VEF vs Azovmash: jau cerīgāk

Kārlis sāk burkšķēt, vēl Arēnas Rīga slieksni nepārkāpis:
--Maksas, apsargātā autostāvvieta gandrīz tukša, bet apkārtējās ielas mašīnām piedzītas. Nu ko viņi plēš tos četrus latus – ja prasītu vien latiņu, tad iznākumā nopelnītu pat vairāk – būtu lielāka atsaucība – un skatītājiem mašīnu īpašniekiem problēmu mazāk. Tāpat ar biļetēm – skolniekus tak varēja laist par brīvu, būtu pilnas tribīnes un visiem tiktu savs labums. Klubam rastos jauni atbalstītāji...
Nu, līdzjutējus jau VEF gan cenšas piesaistīt – arī ar kvēlu aicinājumu: „Nāc, un nocelsim Arēnai jumtu!”. Tāpat ar biļešu pārdošanu par trešdaļcenu – vienu latu. Diemžēl to palētināto iespēju, pēc VEF mājaslapas datiem, izmantoja vien 94 cilvēki. Arēna nebija pat pustukša un jumts palika savā vietā neiekustināts.
Kārlis:
--To televīzijas reklāmas laiku, kuru iztērē muļķīgi kaitinošais klips ar raganu un peldēšanu pa smiltīm, taču varēja izmantot, lai plaši izreklamētu akciju „Biļete par vienu latu, basketbola prieks –par simtu!”. Jo tagad šī ziņa par labi domāto akciju līdz daudzām ausīm un acīm nemaz nenonāca.
Par nožēlu tiem, kas neatnāca. Jo piektdienas vakarā bija ko redzēt un ko pārdzīvot.
Vispirms par to, ka komandas talismans izrādījās... panda! Tas lācītis būtu mājiens par kādām investīcijām Vefā no Ķīnas? Ja ne, tad mums pašiem taču ir savi nacionālie lopiņi Latvijā. Bebri... Kaut vai seski!

Sākumā nācās izberzēt acis: vai tās redz pareizi? Laukumā pret mums uznāk nevis Ukrainas, bet septiņdesmito gadu ASV koledžas komanda – četri melnādas un viens baltais cilvēks saspēles vadīšanai. Vēlāk bija brīdis, kad laukumā uzradās visi pieci azoviešu nēģeri. Skaidra lieta – tie bija viņi, kas noteica Mariupoles kluba spēles stilu un iespējas...
--Te tiekas bagāts klubs, kas var nopirkt turpat visus, ko vēlas, ar finansiāli visai viduvēju komandu. Tomēr sportā ne vienmēr un ne visu izšķir nauda – mēs taču vienmēr ceram, ka tieši šovakar pienāks tas gadījums, kad uzvarēs spēles prieks un komandas saliedētība.
Patiešām, uzreiz un uz līdzenas vietas sākas brīnumu brīnumi. Vefs (Janičenoks, Viljamss, Jahovičs, Keins un Parahovkis) aiziet kā labi uzvilkts pulkstenis, zobrats zobratiņā. (Vienīgi Jahovičs jau otrajā minūtē gūst savainojumu – lai spēlē vairs neatgrieztos.) Azovieši ar katru minūti apmulst aizvien vairāk un vairāk. Viņu zonas aizsardzība (kuru afroamerikāņi parasti nemīl un nepieprot) nespēj noturēt mājnieku uzbrukumu sparu, toties paši...
--Parasti spēles sākumā neviens nesedz presingu. Kurtinaitis izvēlējies pareizo, pārsteiguma taktiku, cieši sedzot un kavējot ieskrieties pretiniekus visā laukumā. Tā ir jo veiksmīgāka arī tāpēc, ka labi redzams: Azovmaš sapulcētie dažādu krāsu basketbolisti, līdzīgi Vefam iepriekšējās spēlēs, vēl nav apguvuši savstarpēju sapratni, labu sadarbību.
Ir vajadzīga arī pašu veiksme un pretinieku neveiksme – un tās mantas spēles pirmajā ceturtdaļā VEF saņem aizgūtnēm. 6. minūtē ir 11:5 pēc slaida Bertāna caurgājiena, un tas ir kā signāls mājnieku veiksmei un sāncenšu graujošai neveiksmei. Pret sīksto aizsardzību Azovmaš izšķīst individuālos, taču nesekmīgos pūliņos. Nekrīt!!! Pirmā ceturtdaļa izrādās fantastiska: 24:5, visā spēlē tātad gaidām 100:20?!
--Tiešām, neticu savām acīm! Labākā no visām līdz šim redzētajām VEF spēļu ceturtdaļām. Pazīt vairs nevar. Līdzjutējiem arī laikam mutes ciet no tā lielā pārsteiguma. Vienīgi... spēli visbiežāk taisa tomēr ne pirmajā, bet gan pēdējā ceturtdaļā...

Kārlim, par nožēlu, tūdaļ izrādās taisnība – ar labu pirmo ceturtdaļu vien būs par maz. Otrajā vefieši it kā atceras savu veco stilu un sāk pieļaut biežas, pat rupjas kļūdas. Tāpat izrādās, ka nēģeriem vēl aizvien ir milzumgaras rokas, kuras aizsardzībā var izšauties kā čūskas dzelonis metiena bloķēšanai vai piespēles pārtveršanai. Arī neveiksmju limitu Azovmaš šķiet izsmēluši pilnībā. Viņi pārņem iniciatīvu, izslavētais bijušais rīdzinieks, centra spēlētājs Aleksanders it kā droši sāk krāt sev ierastos 20 – 30 punktus katrā spēlē...
Vēl pēc Bērziņa tālmetiena ir 27:5, lielākais pārākums šajā sacensībā, bet tad...
--Kā neveiksme, tā veiksme neturpinās mūžīgi. Izskatās, ka Vefs kļuvis visai pašapmierināts – kas var būt pamatoti, tomēr kaitīgi. Savukārt Azovmaš ir pietiekami pieredzējuši basketbolisti, lai nekristu panikā uz visu spēles laiku. Tagad mums galvenais būtu nevis drāzties skaistos uzbrukumos, bet gan izturēt līdzīgu spēli, taupot iekrāto lielo pārsvaru.
Viena lieta ir zināt un gribēt, cita – izdarīt. Viljamss, Bertāns, Bērziņš, sevi apliecināt gribēdami, reizi pēc reizes sastrādā nepatikšanas. Keins pret saviem jūtami slaidākajiem rases brāļiem ir pilnīgi sarāvies (iepriekšējā spēlē 13 atlēcošās bumbas!). Grūtībās iepriecina vienīgi Parahovskis – abos galos – bet ar to nepietiek izlīdzinātai spēlei. Jau astoņas kļūdas (pa trim Viljamsam un Bertānam) un vairs 34:26 spēles 18. minūtē. Puslaiks – 37:26, izskatās pavisam slideni...
--Divas diametrāli pretējas ceturtdaļas. Otrā – 10:21. Nav jāmeklē iemeslus un jādala pārmetumi, bet jāatgriežas sākuma noskaņās. Beidzam kļūdīties, un tad tie velni nebūs tik melni, kā izskatās. Jo tagad jau paši esam pārliecinājušies, ko protam.

Varbūt ne spoži, taču sīksti vefieši savas sākumā uzkrātās bagātības atliekas saglabā. Diemžēl komandā vēl aizvien nav izteikta tālmetienu speca. Valteru šajā spēlē nēģeri tur krampīgi un cieši. Notur. Ļoti vajadzīgā brīdi divus tālos bagātos aizmet garām Bērziņš (kuru nomaina), vienu Janičenoks. Bet tad Parahovskis zem groza apspēlē visus piecus ukraiņu melnādas un triec iekšā no augšas. Vienreiz, otrreiz. Atkal ir mierinošais 47:30. Nudien žēl, ka šis Artjoms Vefā ilgi neuzkavēsies – ap viņu varētu būvēt komandu...
Pirms pēdējās ceturtdaļas ir 55:42.
--Pietiekami, lai ar prātu uzvarētu spēli, nepietiekami lai līksmi uzdzīvotu. Ir tādi kritiski brīži, kad noteikti jāiemet, lai atvēsinātu sāncenšu ofensīvu.
Ir. Azovmaš sūta laukumā vieglo triecienkavalēriju – četrus mazos metējus un vienu veiklo centru Aleksanderu. 59:49, vēl sešas minūtes līdz uzvarai. 61:53, un 5 minūtes. Divas Viljamsa kļūdas, jānāk Valteram. 63:53 un 3 minūtes – to nu būtu īpaši jāmāk pazaudēt. Parahovska cementēts VEF galotni izspēlē vismaz līdzīgi un uzvar ar 68:57.
Tā ir otrā VEF uzvara četrās VTB spēlēs, savukārt Azovmash paliek pie savas vienas trijās sacensībās.

--Iznākumam ļoti būtisks bija Parahovska pārākums zem abiem groziem pret Aleksanderu. Vefietis guva 18 punktus, Aleksanders sev neierasti maz – tikai 11. Parēķini, kāds būtu rezultāts, ja lielais melnāda savāktu sev ierastos vidējos divdesmit piecus. Iepriecina brīžiem jau saskatāmā spēles disciplīna un sapratne, bet joprojām uztrauc kļūdas, kuras bieži tiek pieļautas izšķirīgos vai vismaz svarīgos brīžos, turklāt diezgan muļķīgā kārtā (Viljamss, Bērziņš, diemžēl arī Bertāns, kuram tāpat teicamas epizodes). Tagad skatīsimies VEF startu Eirolīgā pret Jeruzalemes Makabi – tikai atcerēsimies: kontinenta līgas slaveni komandu nosaukumi vēl nenozīmē, ka ikvienā gadījumā tur šodien iekšā ir lielais basketbols. Var gadīties, kā ar Ķīnā ražotu Nike preci, kad nepietiek tikai ieraudzīt zīmolu, bet noteikti vajag kārtīgi pataustīt drēbi.

Nuja, turpmāk katru otrdienu līdz pat Ziemassvētkiem VEF cīnās Eirolīgā. Šķietami nekas pārcilvēcisks tur nedraud...