Liepājā hokejs būs. Kāds?

Jau kādu laiku Rīgas ielās un hokeja hallēs klīst runas par to, ka “Dinamo” gatavojas izplest spārnus un kļūt par lieldraugiem Liepājas hokejam. Šī nav pirmā reize, kad Skanstes ielas priekšnieki lakstojas ap Liepājas hokeju. Savulaik jau bijuši šādi tādi mēģinājumi toreizējo “Liepājas metalurga” hokeja komandu izveidot par savu meitas uzņēmumu, ko hokeja aprindās mēdz dēvēt par farmklubu, taču draudzēšanās bija tikai uz papīra. Kad 2012. gada sezonas ieskaņā “Dinamo” savas tuvākās rezerves pārcēla uz Somiju, nevis savu farmklubu Liepājā. Liepājniekiem šāda pašdarbība aizskāra pašcieņu un toreiz hokeja komandas izpilddirektors Ilgvars Šēns bija gatavs ķerties klāt rakstu darbiem un nosūtīt vēstuli KHL vadībai. Raug, “Dinamo” runas nesaskan ar darbiem un liepājniekiem izkārtne “Dinamo” farmklubs” nav interesanta. Toreiz “Dinamo” par sviestmaizi bez sviesta tika pie Gunāra Skvorcova. Protams, neuzskatot par vajadzīgu liepājniekiem par Skvorcova sagatavošanu pieaugušo hokejam pārskaitīt pat pussantīmu... “Dinamo” izkārtne Aigars Kalvītis toreiz itin neveikli atsita šos liepājnieku uzbrukumus.
Viņa mierinājuma vārdi par “nevajag strebt karstu un ziņot Maskavai” tika teikti tikai pirms diviem gadiem, taču bijušajiem politiķiem āda ir ļoti bieza un imūna pret izmešanu pa logu. Pagājuši vien divi gadi, un Kalvītis atkal virina Liepājas hokeja durvis un grib tajās iecirst “Dinamo” kāju. Protams, par naudu. Par pieklājīgu naudu. Lai arī gāzes vads no Maskavas kļūst arvien plānāks, “Dinamo” ir gatava atjaunot šo mīlestību par vairākiem simtiem tūkstošiem eiro. Protams, ar visām no tā izrietošajām sekām – mēs maksājam, mēs arī kontrolējam visus procesus. Proti, mēs uz Liepāju pārceļam savus trenerus, dodam lielajai komandai nenobriedušos spēlētājus un, vēl viena obligāta prasība – komandai ir jāspēlē Baltkrievijas čempionātā. Respektīvi, pamatdoma ir izveidot mākslīgu komandu, kura vairāk izskatās pēc īslaicīga projekta un nav nekā kopēja ar nākotnes stratēģiju. Āķis Liepājā ir izmests, to tagad apzelē pilsētas lielākie ļaudis un skaita naudu, cik spēkam pašiem ir papildināt šī projekta cūciņas kasīti. Arī Kirovs Lipmans ir apčamdījis šo āķi un arī ir gatavs piemest kādu simtiņu, taču, lai spēlētu Baltkrievijā, ar pusmiljonu eiro nepietiek. Lai neizskatītos pēc ubagiem, vajadzīgs kāds miljons, bet kur lai izrauj šo miljonu? Par to jādomā Liepājai, bet kurā pilsētas kanāla sēklī lai atrod otru pusmiljonu?
Tikmēr Liepājā, bez Rīgas ziņas, pamazām tiek apjausta situācija hokeja saimniecībā, kāda tā palikusi pēc “metalurga” aiziešanu pie tēviem. Ja par atskaites punktu ņemam meistarkomandas olekti, tad nekā diža nav. Ja par atskaites punktu ņemam hokeja piramīdu, tad ar to viss ir kārtībā. Jaunatnes hokeja saimniecību pārņēmuši ļaudis ir apzinājuši savus resursus un atskārtuši, ka aptverē ir turpat trīs desmiti spēlētāju vecumā no 16. līdz 22. gadiem. Visi vietējie, visi vietējā hokeja sistēmā izauguši un nonākuši vai tuvojas vecumam, kad jāiet lielajā dzīvē (lielajā hokejā). Ja Liepāju par savas lielkomandas tuvāko rezervju atspēriena dēlītī izvēlēsies “Dinamo”, varam pat neminēt, kas notiks ar pašiem liepājniekiem. Lai nepazaudētu savus kadrus, šiem trīsdesmit spēlētājiem ir kaut kas jāpiedāvā un risinājums ir uz galda – jāveido sava pieaugušo komanda, kura spēlētu... Nevis blandītos pa Baltkrieviju, bet gan palīdzētu attīstīt nacionālo čempionātu. Darīt to, ko tik ļoti (vismaz vārdos noteikti) ļoti vēlas Lipmans. Kad Ēriks Miļūns un viņa “Rīga/Prizma” kļuva par Latvijas čempioni, cita starpā viņš ieminējās, ka valsts meistara zelts izkalts ar mazbudžeta līdzekļiem. Cik Latvijas čempionātam skaitās mazs budžets? Ciparus neviens nevēlas atklāt, taču summas tāpat ir nojaušamas – kādi simts tūkstoši ir vajadzīgi. Varbūt kāds desmitnieks vairāk... Arī Liepājā ir saskaitījuši, ka Latvijas čempionātā kāds simtiņš minimālās vajadzības spētu apmierināt. Varbūt drusku vairāk...
Tātad, šobrīd ir divi virzieni, kurā attīstīties Liepājas hokejam. Pirmais, atdoties “Dinamo” un vienu, divas sezonas papriecāties par draudzību ar šo komandu un riskēt, ka tiks piesmieti līdzīgi, kā iepriekšējās reizēs un uz šo laiku aizmirst par vietējās sistēmas piramīdas pašu augšgalu.
Otrs virziens – dzīvot pēc savām iespējām, pašiem veidot savu piramīdu, pašiem uzturēt savu Latvijas līmeņa pieaugušo komandu. Bez piejaukumiem no malas... Liekas, ka otrais ceļš ir pareizākais un loģiskākais.