Latviešu balerīna krievu hokejā

Par Helmutu sakāmvārdi tautā sacerēti: "Iedzer alu "Aldaris" — būsi tāds kā Balderis". Ar viņa vārdu uz lūpām gavilējusi Rīgas Sporta pils publika — gadiem ilgi...
Nav daudz to spēlētāju ne Rīgas "Dinamo", ne ACSK, nedz PSRS izlasē, ar kuriem rīdzinieks sapratās, kuru meistarību atzina kā atbilstošu. Tiek pieminēti Vorobjovs, Žluktovs, Kapustins. Varētu spēlēt viens pats — tad Balderis simtprocentīgi atbilstu olimpiskā čempiona mērauklai, un to godu arī sasniegtu. Viņu ne vienmēr novērtēja PSRS, toties pilnvērtīgi nocenoja NHL, jau cienījamos 38 gados kā pirmo Latvijas pārstāvi uzaicinot profesionāļu rindās.

Bet viss iesākās tā. Helmuta tēvs Guntars, aizrautīgs hokeja cienītājs būdams, savu itin trauslo puisēnu vispirms gan aizveda uz daiļslidošanu. Pa tukšo tas vis nebija, jo Helmūts apguva labu ķermeņa tehniku un slidošanas prasmi, kas vēlāk īpaši noderēja hokejā — veidoja Baldera savdabīgo „balerīnas” stilu. Taču reiz, aizbraucis dēlam pakaļ uz nodarbībām "Daugavas" stadiona slidotavā, tēvs, sev par pārbīli, atvasi slaido piruešu griezēju vidū nesastapa. Dēls gan drīz atradās — hokeja ripas trenkātāju vidū. Tā tētim bija kā medusmaize: kazi, pēcnācējs piepildīs sapni par "Daugavas" (tā tolaik sauca Latvijas galveno hokeja meistarkomandu) augšupeju. Jo Latvijas hokejs bija noslīdējis pagalam zemu...

Tik tiešām — meistarkomandai bija jāsagaida Helmuts Balderis, lai sāktos Latvijas hokeja slavas laiki. Pēckara gados komanda iznēsāja "Dinamo", "Daugavas", RVR markas, slīdot aizvien zemāk un kuļoties pa PSRS meistarsacīkšu otro grupu. 1967. gadā komandu atkal nodeva šķietami labam saimniekam — iekšlietu ministrijas sporta biedrībai "Dinamo". Par komandas vadītāju tika uzaicināts Maskavas dinamietis Viktors Tihonovs. Viņš nāca ar mērķi atgūt vietu labāko PSRS komandu vidū, par ko daudzi skaļi smējās. Taču Tihonovs (tāpat kā savā laikā Gomeļskis basketbolā) prata novērtēt to bāzi, kādu savām ambīcijām varēja iegūt Rīgā — un iespējas izmantoja pilnībā. Uzaicināja sološus jaunos — Balderi, Vasiļonoku, Vorobjovu, brāļusVasiļjevus, Deņisovu, Klinšovu, Odincovu...
Savā pirmajā meistarsezonā sešpadsmitgadīgais Balderis vēl nekādus kalnus neapgāza. Toties treneris Tihonovs ieviesa interesantu jauninājumu — spēlē piedalījās četras uzbrucēju maiņas. Baldera un Tihonova gaitas turpmāk vijušās un mežģījušās visdīvainākajās džerkstīs, taču parasti ar interesantu galarezultātu.
--Kā tagad, pēc gadiem, vērtējat Viktora Vasiljeviča ieguldījumu jūsu dzīvē?
--Neviennozīmīgi. Kā treneris viņš gribot negribot man ir arī kaut ko devis, taču sadzīvē – tikai ņēmis. Es gribēju būt un justies kā cilvēks, nevis katordznieks, tiecos iespējami daudz tikt kopā ar ģimeni, taču trenerim bija prātā tikai mūžīgi nepārtrauktās treniņnometnes un sava – vienīgā! – taisnība un patiesība. Man bija savi noteikumi, viņam – savi. Padomju sistēmā pārākā izrādījās komandējošā taisnība.

Tihonovs savu apsmieto solījumu turēja. 1970. gadā Rīgas "Dinamo" izcīnīja pirmo vietu A klases otrās grupas rietumu zonā, tā iekļūstot pirmajā grupā. Baldera ieguldījums šajā sasniegumā bija 12 gūti vārti, rezultativitātē viņš bija devītais komandā. Tā paša 1970. gada 31. augustā svinīgi atklāja Rīgas sporta pili. To pašu, kurā vēlāk kā karogu izstādīs Baldera sporta tērpu, kurā Balderis bija ilggadīgs direktors...
Bet togad jauno latvieti bija saskatījuši PSRS jaunatnes izlases vadītāji. Eiropas meistarsacīkstēs Helmuts bija komandas līderis, guva četrus (!) vārtus izšķirīgajā sacensībā ar čehoslovakiem, un nopelnīja savu pirmo zelta medaļu. Protams, palika arī PSRS hokeja vadītāju atmiņā un pierakstos. Pārbrauca mājās un apprecējās ar Anitu, Latvijas daiļslidošanas čempioni, ar kuru cerējās vai kopš saviem daiļās mākslas laikiem.
1973. gadā Rīgas "Dinamo" ieguva pārliecinošu pirmo vietu A klases pirmajā grupā un piepildīja sapni — atgriezās augstākajā līgā. Balderis kā ceturtais rezultatīvākais šajā sasniegumā ieguldīja 27 vārtus un 15 rezultatīvas piespēles.

1977. gads bija viena no Helmuta Baldera virsotnēm. Jau 1976. gadā debitējis PSRS izlasē ar pasaules meistarsacīkšu sudrabu un Eiropas bronzu, Helmuts 1977. gadā pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs tika atzīts par labāko uzbrucēju. Laikraksta "Futbol-Hokej" aptaujā Balderi nosauca par PSRS labāko hokejistu. Viņš bija meistarsacīkšu rezultatīvākais spēlētājs. Vienā spēlē sameta četrus vārtus pasaules labākajam vārtsargam Tretjakam. Skaidra lieta, ka "tādam vīram nevar ļaut sapelēt kaut kādā provincē Rīgā". Tā prātoja Maskavas hokeja funkcionāri, un... atkomandēja kā uzbrucēju Balderi, tā treneri Tihonovu uz "stalli" ACSK — protams, PSRS izlases pilnvērtīgas sagatavošanas interesēs. Tolaik tā bija nieka lieta, un pašam sportistam vispār nevaicāja, ko viņš grib un ko negrib. Partija un valdība lika...

--Vai nebija iespējams izvairīties no “Maskavas komandējuma”?
--Es pats arī gribēju – ACSK tomēr bija komanda ar pasaules klasi. Vienmēr interesanti pārbaudīt savus spēkus un pašapliecināties.
--Rīgā spēlējot skatītāju pārmetumi neķērās pie sirds?
--Gluži otrādi – jo vairāk mani centās sakaitināt, jo niknāk rāvos cīnīties un tiecos iemest vārtus. Vienmēr vispirms esmu spēlējis pats par sevi, neraugoties uz to, kāda forma mugurā.

Nonākuši Tihonova "eža cimdos", ACSK un PSRS izlases hokejisti patiesi izrādījās saņēmušies — nostiprināja savu nemainīgo pasaules un Eiropas čempionu godu. Balderis spīdēja arī tādā milzu impērijas izlases zvaigznājā. Tomēr sirds bija Rīgā — pie sievas un abām meitiņām. Arī tad, kad 1978. gadā kļuva par pasaules čempionu, gūstot izšķirīgos vārtus pret Čehoslovakiju.
Savdabīga, "kā pušu lauzti zvani" (pēc A.Brigaderes) bija Latvijas hokejmīļu attieksme pret Balderi, ACSK un PSRS izlasi. "Krievniekiem" joprojām visi latvieši vēlēja zaudējumus, taču savam Balderim — uzvaras un medaļas. Saldi rūgti tādēļ mums jutās attiecīgie panākumi, kurus retajos atvaļinājuma brīžos mājās pārveda karakalps.

1980. gadā uz olimpisko Leikplesidu PSRS izlase atbrauca, lai tāpat vien paņemtu zelta medaļas. Šķita, ka nopietni sāncenši nav saskatāmi. Pa ceļam Ņujorkā tika pārbaudīta ASV izlases gatavība, un — 10:3. Olimpiskajā arēnā bez emocijām tika pārspētas Japāna, Holande, Polija, mazliet vairāk pūļu prasīja Kanāda un Somija, taču "sarkanais traktors" šķita nenovēršams. Finālposmā pašpārliecinātību sagrāva patiess patriotisms un sirdsdedze ASV hokejistu izpildījumā. Tas bija skaistākais hokejmačs, kādu savā mūžā esmu redzējis, kurā amerikāņu studenti padarīja mēmus PSRS rūdītos profesionāļus — 4:3. Vienīgo sportiski nikno maču "traktors" izbrauca dēļ otrās vietas pret zviedriem — 9:2. Ar to bija par maz, lai remdētu pārkaitināto Maskavas funkcionāru dusmas. Pār hokejistiem gāzās vesels samazgu šļūdonis. Vispirms jau pār Balderi — kā viņš drīkstējis nekļūt par PSRS izlases glābēju, ja no viņa tas gaidīts.
Jā, Leikplesida nebija latvieša labākais turnīrs. Bet tāds tas nebija visai komandai — tad kāpēc par lielāko grēkāzi jāskandina viens? Kad šis viens citreiz patiešām nospēlēja visas komandas vietā un vārdā, tad daudzināja "kolektīva panākumus"...

--Kas īsti notika pēc Leikplesidas?
--Vispirms mēs komandas sapulcē stingri nospriedām, ka visi esam draugi un biedri, ka vienojamies gan uzvarās, gan zaudējumos. Taču mājās pārbraucot sākās intervijas, kurās vainu par neiegūto zeltu bīdīja uz citiem pleciem. Man tika visvairāk…

Bija sava laime nelaimē. “Nepareizo” Balderi atlaida no ACSK uz mājām, un viņš to atzīmēja, atkal Sporta pilī iemetot četrus vārtus Tretjakam. Rīdzinieki no jauna varēja bez sirdsapziņas ēdām gavilēt par savējo. "Dinamo" izvēlēja Helmutu Balderi par savu kapteini.

--Jūsu darbība allaž bija eleganta, uz apspēlēšanu tendēta. Tagad hokejs ir kā gladiatoru cīņa – ar caursišanu, ar nospiešanu. Varbūt tādēļ smalkām zvaigznēm ir grūtāk uzspīdēt?
--Negribas piekrist. Jā, fiziskāks hokejs ir kļuvis, taču tas ir tikai fons, uz kura tie paši aprunātie kanādieši parāda arī interesantas kombinācijas. Liela nozīme tiesnešiem, kas vada katru maču – tā, lai pieļautu gan spēka, gan kombinacionālu, taču nekādā gadījumā netīru spēli. Hokejs vienmēr būs un paliks ne tikai muskuļu, bet arī prāta spēle.

VIZĪTKARTE

Helmuts Balderis-Sildedzis
# Dzimis 1952. gada 31. jūlijā Rīgā. Hokejā kopš 10 gadu jaunuma.
# Spēlējis RVR (1967.-1969.g.), Rīgas "Dinamo" (1968.-1977.g. un 1981.-1985.g.), ACSK (1978.-1980.g.), PSRS izlasē (1976.-1985.g.), 9.maijā (1986.g.), "Minnesota North Stars" (NHL — 1990.g.), RASMS (1992.g.) "Vecmeistarā" (1992.g.), "Latvijas zeltā" (1993.-1994.g.), Latvijas izlasē (1994.g.), "Essamikā" (1995.-1996.g.)
# Trenējis Japānas "Oji Seishi" (1986.-1989.g.) un Latvijas izlasi (1993.-1994.g.).
# Izcīnījis olimpisko sudraba medaļu, trīs pasaules un Eiropas čempiona medaļas, savas debijas gadā (1976.) guvis pasaules sudrabu un Eiropas bronzu, divkārtējs Eiropas kausa ieguvējs, trīskārtējs PSRS čempions un kausa ieguvējs, Eiropas jaunatnes čempions.
# Divas reizes bijis PSRS meistarsacīkšu rezultatīvākais spēlētājs, pavisam PSRS augstākajā līgā aizvadījis 462 spēles, guvis 333 vārtus.
# Beidzis LVFKI 1983. gadā.
# Precējies. Divas meitas: Diāna un Signe.
# Bijis Rīgas Sporta pils direktors.