Ceturtā diena Barselonā. No diviem traumētajiem viens finālā

Piektdiena latviešu līdzjutējiem saistījās ar pēdējā laika lielāko cerību disciplīnu – šķēpa mešanu. Pēc Madaras Palameikas 8. vietas sieviešu konkurencē no mūsu pieredzējušajiem šķēpraižiem parasti gaidām ne tikai iekļūšanu fināldivpadsmitniekā. Šogad gan „ne tikai” īpašu priekšnoteikumu nav, jo labākais no mūsējiem – Vadims Vasiļevskis bija tikai 12. vietā Eiropas rangā, bet pārējie vēl tālāk. Tomēr šķēpraiži ir trīs, un viņi paspējuši mūs izlutināt ar to, ka parasti kāds no viņiem mačos „izšauj”.

Pirmajā kvalifikācijas grupā startēja Ainārs Kovals. Kā jau tas Barselonas stadionā šajā čempionātā ierasts mešanu disciplīnās, nemetās gandrīz nevienam. Fināla kvalifikācijas normu izpildīja tikai divi (soms Virkala un vācietis de Cordo), kamēr Kovals bija trešais ar ļoti stabilu sēriju, kurā šķēpi sakrita 1,10 metru attālumā viens no otra (78,22-79,32m). Tas vēlāk garantēja vietu finālā ar ceturto labāko rezultātu starp visiem metējiem. Kā jau ierasts pēdējā laika lielajās sacensībās, kvalifikācijā gandrīz visi mokās kaut vai ar 80 metru pārvarēšanu, bet finālā pēkšņi met bezmaz 10 metrus tālāk, tomēr Ainārs pierādīja, ka var un ka uz šo brīdi ir Latvijas labākais un veselākais šķēpmetējs.

Rīt apgalvojumam, ka Kovals ir Latvijā labākais, noteikti negribēs piekrist komandas biedrs Ēriks Rags, kurš savās ceturtajās Eiropas meistarsacīkstēs otrajā kvalifikācijas grupā bija trešais un trešo reizi savā karjerā iekļuva šo sacīkšu finālā. Viņam vislielākās uzslavas, jo nepieciešami dzelzs nervi, lai, izejot sektorā ar pretsāpju līdzekļiem, pēc divām „barankām” aizmestu tik, cik vajadzīgs, šoreiz 78,45 metrus. Starp citu, tāds meistarstiķis padevās vēl tikai vienam šķēpraidim – norvēģim Andreasam Torkildsenam, kurš apmierinājās ar 37 centimetrus tālāku raidījumu.

Trešajam Latvijas sportistam Vadimam Vasiļevskim, kuram piederēja labākais sezonas rezultāts no mūsējiem, nelīdzēja pat pretsāpju līdzekļi. Nejēdzīgā kājas trauma, kad gandrīz katru metienu pavada neciešamas sāpes kreisās kājas potītē, ieviesa savas korekcijas. Kad jūs pēdējo reizi esat redzējuši, ka Vadims met 67,56 metrus, turklāt ļauj ieskaitīt metienu? Pēdējā, 23. vieta nav Vasiļevska vieta, tomēr tieši šobrīd viņš izdarīja visu, ko varēja. Droši vien 999 cilvēki no 1000 ikdienas dzīvē prasītu ieģipsēt kāju un dubultu morfija devu, ja viņus būtu piemeklējušas Vadima veselības likstas. Viņš pelnījis uzslavu par varonību (padomju laikos deva arī tāda nosaukuma medaļu). Cerams, to novērtēs arī tie, kas atbild par līdzekļu piešķiršanu nākamā gada treniņprocesam, jo, vesels būdams, Vasiļevskis ir kandidāts uz medaļām jebkurās sacensībās, tai skaitā Londonā 2012. gadā. Mums tevis pietrūks finālā, bet veseļojies, Vadim!

Otra Latvijas piektdienas sacensību lielā cerība lodes grūdējs Māris Urtāns, kurš Eiropas rangā ieņem pat 2. vietu, uz Barselonu tāpat devās ar ielaistu cirkšņa kaiti, kurai vislabāk līdz pilnīgs miers, bet kā tu cilvēks mierīgi nosēdēsi, ja jābrauc komandai palīgā uz Eiropas komandu čempionātu Belgradā un jāpalīdz Vidzemes vienībai Prezidenta kausā? Apmēram pirms mēneša atsvaidzinātā trauma uz iekļūšanu sacensību finālā pirmajās no piecām lielajām sacensībām pieaugušo mērogā lika lūkoties ļoti rezervēti, jo Māra trauma, divas nedēļas paņēmusi atvaļinājumu, var atgriezties pie savu pienākumu pildīšanas visnepiemērotākajā brīdī.

Tā kā jau Prezidenta kausā Urtāns treniņa režīmā sagrūda lodi 20,24 metru tālumā, tas pats ar iebildi par veselību tika gaidīts arī Barselonā. Līdzīgi Laumai Grīvai tāllēkšanas sektorā Māris sāka piesardzīgi – 18,55m (16. vieta starp visiem lodes grūdējiem pēc 1. mēģinājuma), 19,17m – otrajā (15. vieta) un tikai trešajā mēģinājumā izdevās smagumu aizgrūst aiz 20 metru robežas – 20,19m (kopā 6. vieta). Ja jūs domājat, ka viņam nekas nesāpēja, ka netrenējoties muskuļi rodas paši no sevis un tehnika pieņemas labumā, jūs dikti maldāties. Tas pilnīgi noteikti vairs nav tas Urtāns, kurš Belgradā satricināja Eiropu, bet uz ko ir spējīgs Latvijas labākais lodes grūdējs pašreizējā kondīcijā, uzzināsim jau rīt. Ir sportisti, kas ar tādu traumu kā Mārim sēž mājās. Tāpēc arī viņš tāpat kā Vasiļevskis pelnījis medaļu par varonību vismaz no valsts prezidenta, ministru prezidenta un Izglītības un zinātnes ministra. Diemžēl pēdējie trīs sāk rakstīt telegrammas tikai tad, kad Radeviča iegūst Eiropas zeltu (nekas man nav pretī pret Inetas panākumu. Labprāt redzētu piepildāmies Edvīna Krūma pirms čempionāta jokojot prognozēto, ka pusei no komandas mājās jābrauc ar medaļām), bet, kad kāds no sportistiem ir jāatbalsta materiāli vai morāli kā tagad Urtāns ar Vasiļevski, ir tik daudz citu valstiski svarīgu nodarbošanos (tai skaitā gatavošanās vēlēšanām un ikgadējais atvaļinājums). Turklāt Māris par spīti veselības problēmām pirmo reizi iekļuvis sacensību finālā kādā no lielākajām pasaules un Eiropas sacensībām. Apsveicam! Tas paliks labs sasniegums arī tad, ja rīt viņš paliks tikai divpadsmitais.

Patīkamu pārsteigumu sagādāja arī tāllēcējs Jānis Leitis, kurš kvalifikācijas sacensībās ar 2. mēģinājumā sasniegtu sezonas labāko rezultātu (7,87m) kādu laiku bija pat fināldivpadsmitnieka vīru skaitā. Atšķirībā no konkurentiem, rezultātu uzlabot neizdevās, bet pagājušā gada negaidītā Eiropas U-23 meistarsacīkšu uzvarētāja spēja otro gadu pēc kārtas (ar traumu sezonas sākumā) labākos rezultātus uzrādīt sezonas galvenajās sacīkstēs pelnījusi uzslavu. Kaut arī līdz finālam pietrūka „tikai” 11 centimetru, teicams sniegums.