VEF un Eiropas kauss

Ir jāpiekrīt Kārlim Strēlim: uz katru maču galvenokārt ejam skatīties labu basketbolu, priecāties un atbalstīt savējos konkrētajā spēlē, bet par tabulu aprēķināšanu visās tajās entajās līgās lai domā grāmatveži. Gan jau beigās arī tās izlasīsim...

Bet par to Eiropas kausu, pie kura klāt nule ķeras VEF, tomēr ir vērts plašāk un sīkāk atcerēties. Kaut vai tāpēc, ka tas ir paša pirmā (un pārskatāmākā) no visiem Eiropas kausiem pēctecis. Arī tāpēc, ka šis biķeris četras reizes nav gājis secen Latvijai un Rīgai, tāpēc, ka pirmajās trijās tā pastāvēšanas sezonās pamatnē kā uzvarētāja tika iegravēta Rīgas ASK komanda.

Eiropas čempionvienību kauss tika iedibināts 1958. gadā zem FIBA jumta pēc Francijas sporta laikraksta „l’Equipe” ierosinājuma; redakcija arī dāvināja balvu – sudraba grozu. Piedalīties drīkstēja Eiropas valstu un Izraēlas (šī Āzijas valsts pieņemta basketbola Eiropā pēc īpaša lūguma un lobēšanas) čempionvienības. Ja pirmie kāda iemesla pēc negribēja vai nevarēja startēt, tad kausā drīkstēja ienākt vicečempioni. Iepriekšējā gada kausa ieguvēji tika iekļauti sacensībās neatkarīgi no kārtējā gada savas valsts meistarsacīkstēs ieņemtās vietas – tā no vienas valsts tikai šajā gadījumā drīkstēja startēt divas komandas.

Pirmajās izcīņās rādījās skaidra bilde: komandas sacenšas pa pāriem pēc olimpiskās sistēmas: zaudētājs divu spēļu summā izstājas. Viena spēle savā, viena – pretinieka laukumā. Laipna apkalpošana bez nekādas šmaukšanas laikā no 1958. līdz 1965. gadam. Ar 1966. gadu sākās dalīšanās dažādās grupās un sistēmās, kas turpinās šo baltu dienu un nudien nav galvas lauzīšanas vērtas.

Ja Rīgas ASK (PSRS čempionkomanda kopš 1955. gada) uzvara pirmajā kontinenta kausa izcīņā bija pārsteigums Eiropai, tad Eiropas ienākšana aiz dzelzs priekškara Latvijā bija gluži vai šoks latviešiem. Staļinlaika sloga nomāktajai tautai tas bija kā vēdlodziņš, kā svaiga gaisa malks tajā smacīgajā tautu draudzības stallī, kādā nācās dzīvot. Nav brīnums, ka toreiz Rīgā tika sasniegti skatītāju rekordskaitļi, kādi vēl šodien nav pārsniegti – jo nevar tikt pārsniegti ierobežotā vietu skaita pēc Arēnā Rīga. Tolaik uz Daugavas stadiona futbollaukuma zālāja tika sastatīta dēļu grīda, lai kausa finālspēli starp Rīgas ASK un Sofijas Akademik varētu skatīties katrs, kas vien vēlas. Sanāca ap divdesmit tūkstošiem līdzjutēju (oficiālā statistika – 17 000 – šķiet, kļūdās, savām acīm skatīju pilnas tribīnes), sporta skolu puikas apmetās zālājā, pie vārtiem taujāja pēc liekas biļetītes. Tā mēs augām!

Pirmā oficiālā Eirokausa spēle latviešiem risinājās Rīgā, Dinamo (tagad – Policijas SK) zālē Melgaiļa ielā 1958. gada 23. martā ar Berlīnes Humbolta universitātes basketbolistiem, kurus uzveicām pārliecinoši: 85:56. Ceturtdaļfinālā gan vienā spēlē pret Varšavas Legia piedzīvojām vienu zāģi (61:63), taču tie mīnus divi punkti Ŗīgā tika atsvērti ar 93:59 uzvaru. Madrides Real no pusfināla spēles ar rīdziniekiem atteicās – kā ļaunuma impērijas pārstāvjiem, ar kuriem īstiem demokrātiem neklājas sasmērēties – un ASK tika finālā, kur stadionos Rīgā un Sofijā uzveica Akademik ar 84:71 un 86:81. Kauss rokā gan!

Tā turpinājās vēl divus gadus, 1959. gada finālā uzvarot atkal to pašu Akademik ar 79:59 un 69:67, bet 1960. gadā Tbilisi Dinamo ar 61:51 un 69:62. Trīreiz iegūtais kauss bija prasījis kopumā 18 saspringtas spēles, 16 uzvaras un 2 zaudējumus (vēl pret Ungārijas Honved 1959. gadā ar 80:88). 1961. gadā sākās ASK noriets, kas izpaudās arī Eirokausa finālā pret Maskavas CSKA – 62:87 Rīgā, ko ar uzvaru 66:61 Maskavā vairs nevarēja saglābt. Tas gads paliks tomēr atmiņā ar pārliecinošo uzvaru pār izslavēto Madrides Real – 66:45.

Tas tad palika viss latvju vīru varējums un iespējas Eirokausos – līdz neatkarības atgūšanai un atgriezenībai starptautiskajā apritē, kad 1990. gada rudenī VEF startēja Radivojes Korāča kausa izcīņā. Nekad agrāk vefiešiem izejas uz Eiropu nebija, jo PSRS meistarsacīkstēs augstāk par trešo vietu nebija iespēts. (Bronzas medaļas VEF izcīnījis 1959., 1966. un 1991. gadā.) Taču nevaru neminēt to, ka VEF un tā priekštecis Rīgas Spartaks (Rīgas Ekspresis) tajos ASK slavas gados regulāri uzvarēja karavīrus Latvijas meistarsacīkšu cīņās par republikas čempiona godu. (No 1954. līdz 1961. gadam 7 reizes čempiņi arodbiedrības sportisti, tikai 1 reizi – karavīri.)
1972. gadā iedibinātais, trešais pēc ranga kontinenta kauss no sākta gala bija domāts savu valstu meistarsacīkšu medaļniekiem un veltīts traģiski bojāgājuša Dienvidslāvijas basketbola meistara piemiņai. Kā otrais Eirokauss kopš 1967. gada bija valstu kausa ieguvēju kausa izcīņa (Latvijā basketbolisti savas valsts kausa turnīru izbeidza ar 1994. gadu).

Tātad – VEF 1990. gada rudenī (svinam, kaut mazu, tomēr apaļu jubileju!) pret Bukarestes ICED viesos gūst drošu 106:89 uzvaru, bet 3. oktobrī Rīgā pret tiem pašiem rumāņiem sasniedz nepārspētu rekordu – 139:59. Otrajā kārtā (tobrīd turnīrs risinājās atkal pēc olimpiskās sistēmas) sāncensībā ar meistarīgo grieķu Iraklis no Salonikiem mājās izdodas itin cerīgais 113:97, kas viesos gan pārvēršas par bezcerīgo 76:103. Pirmie kucēni apslīcināti.

Bet! Eiropas klubu kausa izcīņā vefieši pirmo reizi piedalās pirms 19 gadiem, kad 1991. gada rudenī pirmās kārtas pretiniekos tiek ielozēta Braunšveigas sporta kluba basketmanšafte no Vācijas. Ar to nekādas problēmas nerodas – 109:99 un 96:79. Otrajā kārtā gan saruna top nesalīdzināmi nopietnāka – Dienvidslāvijas pilsētas Ļubļanas Olimpija pieder pie Eiropas basketbola grandiem. Tie varētu būt to basketbolistu dēli, kurus Rīgas ASK uzveica Eiropas kausa izcīņā 1958. gadā... Dēliem citi rēķini, Rīgā labāki ir viesi ar 89:81, un atbildes spēlē VEF ar visu spēku un izmisumu tomēr nepanāk vairāk par 75:77. Trenera Maigoņa Valdmaņa vadībā VEF pašreizējā Eiropas kausa vēsturi iesāka Ainars Bagatskis, Andrejs Bondarenko, Dzintars Jaunzems, Juris Kalniņš, Jānis Laksa, Igors Miglinieks, Raimonds Miglinieks, Kārlis Muižnieks, Edmunds Valeiko un Gundars Vētra.

Līdz ar basketbolistus uzturošās ražošanas apvienības aiziešanu pa skuju taku sačākst arī tās vārdā nosauktā komanda. Latvijas čempioni kļūst citi, bet VEF vēl zem Ādažu spārna par sevi atgādina Korāča kausa izcīņā 1993. gadā, kad divu spēļu summā jau pirmajā kārtā piekāpjas poļiem no Poznaņas Lech-Batime ar 91:85 un 74:87. Tobrīd gan komandā vairs nav neviena spēlētāja, ko varētu saukt par Latvijas basketbola izcilniekiem...

VEF uz ilgiem gadiem izzūd no Latvijas basketbola ģeogrāfijas kartes, bet kādreizējais Eiropas čempionvienību kauss transformējas, nonāk pat FIBA konkurentu ULEB pārziņā. Nedaudz pārsteidzoši, bet ļoti iepriecinoši šo trofeju ar Eurochallenge Cup birku 2008. gadā izcīna Rīgas Barons. Jau iepriekš, 2003. gadā, finālčetriniekā trešo vietu ieņēmis Ventspils basketbola klubs. Tātad šis ir turnīrs, kurā latviešiem joprojām var būt izredzes!
Tikai... kāds gan labums no seniem un ne tik seniem lauriem? Ja nu vienīgi kādam večukam vēlos rudens vakaros atmiņas par latviešu basketbola varenību silda sirdi. Praktiski un pragmatiski vērtējot tos laurus var lietot tik, cik zupu vārot. Šodien katram sava vieta zem basketbola saules jāizcīna pašam – tagad un tūlīt (nevis – vai nekad)!

VEF uz Jeruzālemi to otrdienas vakarā „dedzināt” aizbraucis bez savainotā Gata Jahoviča un atskaitītā Patrika Sandersa. Toties klāt nācis kopš 2005. gada uz NBA sliekšņa mīdījies, tomēr durvis līdz galam neatvēris tumšas ādas krāsas afroamerikānis Čeins Gadsons ar 191 centimetru slaidu saspēles vadītāja augumu un 30 gadu nastu plecos. Viņš ir labs jūdu basketbola zinātājs, jo 2009. gadā piedalījies Haifas Maccabi klubā. Šajā pavasarī uzspēlējis Venecuēlā – kas gan par izcilu pieprasījumu neliecina. Cerēsim, ka VEF ir Čeina pēdējā iespēja, ka viņš to sapratīs un mums visiem par prieku – izmantos.

Kaut arī šīs spēles favorīts ir Hapoel Migdal klubs no Jeruzalemes, kurš neslēpj savu pārliecību par iekļūšanu finālčetriniekā, mēs gribam atcerēties, ka ASK 1961. gadā sasita citu Hapoel no Telavivas ar 24 punktu pārākumu. Vefiņam pietiktu arī ar pieticīgāku starpību – un to progresējošā komanda var sasniegt, ja izvairīsies no ielaistajām pārdesmit kļūdām mačā...