Galvanovska liktenis Ventspilī izšķirts

Kluba valdes priekšsēdētājs Uldis Boitmanis savdabīgo jaungada dāvanu Galvanovskim pasniedza dažas stundas pirms tam, kad ar tradicionālo salūtu un šampanieti sagaidījām atnākam 2010. gadu. "Pateica, ka komandai būs jauns galvenais treneris, bet man klubā tiks piemeklēts citu darbs," apstiprina treneris. Kad notiks nomaiņa un ar ko rēķināties - uz to šobrīd neviens atbildi nesniedz. "Apmēram tā - kamēr nav neviens vietā, davai, pastrādā. Vai mani apmierina tāda nostāja? Nē, taču - ko tad man tagad darīt? Esmu ar šiem puišiem strādājis, nepametīšu taču tā uzreiz. Viņi jau nav vainīgi. Otra lieta - pagaidām viss ir tikai mutiski. Man pateica, ka vairs neesmu galvenais treneris, bet nevienu papīru neesmu redzējis. Kad būs oficiāls lēmums, varbūt skaidrības būs vairāk. Šobrīd neesmu pārliecināts, kā rīkošos. Jāskatās - ko piedāvās šeit, kādas būs iespējas citur. Līdz šim iztiku bez aģenta, bet acīmredzot par to jāsāk nopietni domāt. Arī Latvijas klubos laikam nekādas garantijas nedarbojas."

Runas par Galvanovska iespējamo atlaišanu turpinās jau kopš novembra - kluba vadības histērijas minilēkmes pēc gandrīz katra komandas zaudējuma, vadības sapulču rīkošana (laikam jau lai kādam radītu iespaidu, ka viss tiek kontrolēts un neviens "ļaunais darbs" nepaliek nepamanīts), smadzeņu kompostrēšana treneriem. Varbūt pārlieku safanojušies par pagājušās sezonas būtībā nejaušo čempiona titulu, varbūt sasolījuši reāli neizpildāmas lietas pašam lielākajam priekšniekam (bet varbūt vēl kaut kas cits, vai viss kopā), jaunie kluba "pusvadītāji" plosījās uz nebēdu. Diemžēl, demonstrējot pilnīgu diletantismu kluba vadīšanā un basketbolā izpratnē vispār. Un, kā pietiekami daudzu gadu garumā esmu pārliecinājies ne tikai sportā vien - nav nekā skumjāka par muļķi, kas iedomājas sevi par vislabāko speciālistu esam. Nekā skumjāka un nekā bīstamāka.

Spēlēšanās ar trenera atlaišanas kārti bijusi viena no redzamākajām darbībām, sak - mēs jau nu zinām, ka šitās lietiņas risina. To, ka ir gatavs padzīšanai, Galvanovskis nav slēpis līdz šim un traģēdiju netaisa arī tagad. Tiesa, nenoliedz, ka ir vīlies un nevar piekrist, ka ar komandu notiek kaut kas negaidīts un dramatisks, un par to kāds būtu jādoda. "Skaidrs, ka nepatīkami, taču biju tam gatavs. Jau ilgāku laiku katrs mačs bija kā pēdējais. Tad vēl neveiksmju sērija ar savainojumiem, izkrita trīs vadoši spēlētāji - tad jau bija pavisam grūti. Zinot visus apstākļus un, ņemot vērā iepriekšējās norunas - nē, nejūtos nopelnījis šādu spriedumu. Ja man komandā būtu seši leģionāri un pieci Latvijas izlases spēlētāji, pie šāda rezultāta es mierīgu sirdi teiktu - jā, esmu vainīgs. Bet tagad, kad komandā ir gandrīz tikai jaunie latviešu spēlētāji, ko tikai mēģinām izveidot un attīstīt - es nevaru piekrist. Taču, ja kluba vadība tā uzskata, tad uzskata."

Pirms pusotra gada "Ventspils" trāpīja tieši desmitniekā, izvēloties apstākļiem loģiskāko un daudziem tik simpātisko attīstības stratēģiju: balstīt komandu uz jaunajiem latviešiem, radot tiem izaugsmes iespējas un nespiežot smadzenes ar prasībām pēc tūlītēja rezultāta. Šobrīd atliek secināt, ka šī stratēģija ir izvarota, un šaubos, vai kāds kluba vadībā droši sniegtu atbildi uz jautājumu, kāds tad ir šīs komandas galvenais mērķis un uzdevums (to, ka nevar vienlaikus apēst zivtiņu un kaut kur apsēsties, krievi secināja jau labi pasen), un kādām metodēm sasniedzams. Vien skumji pasmaidīt par jaunības naivumu šobrīd atliek arī Galvanovskim. "Man sākumā bija uzdevums četru gadu laikā izveidot labu komandu un izcīnīt čempionu titulu. Izcīnījām jau pirmajā. Tagad izrādās, ka uzdevums ir uzvarēt visas spēles ar jebkādu sastāvu. Vismaz tā sanāk."

Šodien "nākamais bijušais" treneris kopā ar komandu ieradās Vācijā, kur rītvakar spēlēs maču pret "Brose Baskets". Ļoti iespējams - savu pēdējo, jo jau šodien un rīt Ventspilī uz pārrunām ieradīsies divi potenciālie "troņmantinieki". Viens no tiem - kāds horvāts, kura pieredze trenera darbā esot mērāma nepilna gada garumā, otrs - pietiekami labi zināmais Šarūns Sakalausks - lietuvietis, kurš pēdējos deviņus gadus nostrādāja Brēmerhāfenes "Eisbaren" klubā, savulaik īsu brīdi vadīja "Lietuvos rytas", bet 2006. gadā bija viens no trim kandidātiem uz Lietuvas izlases galvenā trenera amatu (toreiz par piemērotāko tika atzīta Ramūna Butauta kandidatūra). Kuram no abiem kluba vadība dos priekšroku - to iespējams uzzināsim jau šīs nedēļas gaitā. Gan jau komplektā arī par kādiem sastāva papildinājumiem - neviens ārzemju treneris te nenāks tikai, lai ķēpātos ar jaunajiem latviešiem. Nāks taisīt rezultātu un pie viena - uzfrišināt savu CV.

"Ventspilī" laiks nomainīt lozungus. Vienīgais jautājums - ko iesāks vadība, kad tai sāks aptrūkties malējo, ko vainot savās nelaimēs?