Viens neveikls solis un...

Odoms dzīves krustcelēs

Aizvadītajā vasarā Lamāra Odoma vārds medijos tika locīts bieži. Vienudien Ziemeļamerikas mediji ziņoja, ka basketbolists esot pazudis bez vēsts, jau citā dienā parādās informācija, ka jau divus gadus Odoms cīnoties ar kokaīna atkarību un vasarā šajā cīņā atkal vadībā izvirzījusies atkarība. Pirms visa tā vēl nedienas ģimenē – kādas sievietes atzīšanās, ka bijusi Odoma mīļākā, paziņojumam sekojošā sievas -šovbiznesa zvaigznes Hlojas Kardašjanas reakcija (izlikšana no mājām) un arī nedienas profesionālajā karjerā – pēdējās divas sezonas pēc „Lakers” pamešanas vairāk ir bijusi eksistence, nevis basketbola spēlēšana agrākajā līmenī.

Tiesa, pēdējās ziņas par Odomu ir kaut nedaudz, bet tomēr pozitīvas: redzēts ģimenes lokā Kanjes Vesta koncertā. Lai arī Odoma tēvs ir paspējis publiski izteikties, ka viņa dēla karjeru ir sagandējusi sieva, savukārt citi rāda ar pirkstiem uz „Lakers” organizāciju, skaidrs, ka lielāko daļu vainas tomēr pienāktos uzņemties pašam basketbolistam. Septembrī kāds Odoma ģimenes draugs medijiem norādīja, ka pats basketbolists jau esot samierinājies ar savām NBA karjeras beigām, un tas visā šajā stāstā esot pats bēdīgākais.

Lai arī Ziemeļamerikas plašsaziņas līdzekļos plašajā Odoma ziņu klāstā ir lasāma arī versija, ka basketbolists, kad būšot sakārtojis ģimenes dzīvi un ticis galā ar atkarību, vēlētos atgriezties NBA apritē, šobrīd neviens NBA klubs pēc visiem aizvadītās vasaras melodramatiskajiem notikumiem pēc slavenā basketbolista netīko. Lai nepilnu 34 gadu vecumā ielēktu atpakaļ NBA apritē, Odomam būs nepieciešams pielikt lielas pūles, uzvarot cīņu ar sevi un savu organismu. Ja „Clippers” Odomam vēl aizvadītajā sezonā pārmeta, ka spēlētājam esot liekā svara problēmas, tad pēdējās foto publikācijas liecina, ka pēc „baigās vasaras” basketbolists ir palicis neveselīgi tievs.

Nepatīkams pagrieziena punkts Odoma dzīvē bija 2011. gada vasarā, kad divu dienu laikā viņš piedzīvoja divus nepatīkamus notikumus: vispirms apmeklēja sava nogalinātā brālēna bēres, bet dienu vēlāk bija pasažieris automašīna, kas notrieca motociklistu, kurš gāja bojā. Emocionālais panīkums bija sācies, to Odoms neslēpa arī no medijiem savās intervijās, bet pēdējo naglu iedzina „Lakers”, savu uzticamo balstu un tobrīd līgas labākā rezervista balvas turētāju aizmainot. Šāds lēmums toreiz tika pavadīts ar lielu sašutuma vētru, kuras epicentrā ar saviem izteikumiem bija arī Kobe Braients, taču, kā izrādās, problēmas ar narkotikām Odomu jau esot skārušas viņa pēdējā sezonā „Lakers” organizācijā, līdz ar to – lēmums nemaz nebija tik neloģisks, kā tobrīd daudziem šķita.

Pēdējās divās sezonās kopš „Lakers” pamešanas, spēlējot „Mavericks” un „Clippers”, Odoma sniegums ir bijis gaužām žēlīgs. Norietējis basketbolists, kurš jau ir sasniedzis veterāna vecumu, turklāt ar nopietnām ārpus laukuma problēmām – šobrīd neizskatās pēc sulīga ābola brīvo aģentu dārzā...Taču punktu viņa vietā karjerai vēl neliksim.

Noiet no ceļa ir viegli, tikt atpakaļ...

Lai kaut nedaudz ilustrētu, kādas ir Odoma izredzes sekmīgi atgriezties NBA apritē, minēsim vien dažus piemērus lielajā sportā, kas pakrita, cēlās, bet – tā īsti vairs nekad nepiecēlās. „Viņš mani nosauca par vientuļnieku uz izvarotāju. Es neesmu vientuļnieks!” reiz izteicās bokseris Maiks Taisons, kurš nebija mierā ar kāda žurnālista viņam veltītajiem apzīmējumiem. Šis citāts diezgan labi raksturo Maiku Taisonu un viņa karjeras pagrimumu.

Maiks Taisons krietnu laika sprīdi bija absolūtais pasaules čempions supersmagajā svarā. No 1985. gada līdz pat 1990. gadam Taisons nebija zaudējis nevienā cīņā un tika uzskatīts, ka viņam pretinieku boksa ringā nav. 16 gadu vecumā, kad Taisons bija zaudējis abus vecākus, ielu bērnu savā audzināšanā pieņēma izcilais boksa treneris Kazs d’Amato, kurš kļuva par Taisona likumīgo aizbildni. 74 gadus vecais večuks nevaldāmo ielu kausli trīs gadu laikā pārvērta līdz nepazīšanai, padarot par pasaulē labāko smagsvaru, kuru bija beidzot izdevies ielikt arī civilizācijai pieņemamos rāmjos. 1985. gadā d’Amato devās aizsaulē, bet viņa atstātais mantojums lēnām sāka izsīkt. Taisons no priekšzīmīgā audzēkņa lēnā garā pārtapa par bulvārpreses zvaigzni, kurš ringā izcīnīja uzvaras šķietami bez piepūles. Tā domāja arī pats bokseris, sāka mazāk trenēties un 1990. gadā šokējoši zaudēji Basteram Duglasam. Gadu vēlāk satriektais bokseris nonāca cietumā par izvarošanu, kur sabija trīs gadus. Pēc iznākšanas no cietuma Taisons atgriezās ringā un pameta to tikai 2005. gadā, taču savas karjeras otrajā pusē vairāk izcēlās ar skandāliem un boksera necienīgu rīcību gan ringā, gan ārpus tā, nevis ar panākumiem.

Līdzīgas problēmas kā Odomu savulaik piemeklēja arī NBA 90. gadu spīdekli Šonu Kempu, kurš no sev tik veiksmīgās Sietlas aizgāja, līdzi ņemot neatrisinātu konfliktu ar kluba vadību, bet pēc tam cīnījās ar lieko svaru, narkotikām un likumdošanu, kas regulē ieroču glabāšanu/nēsāšanu/izmantošanu. Tie paši ieroči un savainojumi teju vienā elpas vilcienā pazudināja Džilbertu Arenasu, problēmas ar narkotikām, alkoholu un azartspēlēm vispirms pamatīgi nobremzēja, bet 2010. gadā pavisam apstādināja Alena Aiversona karjeru. Narkotiku un alkohola atkarības nasta vienā brīdī par smagu bija arī NHL leģendai Teo Flerī.

1961. gadā „Manchester United” tā laika galvenais treneris Mets Basbijs saņēma telegrammu no kluba skauta, kurš teica, ka esot atradis ģēniju. Šis ģēnijs bija 15 gadus vecais Džordžs Bests. Tobrīd neviens, protams, nenojauta, ka šis ģēnijs reizē būs arī futbola visu laiku lielākais uzdzīvotājs. „1969. gadā es atteicos no sievietēm un alkohola. Tās bija manas dzīves briesmīgākās 20 minūtes,” reiz uz dzīves „grūtākajiem” brīžiem atskatījās futbolists. Lai arī Besta uzdzīve nevienam nebija noslēpums, „Manchester United” savu līderi lieliskā snieguma dēļ pacieta ilgi, kaut gan viņa izgājieni bija raibu raibie: nemitīga uzdzīve naktsklubos, nemitīga treniņu izlaišana, kurai iemesli bija ļoti dažādi – sākot ar atrašanos cietuma kamerā, beidzot ar aizlaišanos spontānā ceļojumā ar Miss Lielbritānija 1971 vai arī kādu no tolaik populārām aktrisēm. Ar laiku Besta izdarības kļuva arvien pārgalvīgākas, bet sniegums – bālāks. Treniņus kavēja, bet, kad ieradās, tad nereti iereibis, publiski zākāja savus komandas biedrus un visādi citādi sportistam nepiedienīgi izturējās. Jau 26 gadu vecumā Besta karjera piedzīvoja savu norietu, laukumā dodoties vairs tikai lielos svētkos, 28 gadu vecumā viņam nācās pamest „Manchester United”, bet pēc tam viņu izmeta vēl no 12 (!) dažādiem klubiem, savukārt Ziemeļīrijas izlasē viņš spēlēja gaužām reti, jo parasti augstāk par spēlēm izlasē stādīja uzdzīvi. Kad 1982. gadā 36 gadus vecais Bests, piecus gadus kopš pēdējās spēles izlasē, centās tikt uz Pasaules kausu, vētrainā dzīve bija paņēmusi savu tiesu un, pat ļoti gribot, Bestam vietas izlases sastāvā, lai atkal laukumā tiktos ar pasaules futbola varenajiem, vairs nebija.

Līdzīgus gadījumus ar pasaules sporta zvaigznēm varētu uzskaitīt vēl un vēl. Arī Latvijas sportistiem, kā zināms, mēness tumšā puse ir pazīstama, bet – tas jau ir cits stāsts...Bet kāpnes vispār ir tāds bīstams veidojams – ļaus kaut nedaudz pietuvoties mākoņiem, bet kritiena gadījumā smagi ievainos. Otrreiz augšā uzkāpj tikai stiprākie.