uz olimpiskajām spēlēm, kura notika gadu iepriekš, Eiropas meistarsacīkstēs. Tajās latvietes palika par nieka tiesu no bronzas medaļām – pirmo reizi Latvijas basketbola vēsturē...
Toties pirmo reizi tika atbāztas kājas atpakaļ tām, kas agrāk bāza kājas mums priekšā. Francijas izlase, kura līdz tam mūsējās bija uzveikusi visos sešos līdzšinējos visu līmeņu mačos, ceturtdaļfinālā tika beidzot pieveikta reizi par visām reizēm: 66:62! Ceļazīme uz olimpisko kvalifikācijas turnīru līdz ar to rokā gan, bet biežās pāridarītājas paliek ar garu degunu. Pirmo reizi...
Taču komandā krājās un krājās savainojumi. Krievijai pusfinālā tika zaudēts bezcerīgi, bronzas mačā pret Baltkrieviju Baško vispār nespēja piedalīties, Jēkabsone kliboja, Kubliņai un Tārei tāpat klājās grūti. Nu būtu laiks un vieta izvirzīties Jansonei?
Katrai savs raksturs. Liene pēc mentalitātes ir nenogurstoša un uzcītīga darba darītāja, laba kolēģe, taču nejūtas aicināta pacelt karogu un jozt ar to visām pa priekšu. Liels bija viņas ieguldījums, kad Latvija no bezcerīgā 28:52 spēja fantastiski pievilkt pie 57:61 (ar karogu gāja Tāre), tomēr beigās bija jāzaudē spēle un bronzas medaļas.
Liene Jansone šajā turnīrā Latvijas izlasē bija otrā rezultatīvākā aiz Anetes ar 94 kopējiem punktiem.

Taču... ne jau velti runā, ka sportistam tā vismīļākā ir uzvara, kas gūta nupat, kas pēdējā. Tātad?