Ko acīmredzot nezina LOK prezidents

Īsa priekšvēsture. Janvāra sākumā plašu rezonansi ieguva Madaras Līdumas vēstule vairākiem uzņēmējiem ar lūgumu palīdzēt. Rezonanse neplānota, jo reāli situācija radās jau decembra sākumā - nedēļas laikā bija nepieciešams atrast 1400 eiro, citādi nāktos atteikties no dalības trijos Pasaules kausa posmos. Tā tika risināta tikai ar privātu epastu palīdzību - nevēršoties pie medijiem, nemēģinot to padarīt par vēl kāda problēmu un nemeklējot kaut kādus vainīgos. Taču pagāja mēnesis, vēstule caur roku rokām nejauši nonāca TV3 raidījuma "Nekā personīga" veidotāju rokās, un stāsts kļuva publisks. Nejauši.

Šis gadījums pēc tam cilāts daudz un par to Olimpiskās komitejas prezidentam jautājusi arī "Neatkarīgās" žurnāliste, saņēmusi izsmeļošas atbildes, un dažas no Vrubļevska kunga tēzēm šajā sakarā tomēr atļaušos citēt un nokomentēt.

- Papildu naudu sportistam vajag vienmēr, jo vienmēr var vēlēties labāku apģērbu, viesnīcas, modernāku inventāru, tāpēc sponsoru piesaistīšana atsevišķiem sporta veidiem ir vispār pieņemta prakse.

Nezinu, pēc kādiem paraugiem spriež prezidents (iespējams, pēc saviem?), taču konkrētajā gadījumā ir diezgan nekaunīgi runāt par "labāku apģērbu vai viesnīcām". 1400 eiro bija nepieciešamā summa, lai Zviedrijā, Austrijā un Slovēnijā varētu norēķināties viesnīcās par uzturēšanos PK sacensību nedēļā. Situācija ļoti vienkārša - katra no meitenēm iet un reģistratūrā pati samaksā par savu numuriņu. Ja zini, ka nebūs ar ko - neko darīt, uz mačiem braukt nav vērts. Lai kā to vēlētos LOK vadība, kartona kastē zem tilta Pasaules kausa sacensībās dzīvot vienkārši nav atļauts. Organizatoru noteikumi ir skaidri - tie nosaka konkrētas viesnīcas, kur komandas var uzturēties. Latvietes vienmēr dzīvojušas lētākajā, un arī uz mačiem brauc ar busu, naktīs pārmaiņus mēģinot pagulēt turpat uz grīdas. Ja par apģērbu - meitenes joprojām skrien sporta kombinzonos, kas tika iedalīti 2007. gadā. Neviens par to nesūdzas, taču, ja LOK prezidents cilvēkiem skaidro kaut ko par "labāku apģērbu, viesnīcām" vai citām ekstrām - atvainojos, bet pieklājīgākais apzīmējums, kas nāk prātā, ir - nekorekti.

- Ja komanda bija izdomājusi, ka vajag labāku slēpju smērētāju no Krievijas, kam jāpiemaksā, papildus vienu treniņnometni, nauda jāmeklē vēl.

Cik saprotu, Vrbuļevska kungs ir informēts par kādiem brīviem Pasaules kausu līmeņa slēpju smērētājiem tepat Latvijā, kas gatavi "izbraukuma režīmā" strādāt par dažiem simtiem latu mēnesī un kurus Latvijas sieviešu biatlona izlase ignorē. Vai varbūt gatavs piedāvāt citu alternatīvu?

- Sieviešu biatlona izlases gadījumā jautājums ir vairāk par sezonas plānošanu - tās sākumā treneris un meitenes zina, cik ir piešķirts finansējums no valsts budžeta, cik no federācijas, zina, cik vēl nepieciešams, lai izpildītu programmu "maksimums". (..) Vispirms jābūt rezultātiem, un tad naudai.

Konkurencei Pasaules kausa ieskaites punktu līmenī nav iespējams sagatavoties, ēdot speķi un skrienot krosiņus pa Šmerli - diemžēl, vismaz dažām nometnēm ir nepieciešami apstākļi (piemēram, augstkalne), kādu Latvijā nav. Lai uz priekšu kustētos vienīgais pārvietošanās līdzeklis buss, tajā dīvainā kārtā ir jālej degviela (un diezgan daudz). Tas mēdz arī lūzt - nav joka lieta tie pastāvīgie kilometru tūkstoši pa Eiropu. Pa visiem kopā jāatlicina nauda slēpju smērētājam, kas grib ne tikai pajumti un ēdienu, bet arī algu par darbu. Arī slēpju smēru noliktavu būtu sarežģīti aplaupīt - jāpērk vien par naudu. Tāpat arī dažādas šauteņu sastāvdaļas, kas ātri nolietojas un mēdz lūzt... Virkne tēriņu, par kuriem Rīgas kabinetā varbūt nav ne jausmas. Var pārmest nemācēšanu plānot un piesaukt programmu "maksimums", taču reāli vajag paskatīties un izdevumiem un atzīt - no piešķirtā budžeta nepietiek pat programmai "minimums". Pat dzīvojot sīksti un taupīgi, šosezon sieviešu biatlona izlasei valsts līdzekļi beidzās augustā. Trīs mēnešus pirms Pasaules kausa sezonas sākuma. Finansējums no federācijas šogad apaļš - Ls 0.

Šobrīd sanāk, ka ne vien prasāt mersedesus par zapiņa cenu, bet vēl publiski klāstāt muļķības, kas nekādi nepalīdz pašiem meklēt līdzekļus vismaz kaut kādām kvalitatīvākām rezerves daļām. Ja nespējat palīdzēt, mēģinat vismaz nekaitēt. Tā var palikt bez visu laiku lielākās delegācijas, ar kuru palielīties.

- Pašiem labākajiem vai tiem, uz kuriem tiešām ceram, tika nodrošināts viss nepieciešamais.

Vrubļevska kungs - tā nav patiesība, un jūs to zināt. Protams, ja vien ar "pašiem labākajiem" nav domāti tie, kas sēž kabinetos ādas krēslos, un mēneša prēmijā vien var saņemt 17 000 latu (un nevajag stāstīt, ka "tas bija treknajos gados"), nerunājot par algām. Brāļu Dukuru tēvs un treneris otrdien televīzijā pateica skaidri un gaiši - Tomasam valsts nauda beidzās septembrī, Martinam - ap gadu miju. Jānis Miņins jau ilgāku laiku arī publiskās intervijās neslēpj, ka spiests apsvērt iespēju pamest sportu vai izskatīt citu valstu piedāvājumus, bet kamaniņu braucēji tikmēr plāta rokas, ka uz konkurentu fona brauc ar arhaisku tehniku. Tad kuri vēl ir tie labākie, kam "nodrošināts viss nepieciešamais"?!

Neviens jau nesaka, ka Vrbuļevskis ir slikts, jo, redz, nedod naudu. Pasaka paldies par to, ko var iedot, un pārējo cenšas atrast pašu spēkiem. Ja vien netraucē. Reāli profesionālais sports dzīvo lielākoties no sponsoru un mecenātu līdzekļiem, arī daudzi Vankūveras braucēji. Taču, kad tas tiek pateikts skaļi, vadošās amatpersonas nez kāpēc to uztver kā personisku apvainojumu un sola pie iespējas atriebties (LOV priekšnieks gan jau zina, par ko runāju) Protams, ja vien negadīsies medaļas. Tad ar platu smaidu nāks kopā nofotografēties.