Ēzeļa krusts un cietais disks
Rīgas Dinamo pirmsspēles svētku videosveicienā mākslinieks bija uzlicis treneri Šupleru uz pelēka ēzeļa. Droši vien bija domāts balts zirgs, taču sanāca – ēzelis. Turklāt, pelēks... Vai zīmētājs ar šo ieskicēja komandas sezonas beigu akordus?
Nepārprotiet, arī ēzelim nav ne vainas – jo kāda starpība, kam Šuplers sēž mugurā? Protams, reālistiskāk būtu atainot slovāku hokeja metru, sēžam uz Štāla, Džeriņa vai Bukarta pleciem vai – vismaz vadām divričas, kurās iejūgti minētie uzbrucēji. Taču šajā reizē mākslinieka alegorija apstājās pie ēzeļa. Iespējams, māleris hokeju saprot daudz labāk, nekā mums labpatiktos domāt.
Pagaidām skatīties turnīra tabulā ir daudz patīkamāk, nekā vērot Rīgas Dinamo spēli. Mēs joprojām esam Rietumu konferencē starp astoņām labākajām, kas nodrošina mums vietu izslēgšanas spēlēs, ja sezona beigtos rīt. Taču sezona vēl turpinās un tā Rīgas komandai solās būt... teiksim kā Šuplers – interesanta. Tas, ka mums tabulā pagaidām ir sastiepti tik daudz punktu, lielā mērā sniedz atbildi uz jautājumu – vai šī komanda ir laba? Katrā ziņā, daudzu KHL treneru pārliecība, vērojot rīdziniekus darbībā, ir nepārprotama – šai komandai ir lielisks potenciāls. Raug, šobrīd savainoti ir abi galvenie vārtsargi, vadošais aizsargu pāris un divi snaiperi. Nevarētu teikt, ka to nejūt, taču komanda cīnās un rāda zobus. Tagad katrs skolnieks savas mājas pagalmā kupenā ir gatavs ielēkt kā Edgars Lūsiņš – brigādes trešais vārtsargs, kam balsstiesības labākajā gadījumā bija ierādītas, pienesot lielajiem večiem pusdienas laikā kompotu, izrādās – arī atbilst KHL mērogam. Aizsargs Jānis Andersons, kuram pie līdzšinējās lietu kārtības tagad vajadzēja sniegu tīrīt pie Liepājas ledus halles, vēsā mierā un ar apbrīnojamu aukstasinību ir ielecis ripojošā sastāvā un izskatās nobriedis šai spēlei. Pamazām esam atraisījuši krievu talantu Karamnovu, ko tuvākā laikā drīzāk redzu kā labu maiņas materiālu, tirgojoties ar slāvu komandām. Tas nav maz, ja vērtējam savainojumu lavīnas ieguvumus. Par ko šīs rindas? Par vēlmi uzticēties. Ja spēlētājs to jūt, tad viņš nāk ārā un spēlē.
Diemžēl uz visiem gadījumiem tas neattiecas. Šuplers un viņa pavadošais sastāvs spītīgi ignorē Juri Štālu, padarot vienu normālu uzbrucēju par izsmieklu. Protams, ka komandas menedžerim Sējējam ir taisnība, sakot – vai tad mēs nezinām, kā spēlē Juris? Viņš taču labāks nepaliks... Tad jautājums – kas bija tās galvas, kas vasarā šim Latvijas izlases (pasvītroju) spēlētājam iedeva cerību, ka viņš tomēr varētu šajā komandā būt noteikta kalibra skrūvīte? Vai tad Štāls pats parakstīja ar sevi līgumu, pēc tam, kad viņam bija beidzies pārbaudes laiks (pasvītroju)? Kāpēc tad niekojāties vai čupojāties ar viņu? Iespējams, ka šis hokejists neder konkrētā trenera spēles modelim un ticībai, bet – kāpēc to nepateikt skaidri un nemāžoties ar bērnišķīgiem attaisnojumiem? Tagad runāt, ka Štāls patiesībā nav nekāds lietaskoks un īstenībā neder pat par arēnas durvju sargu, nav jēgas – jo viņam taču netic... Nemaz nerunājot, par iespēju došanu. Būtu viņu likuši laukumā, lai spēlē – kā, piemēram, bija gadījumā ar Mikušu – mēs saprastu un redzētu, ko Štāls māk vai spēj parādīt. Un jautājumu vai spekulāciju nebūtu. Bet tagad – aršana ar diegiem un kamolīšiem. Līdz Mikušam varēja mēģināt pieņemt galvenā trenera pārliecību, ka viņš tic noteiktiem spēlētājiem un grupām, viņš saprot drēbi un zina, ko dara. Taču gadījums ar tautieti parādīja – ka Šuplers ir tikai cilvēks. Un cilvēki mēdz kļūdīties – gan savos darbos, gan iedomās. Bet – vieniem ir lemts būt par Jūļa komandas kosmonautiem izmēģinātājiem, bet citi paliek pie trenažiera un kustību imitācijām. Nav godīgi. Treneris netic arī vecākajam Rēdliham un pamazām ir skaidrs, ka šajā sarakstā ar tādu pašu noskaņu tiek ierakstīti Bukarts, Džeriņš, šķiet, Meija... Nesaku, ka minētie ir baigie kalnu lauvas, kam vēl piena zobi – bet, viņi nav slikts materiāls, ar ko doties kaujā.
Otrdienas spēlē pret Avangard mūsu pusē bija gan zvaigznes, gan numuri... Pēdējā gadījumā runa ir nevis par numeroloģiju, ar ko patīk aizrauties panam Šupleram, bet par numur sešdesmit astoņi pretinieku komandā, kas spēj vienatnē izšķirt daudzu spēļu likteni. Tikai ne tajā vakarā! Varenais Jāgrs kapitulēja Lūsiņa špagatas priekšā un tieši tajā brīdī – bija trešās trešdaļas izskaņa! – likās, ka tas arī noteiks šī mača uzvarētāju. Taču - mēs neļāvāmies notikumu gaitai. Piemēram, Omskas komandas aizsardzība jebkuru mūsu pretuzbrukumu padarīja par svētkiem un mazo intrigu festivālu – tik nesavākti viņi izskatījās! Varēja taču pat gaisā redzēt un just, ka Avangard spēles izskaņā gribēja no Rīgas aizvest vismaz punktu – pārēja uz divām maiņām liecināja, ka viņi uzticēsies tikai saviem labākajiem un drošākajiem spēkiem. Taču nepilnas divas minūtes pirms mača izskaņas (rezultāts tobrīd – 2:2), pārtraukumu pieprasa mūsējie. Labi, paši ievilks elpu, nositīsim ritmu pretiniekam – gudra doma... Turklāt, mēs tajā brīdī esam izturējuši mazākumu. Tātad – pārtraukums tiek ņemts, lai atpūstos un, lai nospēlētu mača izskaņu pārliecinoši vai vismaz - droši. Tātad – mums ir plāns, mēs vēlamies, lai hokejisti izpilda uzdevumu. Patiniet filmu un noskatieties, kas notika šajā pārtraukumā? Būsiet mazliet pārsteigti par Rīgas soliņa ķermeņa valodu, trenerus ieskaitot... Pēc divdesmit sekundēm mēs zaudējam vārtus un spēli. Pēdējā minūte jau tika izspēlēta ainās – iemetiens pretinieku aizsardzības zonā, bet Lūsiņu neviens pret sesto laukuma spēlētāju nemaina. Ko gaidīt? Nebijām pārliecināti, ka vinnēsim iemetienu? Bet – ja nav pārliecības, tad nevinnēsim arī. Ar vārtsargu, vai bez – šķirba kā peļu ala... Tas sestais laukumā bija vajadzīgs arī paspēlējot iemetienu, jo pretinieks neriskētu aizrauties ar ripas lingošanu un tam sekojošo pārmetienu, bet presings un elpa aiz muguras viņa nodomus mežģītu. Droši vien Lūsiņš nogulēja kādas desmit sekundes, kad varēja skriet uz soliņa pusi jau nākošajā uzbrukuma vilnītī, taču – arī jauno vārtsargu var saprast. Ja viņu nemainīja pirms mirkļa, viņš nedrīkst palikt uz laukuma un domāt par mīļoto meiteni. Tad viņš viss atkal ir spēlē un tur paliek. Iespējams, aizmirstoties, taču – ne jau viņa cietais disks tajā vakarā uzkārās.
Tā bija tikai epizode, taču gana spilgta, lai teiktu ar pārliecību – šī komanda var vairāk un labāk. Pirms šīm četrām pēdējām spēlēm, kas savā laukumā teorētiski mums dotu 12 punktus (ja visas uzvaras), bet beigu galā sanāca četri – menedžeris Sējējs šo rindu autoram pačukstēja. Nospēlēsim un tad pieņemsim lēmumus – iespējams, ka būs arī vēl kādas izmaiņas sastāvā. Četri punkti un turnīra tabula arī sačukstas – kaut kas ir jādara... Ko mainīt? Var droši apgalvot, ka Rīga tagad meklē vēl vienu uzbrucēju. Kurā galā un līgā? Kāda starpība. Viņi domā, ka vaina ir spēlētāju meistarībā. Savukārt, šo rindu autors tomēr atļaujas apgalvot, ka viss tomēr sākas un beidzas šīs komandas galvenā trenera galvā. Tas nav sliktākais pods, kas mums ticis, taču – mēs pārāk viegli esam izsējuši dažus punktus, kas vēlāk izrādīsies play off vērtē. Turklāt ar vārdu mēs ir domāts ne tikai Šuplers, bet arī treneru kolektīvs, kas nav atrauts no komandas. Petrovickis ir pieredzējis materiāls, taču tieši viņš bija tas, kas nogulēja Avangard pirmos vārtus – netika atpakaļ, kājas nevilka... Turklāt, kas zīmīgi – tās viņam noteikti nepaliks ātrākas, taču tādā gadījumā, nez vai vecis tomēr ir pirmās (vai otrās) uzbrukuma maiņas kauliņš? Vēl viens fragments: spēles sākumā (56. sekundē!) iegūstam skaitlisko vairākumu. Iemetiens pretinieku zonā. Kā aizsargi realizēt šo pārsvaru dodas Jēkabs un Andersons... Abi puikas labi, tikai runa ir par skaitlisko vairākumu, pieredzi un iemaņām. Mača gaitā mēs redzējām viena liekā cilvēka izspēli dažādās variācijās – ar vienu aizsargu (Ņiživijs kā ceturtais uzbrucējs, aizsargs – Reķis), ar diviem, ar Spruktu vārtu priekšā kā goliātu u.t.t. Tātad - kaut kādas iestrādnes treniņos tiek veiktas. Tajā brīdī prasījās mobilizācija numur viens! Visi labākie laukumā, jo 56. sekundē par spēles laikā sakrāto nogurumu nav runas. Sākam viņus dušīt, dzenam naglas zārkā... Bet Rīga – kā tajā teikā – vēl nav gatava. Var būt Šupleram kāds ir pastāstījis šīs leģendas turpinājumu – tajā brīdī, kad Rīga būs gatava, tā nogrims.... Brrrrr... Nu, ja – tad jau labāk palikt negataviem.
Materiāls mums ir, atliek ar to strādāt. Iespējams, ka jaunus kadrus vajag piesaistīt maiņas ceļā, nevis kā lielmātēm staigāt pa slovāku lietoto apģērbu tirgiem. Viena dulla doma – ja Hartigans būtu vesels, viņu varētu iemainīt pret kaut ko citu. Kāpēc pieminu snaiperi Marku? Redzams, ka viņš pēc iespaidīgā sezonas sākuma, palaidās. Tāpat bija redzams, ka ne treneris, ne menedžeris, netika ar viņu šajā klusajā laikā galā... Lai gan Sējējs teicās, ka došot iekšās... Tātad – dresūrai nepakļaujas. Divus play off pavasarus viņš divās dažādās komandā ir bijis nekāds. Fakts. Tātad – nav lielas garantijas, ka šosezon var kaut kas mainīties. Bet – šī brīža statistika atļauj viņa vērtību tirgū apmainīt, jo gan jau interese būtu. Tikai ir viens šķērslis - Hartigans vesels būs pēc 15. janvāra, bet tad jau maiņu un pārmaiņu laiks būs beidzies. Jums liekas šī ideja pārgalvīga, trula un apdauzīta? Iespējams. Bet fantazēt jau nav liegts, turklāt – no tādām domām bieži vien piedzimst idejas. Arī labās. Piemēram, ja Troters nav mīļākais Šuplera skolnieks un treneris acīmredzami mokās ar šī spēlētāja vietas meklējumiem un viņa izmantošanu, tad – te ir vēl viens iemesls runāt par rokādēm ar mazliet asiņaināku piegaršu. Bažas rada Dārziņa atgriešanās un ne tāpēc, ka mums viņu nevajag – gluži pretēji, vajag kā ēst. Bet – ko ar viņu tagad iesāks Šuplers? Miķelis blakus, bet – kurš pa vidu abiem? Sprukts tagad labi atkal savilcis kopā Karsumu un Ankipānu. Izjaukt viņus, nozīmē, apzināti ļaut panīkt agresīvam un produktīvam trijniekam. Lauris ar Miķeli labi saspēlējās ar Broku, taču šī zupa trenerim negaršoja... Ja Hartigans tiks likts atpakaļ pie Suriovija un Ņiživija, kuru spilvenu liks apakšā Petrovickim? Jā, un tad vēl Karamnovs, Džeriņš, Bukarts, Meija... Nudien, nav tā, ka mums nebūtu ar ko strādāt, jautājums vienkāršs – kā? Bet – tā jau ir treneru atbildība un gudrība.
Mēs no malas, protams, vienmēr būsim gudrāki, bet – tāpēc jau mēs esam no malas, nevis komandā. Ja būtu tur, droši vien savārītu vēl lielākus sūdus. Tieši tāpēc Dinamo pasākums iedvesmo – nekad nav paredzams sākums un beigas. Pat māksliniekam, pasūtot komandas apsveikumu, zirga vietā uzzīmējās ēzelis. Latviešu folklorā gan šim dzīvniekam ir konkrēta pieskaņa, bet – nav jau teikts, ka pie slovākiem ir tāpat. Turklāt, ēzelim visos laikos un vietās tomēr ir bijis jānes savs pamata krusts – nastu stiepšana kalnā... Nav viegli. Bet – kurš teica, ka tā būs?
Laimīgu jauno gadu, komandai!
reķis man ļoti nepatīk, aizsarga uzdevums ir fiksi ievadīt uzbrukumu nevis apvest 2-3 pretiniekus un slidināties ar ripu pa savu zonu, aiz vārtiem utml sviestu dzīt, vispār vairākums ir krimināls jo visi grib pastāvēt ar ripu un neviens negrib uzmest pa vārtiem, piespēles par lēnu vai neprecīzas un aizsargi ir baigie mīzēji(atvainojos), bet reāli apriebies skaīties uz to mīkstmiešu varzu vairākumā, vismaz viņi to visu kompensē(dažreiz) aizsardzībā metoties ripu ceļā un bloķējot, bet tāpat šito atslābumu vairākumos nesaprotu
Nez kādi būs tie resursi ar ko Šuplers cer noturēties astotniekā-jo atliek zaudēt nākošo spēli ar Torpedo 4.janvārī un mūsu situācija kļūs ļoti slidena.
Bet Armand, vai tad tiem lielajiem meistariem, kā Miķelis, nevajadzētu iemācīties ripu uzcelt? vai no 5 metru attāluma trāpīt pa vārtiem nevis pus metru virs?
Atkārtojos jau kuro reizi, bet kas Avangardam ripu izveda viduszonā? Aizsargi!
Mūsējie aizsargi sagaida aiz vārtiem uzbrucēju kurš slido pāri visam laukumam un cīnās ar pieciem pretiniekiem uz zilās līnijas..
Ja nav uzbrukuma sākums, nebūs arī noslēgums!