(Ne)profesionālis

Iemītā taka uz svešo zemi

Jauns izaicinājums, īpaši pametot savu dzimteni, ir kas īpašs jebkuram cilvēkam. Nākas pamest draugus, ģimeni, kas nav viegls lēmums, taču jābūt drosmīgam veikt šādu soli. Jo īpaši, ja tu esi jaunietis, kas, taisot kulinārijas brīnumus, pa īstam vēl nav apdedzinājies ar karstu pannu. Ingus Laiviņš un Andris Malkavs devās uz Fjordu zemi – Norvēģiju, taču Jānis Jansons pirmos soļus daļēji profesionālajā sportā (florbolā) provēja Zviedrijā. Kāpēc daļēji? Retorisks jautājums, ko Jansons komentēja sekojoši: „Tikai 10-15% spēlētāji Zviedrijā ir profesionāļi. Pasaules labākie florbolisti pelna ar šo sporta veidu sev iztiku. Pārējie – strādā papildus darbu uz nepilnu slodzi.” Pa ausu galam latvietis dzirdēja aptuvenas summas, kādas labākie sportisti saņēma par pienākumu veikšanu florbola komandā. Salīdzinot ar Latvijas apmēriem, tās bija gana milzīgas summas, taču skaitļiem šoreiz nav būtiskākā nozīme – Jānis bija pusprofesionālis, kas strādāja „Unihoc” - florbola inventāra izplatītāja uzņēmumā un spēlēja „Pixbo Wallenstam IBK” komandā par velti. Teju katru dienu tika aizvadīti treniņi, bieži vien par fizisko formu rūpējoties, latvietis darbojās arī individuāli. Pa dienu florbolists veica savus darba pienākumus, kurus piedāvāja veikt klubs. Paralēli tam Jānis Zviedrijā iegūtās zināšanas nodeva sev esošā uzņēmuma darbiniekiem Latvijā: „Biznesā (Latvijā) man jau bija savi darbinieki, kas strādā. Tad ar Skype palīdzību varēju viņiem nodot savu sakāmo, ko darīt tādā un tādā situācijā, ko biju sapratis strādājot Zviedrijā.” Kaut daļēji, bet Jansonam ir izdevies apvienot Latvijā iesākto. Patīkami, ka cilvēks spējis izspiest maksimumu no sevis. Andris Malkavs spēlēt uz Norvēģiju devās ar nelielām priekšzināšanām. „Ingus Laiviņš uz Norvēģiju devās pirmais prom, jo viņš bija labāk pazīstams ar komandas treneri. Viņš ir pēc tautības zviedrs, kas bija strādājis Latvijā. Uzaicināja Ingu spēlēt tur. Pēc neilga laika komandā parādījās viena brīva vieta. Klubā bija noteikta viesspēlētāju norma – bija Ingus un vēl divi somi. Brīdī, kad Laiviņš spēlēja Zviedrijā, viena soma sniegums trenerus neapmierināja, tāpēc Ingum jautāja, vai nav vēl kāds latvietis, kas varētu doties uzspēlēt šeit. Ingus man piedāvāja, ko es arī izmantoju,” teic pašreizējais Cēsu komandas florbolists. Abi sportisti savu iedzīvi uz laiku iekārtoja svešā zemē, kas nozīmēja, ka līdzi bija jāņem sava ģimene. Jansons ar savu sievu pameta darbu Latvijā, lai dotos kopīgi dzīvot uz Zviedriju, taču Malkavs savu draudzeni atstāja Latvijā, kas bija īstas kristības latvietim: „Vēl viens pārbaudījums man bija attiecības, kuras man ir vēljoprojām. Lai gan prom biju aptuveni pusgadu, attiecības ar draudzeni esmu pratis uzturēt līdz šim brīdim.” Drosmīgs solis no cēsinieka puses. Vēl jo vairāk – uzturēt attiecības ar cilvēku, esot prombūtnē vairāku tūkstošu kilometru attālumā, būtu jebkura cilvēka izaicinājums. Sportista dzīvē būtiska loma ir izglītībai, ar ko saskarties nācās gan Malkavam, gan Jansonam. Abi divi ir studējuši augstskolā. Jānis augstāko izglītību ieguva pirms devās prom uz Zviedriju, jo uzskatīja, ka labāk pabeigt iesākto, lai gan studiju laikā jau bija saņēmis piedāvājumu doties spēlēt uz ārzemēm. Andris jau reizi bija iesācis akadēmisko gadu, tāpēc saņemto piedāvājumu doties uz Norvēģiju izmantoja uzreiz.

Pārsteigumi un profesionalitāte

Ar ko sportā asociējas profesionalitāte? To var skaidrot dažādi. Pie kam abu sportistu viedokļi sakrīt - Latvijas florbola ikdiena ir tuvu tam līmenim, kāds tas ir attīstītajās florbola valstīs. Ar to domājot ikdienas treniņus, papildus darbu, kas tiek darīts, lai nopelnītu savu iztiku. Zviedrijā un Norvēģija ģeogrāfiskie plašumi ir lielāki nekā Latvijā, tāpēc lielos gaisa gabalus sportisti veikuši ar lidmašīnām. No latviešu teiktā var noprast, ka tā ir viena no niansēm atšķirībā no Latvijas, kas šim sporta veidam piešķir profesionalitātes nozīmi. Andris Malkavs pārlidojumus pieminēja ar īpašām emocijām: „Bija jālido uz spēlēm ar lidmašīnu, tas jau likās kā viens no soļiem, ka tu esi nonācis profesionālajā sportā.” Ģeogrāfiskais aspekts sportā ir ļoti nozīmīgs, taču arī profesionālās līgās uz to tiek taupīts. Jansonam viens no garākajiem braucieniem no Geteborgas uz Umea ar vilcienu bija jāmēro 16 stundu garumā. Tikai izslēgšanas spēlēs komanda lidoja ar lidmašīnu, tādā veidā taupot spēkus nākošajai spēlei. Malkavs uzsvēra dārgās biļešu cenas Norvēģijā - viņa klubs līdzīgi kā „Pixbo Wallenstam IBK” organizācija taupīja līdzekļus: „Norvēģijā parasti trešdien treneris nosauca komandas sastāvu, kas piektdien dosies uz spēli. Bieži vien nedevāmies pat trīs pilnas maiņas, jo lidojums šajā valstī bija dārgs prieks, tāpēc spēlētāju skaits tika samazināts.” Naudai sportā ir liela nozīme, ko pierāda komandu budžeta apjoma organizēšanas principi. Arī komandas attieksme laika gaitā mainījusies, kur naudas nozīmei ir bijusi izšķiroša loma. „Sadzīves apstākļi īpaši labi bija pirmajā pusgadā, kad komandai, trenerim un menedžerim bija jauni izaicinājumi. Kaut kādā brīdī viss aizgāja pašplūsmā, komandai vairs negāja tik labi. Kad klubam sāka neveikties, pamanīju visādas viltības – menedžeri atrada, kur vairāk ietaupīt. Piemēram, NHL tās ir spēlētāju maiņas, taču florbolā – vadība ietaupīja uz inventāru,” atceras Malkavs. Bez viltībām neiztikt nekur, taču jaunas pieredzes iegūšanu abi sportisti atminas ar lielāko prieku.

Nododot zināšanas latviešiem...

Abi Latvijas izlases spēlētāji no Skandināvijas atgriezās ar prāvu zināšanu pulku. Malkavs uzsver, ka Norvēģijā redzētās taktiskās nianses var izmantot šeit. Tā ir laba zīme, jo ārzemju speciālisti Latvijā ir ļoti mazā skaitā, kas spētu piedāvāt latviešiem jaunu spēles izpratni. Arī Jansons uzsver, ka šāda veida zināšanas noder, taču tas būs ilglaicīgs Latvijas florbola attīstības ceļš – vien uz abu roku pirkstiem ir iespējams saskaitīt, kuri latvieši ir devušies un atgriezušies Latvijā, iepriekš spēlējot augstā līmenī. Viens no attīstības ceļiem ir bērnu trenēšanas programmu izveide. „Tur neredzēsi turnīra tabulā, kurš ir labākais jaunietis - bombardieris un piespēļu dalītājs. Šajā vecumā tā ir vairāk koordinācijas trenēšana. Florbols sastāv tikai 20% gadījumos,” min Malkavs. Andris Cēsīs trenē bērnus un lika noprast, ka Norvēģijā redzētās iestrādnes cenšas izmantot arī Latvijā.

Abu sportistu teiktais vēlreiz liek apdomāties, ka pārcelšanās uz kādu no Skandināvijas florbola valstīm ir bijusi ne tikai jaunu sportisko mērķu sasniegšana. Tam līdzi sekoja arī ģimenes dzīve un daudzu citu apstākļu upurēšana. Abi latvieši devās prom kāda mērķa vārdā – attīstīt sevi un, tuvākajā laikā atgriežoties atpakaļ, dalīties ar iegūto pieredzi šeit pat – Latvijā. Tā ir neatņemama dzīves pieredze, ar kuru var nākties saskarties ne tikai sportistiem, bet arī Jums!