19. Balderis, 7. Skrastiņš, kurš vēl?

Pirms kādas nedēļas "SA+" lasītājs zaipis uzdeva šādu jautājumu: "Latvijas hokeja izlasē ar speciālu lēmumu tika iemūžināts 19. numurs Balderis un uzvilkts Sporta pilī, Sporta pili nojauca, kreklu izmeta (varbūt pats Helmuts savāca), un parādās Miķelis ar 19. numuru. Uzreiz notiek LHF sēde un nolemj 19. numuru atkal iemūžināt. Man it kā pret Balderi kā spēlētāju nav nekādu problēmu (izcils hokejists), tikai viens bet, viņš Latvijas izlasē aizvadījis tikai 2 spēles. Ja skatās sniegumu Latvijas izlasē, tad daudziem ir labāki panākumi, ja skatās pēc Baldera sasniegumiem, tad arī ir kandidāti uz tādu pašu godu. Un vēl tās LHF dažu personu runas: nu tik būs, nu tik godinās. Reāla darba kā nav, tā nav. Man liekas: ja jau aizsākta tāda tradīcija, tad būtu jāturpina. Vai varbūt šajā jautājumā ir problēmas pašā Balderī, kurš nosauc Sergeju par šestjorku? Vai varbūt Lipmanā, kurš necieš Artūru?"

Mjā, Harijs Vītoliņš II savā laikā radījis precedentu bez turpinājuma... Ko un kā darīt? Kurš vēl pelnījis tādu pašu godu kā Helmuts?

Atbilde vienkārša un tajā pašā laikā arī ļoti sarežģīta. Ja deviņdesmito gadu sākumā nebūtu Hara Vītoliņa, diezin vai 19. numurs karātos arī pie Sporta pils griestiem. Jo nebija jau par ko Balderi karināt... Tikai divas spēles Latvijas izlasē. Lai viņa numuru iemūžina klubs, kurā Helmuts bija pasaules zvaigzne. Proti, "Dinamo". Lai 19. numuru iemūžina PSRS izlase!

Te arī ir šis lielākais paradokss, kuru veikli apgāja Vītoliņš. Lai Harim vieglas smiltis! Viņš atļāvās darīt, ko uzskatīja par pareizu. Un iemūžināt Baldera 19. numuru tad bija pareizi. Pareizi nebija, ka 2009. gada pasaules čempionātā Latvijas izlasē ar to spēlēja Miķelis Rēdlihs. Neba Miķelis gribēja piesmiet Baldera godu, taču topavasar Latvijas izlases vadībā bija jābūt kādam - ģenerālmenedžerim (Baldonieks), delegācijas vadītājam (Lipmans), galvenajam trenerim (Znaroks) vai ekipējuma menedžerim (Šostaks), kurš neļauj izmantot 19. numuru.

Par to aizdomājās tikai 2009. gada 6. jūlijā, LHF valdes sēdē paši sevi strikti norājot: "Latvijas Hokeja federācijas valde pirmdien sasauktajā sēdē atkārtoti apstiprināja lēmumu par spēlētāja 19. numura izmantošanas aizliegšanu valstsvienības spēlēs. Šosezon tika pārkāpts LHF lēmums par 19.numura piešķiršanu leģendārai hokeja zvaigznei Helmutam Balderim uz mūžu, kas tika pieņemts Balderim beidzot aktīvās hokeja gaitas. LHF valdes sēde pirmdien atkārtoti apstiprināja šo lēmumu. Turpmāk aizliegts izmantot šo numuru Latvijas valstsvienības spēlēs."

Šopavasar pirms valstsvienības spēlēm plānots iemūžināt Skrastiņa 7. numuru. Droši vien šādu godu pelnījis būtu vēl kāds. Pirmais, kurš nāk prātā, ir Irbe. Taču neba nu Artūrs pats vilks pie griestiem kreklu ar 1. numuru!

Un nelaime ir tā, ka nav jau arī īsti kur vilkt... Sporta pils nojaukta, lielākai daļai izlase veterānu ar "Arēnu Rīga" nav nekādas saistības. Irbe tur spēlējis nav, Žoltoks - tāpat, "Lokomotiv" formā tur "Latvijas dzelzceļa" kausā spēlēja Skrastiņš. Nu nav izlasei īsti šādas svētvietas! Bet varbūt mēs, latvieši, tikai neprotam godināt savus varoņus?

P. S. Pirms trim gadiem biju Novokuzņeckā. Tur hallē pie griestiem karājas desmit spēlētāju numuri... Daži no tiem man neko neizteica. Lai gan par hokeju esmu interesējies jau kopš bērnības. 1. Šapovalovs, 2. Zaruckis, 5. Okiševs, 7. Koroļenko, 8. Bedarevs, 9. Grigorjevs, 13. Gombergs, 13. Lantratovs, 15. Motovilovs, 23. Morozovs.
Štrunta Kuzņai desmit zvaigznes, mums - tikai viena...