Vācija, Vācija, Vācija un atkal Vācija...
Tatjana Hifnere, uzvarējusi ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā kamaniņbraukšanā, guva vācietēm ceturto titulu pēc kārtas šajā sporta veidā sieviešu konkurencē. Nevienas citas valsts kamaniņbraucējām tik garas uzvaru sērijas nav.
1998. gadā Nagano uzvarēja Zilke Kraushāra, pēc četriem gadiem Soltleiksitijā - Zilke Otto, pirms četriem gadiem Turīnā - vēlreiz Zilke Otto, bet tagad Tatjana Hifnere. Savukārt Zilke Kraushāra ir vienīgā, kurai ir trīs un visu kalumu olimpiskās medaļas - Soltleiksitijā viņa bija trešā, bet Turīnā - otrā. Kopš 1984. gada ziemas olimpiskajām spēlēm jau astoņas vācu (gan VDR, gan VFR, gan Vācijas) kamaniņbraucējas ir ieguvušas medaļas. Tikai divām vācu kamaniņbraucējām ir izdevies kļūt par divkārtējām olimpiskajām čempionēm - Zilkei Otto un Štefijai Martinai-Valterei.
Austriete Ņina Reitmaijere, kura ieņēma otro vietu, kļuva par piekto Austrijas kamaniņbraucēju, kas ieguva medaļu olimpiskajās spēlēs. Lielākais austriešu panākums ir māsu Dorisas un Angelikas Noineru dubultuzvara 1992. gada Albērvillā. Tieši Angelika arī bija beidzamā no austrietēm, kurai bija izdevies iegūt olimpisko medaļu (bronzu 1998. gadā).
Pēdējā kamaniņbraucēja, kas ieguva olimpisko medaļu un kas nebija no Vācijas vai Austrijas, bija itāliete Gerda Vaizenšteinere, kura uzvarēja 1994. gadā Lillehammerē (vēlāk pārgāja uz bobsleju un 2006. gadā Turīnā kopā ar Dženiferu Isako ieguva bronzas medaļu).
Pēdējā un līdz šim joprojām vienīgā kamaniuņbraucēja, kas uzvarēja olimpiskajās spēlēs un kas nebija no tā sauktajām vāciski runājošajām valstīm (Vaizenšteinere nāk no Tiroles, kur pirmā valoda ir vācu valoda), ir mūsu Vera Zozuļa, kura kļuva par olimpisko čempionu 1980. gadā Leikplesidā.