Vasiļjevs - vēl viens "mūsējais ārzemnieks"

Diezgan daudz sanāk lasīt poļu sporta portālus, kā arī presi un man patīk poļu pieeja saviem "mūsu ārzemniekiem" - proti, tiem poļu izcelsmes sportistiem, kuri pārstāv citas valstis, kuri pat nav dzimuši Polijā vai kuri kaut kādu iemeslu dēļ pārstāv citas valstis. Tiklīdz kāds "uzpeld", tā viņam tiek pievērsta īpaša uzmanība, tiek īpaši sekots un - ja ir iespēja un pietiekami liela interese - svešumā dzimušie tautieši tiek intervēti. Piekritīsiet, ka ko nu ko, bet patriotisma trūkumu poļiem nekad nevarēja un nevar pārmest, šajā ziņā no viņiem daudzi var tikai pamācīties. Varbūt patriotisms izpaužas arī tādā veidā nevis aklā nosodīšanā? Herberts Vasiļjevs nepieder svešumā dzimušajiem tautiešiem, viņš un daži citi "mūsu ārzemnieki", kurus pieminēšu, ir pavisam cits gadījums, bet tas nemaina lietas būtību - kā izturēties pret "mūsējiem ārzemniekiem"?

Konkrēti Herbertam Vasiļjevam kaut ko pārmest būtu ne tikai netaisnīgi, bet arī muļķīgi. Tik daudz, cik daudz viņš ir devis Latvijas izlasei, ir devis vēl reti kurš hokejists. Tā ka varam tikai pateikt Herbertam paldies, novēlēt veiksmīgi pabeigt spēlētāja karjeru un palikt hokejā, novēlēt veiksmi viņa ģimenei. Par to, ka Herberts diezin vai savu "pēchokeja" dzīvi saistīs ar Latviju, hokeja aprindās runāja vai pirms vairākiem gadiem un tas ir saprotams - sieva amerikāniete, bērni dzimuši svešumā, pats kopš agras jaunības arī dzīvo ārzemēs (uz Krēfeldi kopā ar tēvu pārcēlās, vēl būdams pamatskolā) un viņam - ja būtu bijusi tāda gribēšana - jau sen bija iespēja (domājat vācieši Herberta vēlmi spēlēt viņu izlasē neievērotu?) spēlēt zem cita karoga. 35 gadus vecais hokejists savas karjeras beigas grib pavadīt mierīgāk, ar katru nākamo gadu viņam arvien grūtāk apvienot spraigo sezonu klubā ar pienācīgu spēlēšanu izlases rindās (šeit taču arī allaž jābūt vienam no labākajiem!), tā ka Herberts droši vien būtu beidzis karjeru izlasē, palikdams arī Latvijas pilsonis. Viņa lēmums pieņemt Vācijas pilsonību (par iemesliem, kas pamudināja tā rīkoties, varam tikai nojaust un ar hokeju tiem nav nekāda sakara) kļuva tikai par
iemeslu pievērsties "mūsējiem ārzemniekiem".

Savulaik par Vācijas pilsoni kļuva viens no labākajiem Latvijas handbolistiem Edgars Švanks un pat aizvadīja 20 spēles Vācijas izlases rindās (pasaules un Eiropas čempionātos vai olimpiskajās spēlēs gan nepiedalījās). Tas atkal bija cits gadījums. Hamelnas klubs noskatīja Edgaru Latvijas izlases spēlēs pret Dienvidslāviju, turklāt viņi diezgan ātri uzzināja, ka Edgaram ir radniecīgas saiknes ar Vāciju, ka līdz ar to viņam varētu bez lielām grūtībām izkārtot Vācijas pilsonību, bet toreiz tas klubam bija svarīgi, jo pastāvēja ārzemju spēlētāju skaita ierobežojums. Edgars kļuva par mūsu pirmo pārstāvi Vācijas handbola 1. bundeslīgā - spēcīgākajā handbola līgā pasaulē - un sekmīgi tajā spēlēja, viņš pieņēma arī Vācijas pilsonību, bet vai par to viņam var kaut ko pārmest? Viņš tiecās savā sporta veidā sasniegt to, ko Latvijā (arī izlasē) nekad nebūtu sasniedzis un tieši tad Vācijā pa īstam uzzināja par rokasbumbu Latvijā. Turklāt pēc vairākiem gadiem Edgars atkal bija gatavs spēlēt Latvijas izlasē un būtu to arī darījis, taču pēkšņās problēmas ar veselību lika vispār beigt spēlētāja karjeru. Tagad Edgars, dzīvodams un strādādams Vācijā, jau ir palīdzējis un palīdz tikt vācu klubos Latvijas handbolistiem. Bija un ir savējais. Kurā izlasē spēlēs, ja būs pienācīgi meistarīgs, Edgara dēls, tas jau ir cits jautājums un viņa izvēle ir atkarīga vispirms no Edgara dēla paša, taču arī no viņa iespējām Latvijas izlasē sevi apliecināt un ar to kaut ko sasniegt. Kāpēc apslāpēt savu talantu, kāpēc upurēt savu sportisko karjeru tikai tāpēc vien, ja konkrētajā sporta veidā no tevis absolūti neatkarīgu iemeslu dēļ Latvijas izlasē (un vēl jo vairāk klubos) neko nav iespējams sasniegt? Te jau drīzāk ir jāpārmet nevis tam, kurš izdara izvēli mums par sliktu, bet gan tiem, kas gadiem ilgi nav varējuši neko darīt lietas labā, lai jauna un talantīga spēlētāja izvēle būtu Latvijas izlasei pabvēlīga.

Kas tagad handbolā būtu "mūsu īslandietis" Aleksandrs Pētersons, ja savulaik nebūtu Īslandē apprecējies un pieņēmis Īslandes pilsonību? Droši vien, ka viņš tik un tā būtu Vācijas 1. bundeslīgā, spēlētu vienā no tās labākajiem klubiem, būtu pasaules klases spēlētājs. Par to nemaz nešaubos. Taču viņš nebūtu ne olimpiskais vicečempions, ne Eiropas čempionāta bronzas medaļas ieguvējs, ne vienkārši spēlētājs vienā no pasaules labākajām rokasbumbas izlasēm. Apprecēšanās ar "salinieci" un spēkā toreiz arī vēl esošais ārzemnieku skaita ierobežojums Vācijas klubos (īslandieši pie ārzemniekiem tad vairs netika pieskaitīti) kļuva par galvenajiem iemesliem pieņemt Īslandes pilsonību (otrais tikai sekmēja pirmo. Tad radās iespēja spēlēt Īslandes izlasē. Ko Pētersonam var pārmest? "Mana dzimtene ir Latvija, mana dzimtā pilsēta ir Rīga un tā tas vienmēr arī būs, taču dzīve iegrozījās tā, ka esmu Īslandes pilsonis. Skanot Latvijas himnai, vienmēr pāņemt neparasta sajūta, esmu taču to pats kopā ar puišiem junioru un pieaugušo izlasē dziedājis," vienā no intervijām teica Saša, kurš ir un paliek Latvijas patriots. Kaut arī - Īslandes pilsonis.

Pirms nesena laika bija baumas par to, ka slovaki piedāvājot savas valsts pilsonību talantīgajam ludzānietim, 212 cm garajam kreilim Dainim Krištopānam (it kā pa jokam tāda runa patiešām ir bijusi, bet tad pie tās vairs neviens neatgriezās), taču Dainis nesen spēlēja Latvijas izlasē un tagad - pat ja slovakiem tāda vēlme radīsies un sekos reāls piedāvājums - trīs gadus kopš Krištopāna pēdējās spēles Latvijas izlasē (12. jūnijā) tik un tā būs jāiztiek bez viņa. Un ko gan mēs varētu (vai varēsim) Dainim pārmest, ja viņš, piemēram (Dainis šeit minēts tikai kā piemērs, tik pat labi viņa vietā varēja būt minēts arī kāds cits handbolists, kāds volejbolists, futbolists u.tt.) būtu izvēlējies (ja izvēlēsies) slovaku piedāvājumu un ja līdz ar to viņam būs iespēja spēlēt Eiropas un pasaules čempionātu finālturnīros? Nemudinu visus talantīgos to sporta spēļu pārstāvjus, kurās Latvijas izlasēm diezin vai tuvākajā laikā būs iespēja tikt finālturnīros, mukt prom un pie pirmās iespējas mainīt pasi, taču nesteigsimies arī kategoriski nosodīt tos, kuri tā izdara. Ne jau no šiem spēlētājiem ir atkarīgs izlases līmenis, ne jau viņi ir vainīgi, ka attiecīgā sporta veida saimniecība ir tik nolaista un ka tajā kā neredz, tā neredz ne tikai gaismu tuneļa galā, bet kaut vai pašu tuneli... Kāpēc upurēt savu talantu un karjeru? Esi tu vai neesi izlasē, no tā taču tavā sporta veidā diemžēl nekas jau gadiem ilgi kardināli nemainās.

Katrs tāds gadījums ir citādāks, tamlīdzīgi gadījumi nekad netiks vērtēti viennozīmīgi, par tādiem lneviens nepriecāsies un tas ir tikai pareizi. Nav, par ko priecāties, taču uzreiz neviens jau nav arī jāuzskata par nodevēju. Pirms nosodīt, derētu padomāt, kā tamlīdzīgā situācijā būtu rīkojies tu pats vai tava atvase un vai arī tad tu būtu bargais soģis. Diezin vai. "Mūsējie ārzemnieki" gandrīz visi par tādiem kļuva, ne jau skraidīdami pa pasauli pašlabuma meklējumos. Un pat ja tā - kas ir nosodāms, ja cilvēks grib pilnībā savā jomā izpausties, kļūt par vienu no labākajiem savā jomā, bet viņam objektīvu iemeslu dēļ un ne jau viņa vainas vai neizdarības dēļ nav iespēju to izdarīt Latvijā? Citās dzīves jomās to sauc par agstu novērtējumu, uzslavē par prasmi "izsisties" un kaut ko dzīvē sasniegt. Sportā ir tieši tāpat. Attieksme tikai ir cita. Kāpēc? Sasniegumi sportā, mūsu jauno, ne tik jauno un jau labāko sportistu sasniegumi Eiropas un pasaules arēnā, mūsu komandu sekmes ir gandrīz vai vienīgais, ar ko Latvija labā ziņā var izcelties, likt par sevi runāt pozitīvi nevis kāda kārtējā skandāla vai kaut kā cita slikta dēļ. Tāpēc arī tāda nereti saasināta uztvere kāda izvēlei kļūt par "mūsējo ārzemnieku", tāpēc tāda attieksme.