"Ventspils" sastāva aritmija. Ārstējama?

Pozitīvā situācija turnīra tabulās (3-1 LBL, 4-1 BBL) var kalpot kā attaisnojums relatīvam mieram, taču tikai tad, ja piever acis uz objektīvo ainu - kādas komandas uzvarētas, kam zaudēts, un galvenais - kādā spēlē. Protams, oktobris nav laiks, kad basketbolā jebkuras komandas izpildījumā var redzēt labāko basketbolu, taču "Ventspils" gadījumā pie vainas acīmredzami nav bijusi tikai ilgtermiņā plānotas fiziskās formas vai saspēlētības trūkums. Gandrīz desmit spēles diezgan uzskatāmi parādīja, ka šogad savārītas pamatīgas ziepes ar sastāva komplektāciju. Neīstais spēlētājs neīstajā pozīcijā - kādreiz gadās katram klubam, taču Ventspilī šādu diagnozi pat pēc uzvarētiem mačiem nācies stādīt par gandrīz visiem galvenās rotācijas spēlētājiem. Sezonas pirmajā mēnesī ierastais starta piecinieks - Strēlnieks , Meisons, Andersons, Kuzminsks un Štimacs - atgādina praksē nerealizējamu puzli, kuru treneri tomēr ar izmisīgu spītu mēģinājuši likt pēc sezonas sākumā iecerētā zīmējuma. Lai gan redzams, ka bezcerīgi.

Lūkosim soli pa solim. Pirmais saspēles vadītājs Jānis Strēlnieks - protams, loģiski. Pēc tam, kad rudenī klubs pateica savu skarbo nē jebkādiem kompromisiem par spēlētāja iespējamo pāreju uz augstāka līmeņa komandu, tagad nelikt puisi laukumā būtu ne tikai stulbi, bet globālā skatījumā pat mazliet noziedzīgi. Īpaši tad, ja skaidrs - ar saspēles vadītāja pienākumiem viņš tiek galā labāk nekā jebkurš cits. Taču paradoksāli - līdz ar šo tik loģisko izvēli sākās tālākā sastāva aritmija, ko diktē komplektācija un līgumu summas. Laukumā jāliek arī Meisons - spēlētājs, kuru ar Adrijas līgas MVP birku pie auss Ventspils šoruden ņēma kā savu brendīgāko ārzemnieku -, un jāliek otrā numura pozīcijā (jo pirmā aizņemta). Vienīgā nelaime - tajā Meisons nevar parādīt neko no tā, ar ko pērn nopelnīja savu balvu, jo viņam nav bumbas un rīcības brīvības. Atceroties, no kādas komandas nāk amerikānis (necilās bosniešu "Široki") - nav nepieciešams maģistra grāds, lai saprastu, apmēram ar kādu spēles stilu kāds no desmitās komandas līgā var tikt pie MVP. Citos apstākļos un mērogos, taču - mūsu pašu Valmierā tamlīdzīgi MVP redzēti laiku pa laikam.

Ventspilī 35 minūšu divvientulību ar bumbu Meisonam neviens nedos. Kāds ir viņa potenciāls spēlēt nevis kā neierobežotam līderim, bet sev uzticēto funkciju izpildītājam? Domājams, labākā atbilde uz šo jautājumu ir fakts, ka šogad 29 gadus vecais puisis spēlē nevis kaut kur Eirolīgā (kur loģiski vestu Adrijas līgas MVP ceļš), bet gan Latvijas trešajā komandā. Acīmredzot tomēr gana šaurs tas formāts, kādā viņš gatavs spīdēt, un skaidrs - spēlēšana sev neierastajā otrā numura pozīcijā tādā komandā kā "Ventspils" neietilpst šajā formātā. Taču, ja reiz nopirkts, Meisonam ir jāspēlē, un jāspēlē vietā, kur viņu iespējams iemontēt, vismazāk kaitējot loģikai. Taču nākamā bēda: pēc visiem saviem rādītājiem otrais numurs ir otrs amerikānis Rašads Andersons. Jāspēlē arī viņam. Ko darīt? Ja otrā numura pozīcijā "paaugstināts" Meisons, jāliek par trešo numuru... Tā komanda tikusi pie vieglā uzbrucēja, kurš patiesībā ir aizsargs, un ar saviem 196 auguma centimetriem pret nopietnāk komplektētu klubu trešajiem numuriem var gaidīt pamatīgas problēmas. Tas tā - ja pieveram acis vēl arī uz to, ka kadrs trāpījies ar manāmām individuālista vājībām. Tālāk pie ceturtā numura, kur mūs atkal sagaida viens nelaimīgs spēlētājs: lietuvietis Sauļus Kuzminsks visu mūžu it kā bijis centrs, bet te, beng! - jāspēlē kā spēka uzbrucējam. Tāpēc, ka sastāvā ir arī Štimacs, un ārzemnieki par bargu naudu ir pirkti ne jau tāpēc, lai sēdētu.

Ar Štimacu arī noslēdzas šī ekskursija pa "Ventspils" starta piecinieku. Ar Kuzminsku piespiedu uzbrucēja ampluā un Zaķi ilgstošā savainoto sarakstā, kādreiz enerģiskais serbs savās pozīcijās juties omulīgs un neapdraudēts - aiz muguras tikai Blaus. Problēmas ar attieksmi un spēles disciplīnu ir redzamas pat ar neapbruņotu aci, kas komplektā ar jau tā ne tik spožajiem dotumiem aizsardzības spēlē padara Štimacu par vēl vienu brāķa zobratu komandas mehānismā. Rezumējot - "Ventspils" starta pieciniekā sezonas sākumā ir bijis labs saspēles vadītājs, vēl viens pirmais numurs, kurš pataisīts par otro, otrais numurs, kurš pataisīts par trešo, piektais, kas padarīts par ceturto, un visbeidzot - centrs, kurš var atļauties būt komfortabli laisks... Varam uzmest aci arī rezervistu soliņam. Tur sēž, piemēram, Ingus Bankevics. Ja reiz pirka šo spēlētāju, klubam bija jāzina gan viņa vājības, gan stiprās puses - tālmetienu ložmetējs, kuru viņš spēj palaist tad, ja dabū spēlēt daudz, saņem piespēles un jūt uzticēšanos. Ja bija vajadzīgs trīsreiz piecu minūšu spēlētājs, ko uzraut un atkal noraut - vai tiešām Bankevics? Turpat Vairogs un Gulbis - arī nolemti glābšanas darbiem ne savā ampluā... Varētu padomāt, ka laika gaitā vienkārši salasīts bariņš spēlētāju, kas iepatikušies, tikai pēc tam sākot domāt, kādās kombinācijās lai to visu saliek kopā un piestartē. Kas ironiskākais - šķiet, daudz mazāk pretrunu un vairāk loģikas sastāvā būtu gadījumā, ja tomēr būtu pārdots Strēlnieks - i amerikāņi savās vietā, i lieka naudiņa kam kvalitatīvākam uzbrukuma līnijā.

Trešdienas spēle Liepājā bija pirmā, kas iezīmēja pozitīvās pārmaiņas. Uz soliņa maču sāka un tikai 16 minūtes laukumā pavadīja Štimacs, kamēr sev ierastajā piektā numura pozīcijā atgriezās un cerīgu spēli aizvadīja Kuzminsks. Aiz matiem laukumā netika vilkts Meisons, kurš lielākoties darbojās kā otrais saspēles vadītājs. Ceturtā numura pozīcijā minūtes sadalīja Bērziņš un Gulbis (kuru gan joprojām gribētos redzēt tālāk laukumā, un tomēr...). Komanda aizvadīja jau diezgan labu pirmo puslaiku. Šovakar un rīt "Ventspili" sagaida divas spēles Lietuvā. Vai tajās viss būs atpakaļ pa vecam? Komandas galvenais treneris sola, ka nē. "Kad spēle nekādi neiet no rokas un lietas nelīmējas kopā, kaut kas jāmaina, un tagad esmu sācis to darīt. Mums bija ļoti nopietna saruna. Ne visi saprata, ka basketbols ir komandas spēle, kas sākas no aizsardzības. Nācās pateikt skaidri un gaiši - kurš nespēlēs aizsardzībā, nespēlēs vispār," apņēmības pilns treneris. Un ko par to saka spēlētāji? "Spēlētājiem gar to nav daļas, tas ir trenera lēmums. Ja redzu, ka komandai tas ir vajadzīgs, tad rīkojos. Un mani absolūti neinteresē, cik daudz kuram tagad būs spēles minūšu. Ja kādu no viņiem tas sāk satraukt, lai labāk padomā par iemesliem."

Izklausās, ka pilns ir ne tikai līdzjutēju, bet beidzot arī trenera pacietības mērs. Un tā jau ir laba ziņa. Mēdz teikt, ka pirmais solis ceļā uz jebkuras problēmas risināšanu esot tās atzīšana, un, ja tā - "Ventspils" sāk atveseļošanos. Tagad jāgaida un jāskatās, cik komplicēts būs nepieciešamo medikamentu kurss.