Meklēt vai maldīties

Pasaules čempionāts Slovākijā priekš sarkanbaltsarkanajiem noslēdzās ar iespējami labāko galarezultātu un skarbu pēcgaršu. Jādomā, tā saglabāsies mutē vēl ilgi. Vajadzētu. Vai bijām pelnījuši šādus pārdzīvojumus? Noteikti. Vai bijām nepelnīti nokļuvuši šajās kurpēs? Nē, viss tapa ar pašu rokām un izpratni. Starp citu, arī ar pašu meistarību, kas šoreiz atbilda 13. vietai. Ne augstāk. Un nevajag vaidēt par veiksmi, par fortūnas dibenu, ko, iespējams, redzējām biežāk nekā citkārt. Kas notiktu, ja netiktu diskvalificēts Kulda, savainots Dārziņš – ja mēs iemestu to vienu bullīti pret somiem vai dāņiem... Znaroks saka – tad viss būtu savādāk. Jā, iespējams, ka savādāk, tikai šādas varbūtības jārisina nevis pēc spēlēm pie pionieru ugunskura, bet gan konkrētajā vietā un laikā. Šeit un tagad! Ja neesi stiprāks, tad tavs metienu skaits uz pretinieku vārtiem pēc pulksten divpadsmitiem nepārvēršas par gūtajiem vārtiem. Izlase parādīja, ka tā prot spēlēt labi. Bet tajā pašā laikā mēs redzējām, cik viņi spēj būt nesavākti, nemākulīgi, pelēki... Galējību paraugstunda, kas tomēr ir labāk, ja būtu tikai viena krāsa. Piemēram, melnā. Šoreiz tā nebija un tas jau ir ieguvums. Paturam prātā, ka komanda uz pasaules čempionātu aizbrauca kā izpļaukāta mātesmeita pēc godīga darba siena pļavā – ne tāds grābeklis rokā, ne tā lakatiņš uzsiets, mute netīra, kājas nemazgātas... Nu, labi, siens novākts, bet citādi - galīgi garām... Tā taču runāja par šo komandu, saklausījušies apkārt un pa virsu. Jūs domājat, ka hokejisti to nedzirdēja?

Pavasaris jeb gatavošanās bija nervoza un kā izrādījās vēlāk – tieši psiholoģiskā noturība šo komandu samala, bet – tomēr nepārvērta kotlešu masā. Vieni atteicās spēlēt, citi sevi pažēloja... Daži raksturi un dažas personības mēģināja flirtēt ar dažāda veida pārbaudījumiem. Sanāca tā, ka tie, kas tomēr izlases nozīmīti piesprauda pie sava krekla, beigās gandrīz tika padarīti par nerriem. Kāda bija izvēle? Kas palika aiz izlases durvīm? Daudz to kauliņu nav, taču tā atkal noteikti nav to puišu vaina, kas tomēr šajā pavasarī gribēja un spēlēja valstsvienībā. Līdzatbildība par rezultātu Latvijas hokejā nav Znaroka ūsas, kas, ja nepatīk – var tikt noskūtas. Mēs diemžēl nevaram atļauties cimperlēties vai gražoties ar savu noskaņojumu, jo tas kā redzams, tomēr ir liela izšķērdība. Taču šo apņēmību nav jēgas audzināt vai atgādināt, kad puikas jau lieli. Ja ģimenē vai jauniešu vecumā nav iemācīts, tad brieduma gados jau ir par vēlu. Lūk, mācība! Baltās avis būs visos laikos, tomēr ganāmpulkam viņu blēšana nedrīkst kļūt par vadošo virzītājspēku. Šoreiz uz vienu pusi mazliet pavilkās... Nepārspīlēsim ar paaudžu salīdzināšanu, jo arī tajos agrīnajos jeb labajos hokeja laikos, nebija tā, ka visi skrēja, cēlās un krita par karogu. Taču spēles nervam tie daži tomēr nekaitēja. Šoreiz tā nebija, tāpēc atkārtošos – labi, ka spējām savākties. Tas parāda, ka ar saknēm viss ir kārtībā. Vien daži apvītušie un nokaltušie zari ir jāapgriež, bet tas tāpat kā pie ābelēm – jādara katru gadu un – bez ceremonijām vai galda runām.

Ozoliņš kā izlases menedžeris sāka labu darbu – tas ir jāturpina. Jo sakārtotība visos jautājumos ir vajadzīga, neatkarīgi no grupas, kurā spēlējam, vai pretiniekiem – pret ko spēlējam. Latvijas hokeja izlasei ir jābūt kā noteiktam kvalitātes standartam – gan laukumā, gan ārpus tā, un, ja kādam vēl šajā pavasarī vērās mute, lai norādītu uz sadzīviskajiem vai komforta trūkumiem, tad uzskatīsim, ka tā ir pagātne. Sandim tā noteikti bija laba skola, kurā pirmie kucēni jau bija iemesti maisā ar uzrakstu – jūrskola... Izlases sakarā menedžera lomai vajadzētu tikai pieaugt, arī treneru jautājumā. Znaroks nepārsteidza – arī tad, kad atzinās, ka viņam tomēr vajadzētu uz kādu laiku paiet malā no šīs komandas, arī tad, kad viņš jau pēc pēdējās spēles teicās – neatceroties, līdz kuram datumam vai gadam ir spēkā viņa līgums ar federāciju kā galvenajam trenerim. Maz kāds ievēroja, taču čempionāta laikā bija viena spēle, uz kuru Oļegs un viņa kolēģi izgāja bez kaklasaitēm. Tas bija tas lielais pašapmāns, ko izlases treneris bija ieņēmis galvā – sak, šlipses mums nes nelaimi... Ar atpogātām krādziņām viņi vadīja spēli pret slovēņiem... Un mēs vēl te runājam par komandas psiholoģiju! Labā ziņa – vismaz abas uzvaras tika izcīnītas jau ar uzsietām kaklasaitēm, kas priekš Znaroka ir jauns pavērsiens viņa trenera karjerā (šeit vajadzētu pasmaidīt).

Arī Kirovs Lipmans pēc čempionāta sāka amizēties ap vārdkopām – varu aiziet, varu atkāpties, varu paiet malā... Protams, ka to viņš var, tikai – jēga? Labāk, lai Kirovs turpina meklēt naudu, jo tā hokejam nekad nebūs par daudz. Lai arī Lipmana personā daudzi saskata visu problēmu sākumu, tomēr neviens no hokeja sabiedrības nevar pateikt – ko vajadzētu darīt savādāk, vai vairāk (vai varbūt mazāk), lai būtu labāk. Ja šādas atbildes vai versijas nav – tad pagaidām stāvam pie ratiem. Ar ļurināšanu var nodarboties Saeimā... Sāksim vai turpināsim ar to, ka jauniešu un junioru vecuma izlasēm ir jābūt kā lielās izlases sistēmu miniatūriem modeļiem – nav svarīgākas, vai mazāk svarīgākas lietas, ja runājam par valsts komandām. Federācijai ir jāpalīdz arī tām mūsu hokejistu iniciatīvām (Sorokins, Naumovs, Bārtulis, Skrastiņš), kas vasaras mēnešos veicina dažādu metodisko un praktisko nodarbību klātbūtni pie mūsu hokeja saimniecības. Nometnes vai klīnikas – nosaukumiem nav nozīme. Visu izšķir kvalitāte. Ja tā ir, tad pasākumi ir jāceļ debesīs, talantīgākajiem hokejistiem ir jādotē iespēja tajos piedalīties utml. Latvijas hokeja saimniecība prasa inventarizāciju, bet, lai to veiktu, ir vajadzīga kompetence un zināšanas. Tā pamazām rodas. Arī grūtības palīdz nonākt uz pareizā ceļa, vai – vismaz to meklēt. Jo meklēt ir labāk un - tas nav tas pats, kas maldīties...