Par zivīm un asakām...

Ja īsumā būtu jāraksturo šis dokuments, kura pieņemšana ir prasījusi tik daudz laika, tad droši var teikt – tur ir gandrīz viss, kas vispār var ienākt prātā. Mazliet vulgarizējot – katram gadījumam izlikām visus mērķus, par munīcijas daudzumu un precizitāti īstas skaidrības nav. Dzīve rādīs.

Šajās sporta politikas pamatnostādnēs katrs noteikti atradīs kaut ko sev interesantu. Tā šo rindu autors atrada rindas par vienu no savām mīļākajām tēmām – prioritārajiem sporta veidiem jeb to noteikšanas nepieciešamību. Lūk, kas ir teikts pamatnostādnēs: „Izstrādājot Pamatnostādnes, IZM uzsāka diskusiju par nepieciešamību un lietderību noteikt Latvijā no valsts budžeta prioritāri atbalstāmos sporta veidus, tādejādi koncentrējot sporta nozarei paredzētos valsts budžeta līdzekļus un palielinot ieguldīto līdzekļu efektivitāti. Lai gan šajā jautājumā sporta sabiedrībā pastāv diametrāli pretēji viedokļi, ir skaidrs, ka esošais finansēšanas mehānisms, kurā kaut nelielu valsts finansējumu saņem visas atzītās sporta federācijas, ilgtermiņā nav perspektīvs. Jāatzīst, ka valsts nespēj pienācīgā līmenī nodrošināt visu atzīto sporta federāciju vajadzības un tas arī nav valsts pienākums, tomēr prioritāšu noteikšana varētu būt loģisks nākamais solis sporta finansēšanas sistēmas pilnveidošanā.”

Vietā ir IZM atklāsme, ka pašreizējais nesaprotamās sadrumstalotības princips, ilgtermiņā nav perspektīvs. Vēl vairāk – kāds jau iepriekš aprakstīts gadījums ir pierādījis, ka atmestās asakas ne vienmēr tiek izlietotas tā, kā līguma priekšmetā norādīts. Tagad, lūk, valsts varēs tiesāties.

Kā dokumentā pareizi norādīts, sporta sabiedrībā viedokļi par šo jautājumu patiešām dalās. Katram savi argumenti un pozīcija. Piemēram, Latvijas Olimpiskā komiteja ir pret šādu prioritāro sporta veidu noteikšanu, viņiem noteikti piebalso krietns pulks to sporta veidu, kuriem starp prioritārajiem sporta veidiem vieta neatrastos. Pašlaik Latvijā ir 85 oficiāli atzītās federācijas. Publika nudien raiba, tostarp arī šādas federācijas: Latvijas Aeroklubs, Latvijas Beisbola federācija, Latvijas Bridža federācija, Latvijas Kamanu suņu sporta federācija, Latvijas Raketlona federācija, Latvijas Sportinga federācija, Latvijas Ušu asociācija, Latvijas Kendo federācija... Uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt. Starp citu, viņnedēļ ar daudziem labiem sportistiem visnotaļ pilnajā Siguldā tika pasniegtas novada gada balvas sportā. Skrienot pāri uzvarētājiem, iestrēgu pie balvas „Gada labākā sportiste”, jo uzvarēja...Signe Turauska un Olvins. Kanikross. Olvins ir suns... Visu cieņu – apsteigtas arī dažas Soču spēļu potenciālās dalībnieces. Līdzīgas sajūtas parasti ir raisījusi valsts prēmiju dalīšana sportistiem par izciliem sasniegumiem.

Prioritāro sporta veidu noteikšana, protams, ir ļoti diskutējams jautājums, kurā pie vienprātības nenonāks nekad. Ir tādi, kas savu nostāju ir definējuši skaidri, bet ir tādi, no kuriem neko nevar saprast. Runa ir par valsts pārstāvjiem. Iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis gada sākumā gari un plaši „Sporta Avīzei” stāstīja par prioritātēm sportā, kas jānosaka (tas, starp citu, ir izdarīts – bērnu un jauniešu sports, kā arī tautas sports; augstu sasniegumu sports palicis aiz borta), kā arī prioritārajiem sporta veidiem, kas arī būtu jānosaka. Ministrs demisionēja, nāca nākamais. Nepaguva ieskrieties – kamēr ministrs mēģināja tikt skaidrībā, ar ko atšķiras kamaniņu sports no skeletona un kādu federāciju tad īsti vada viņa padomnieks, tikmēr demisionēja premjers, līdz ar to – visa valdība. Nāks jauns premjers un, visticamāk, jauns ministrs. Un sāksies viss no gala.

Valdis Dombrovskis dažas nedēļas pirms savas demisijas „Sporta Avīzei” klāstīja savu redzējumu par sporta nozari, tostarp par prioritāro sporta veidu noteikšanu. Viņš pauda pārliecību, ka atsevišķu un konkrētu prioritāro sporta veidu loku noteikt nebūtu īsti prāta darbs, taču, attiecībā uz lielo sadrumstalotību, dalot naudu visiem, kas eksistē, teica šādus vārdus: „Varētu to federāciju, kam nav nekādu būtisku sasniegumu, finansējumu pēc kāda laika atvērt pārdalei – es domāju, uz šādu sistēmu varētu pilnīgi noteikti iet. Diez vai pašas federācijas varēs nodefinēt, kurās būs un kurās – nebūs panākumu, bet to jau reālā dzīve parādīs. Finansējums var tikt pārdalīts gadījumā, ja nav atbilstošu rezultātu. Tā varētu būt.” Un atkal jāsaka – prātīgs domu grauds no premjera un Nacionālās sporta padomes vadītāja, taču turpinājuma, visticamāk, nebūs.

Iespējams, prioritārie sporta veidi patiešām administratīvā veidā nav jānosaka, jo, redzot valsts naudas plūsmas, līderu loks ir iezīmējies ļoti nepārprotami: basketbols, futbols, volejbols, riteņbraukšana, vieglatlētika no vasaras sporta veidiem, bobslejs, skeletons, hokejs, kamaniņu sports un pārskatāmā attālumā arī kērlings – no ziemas. Taču pat šīm federācijām rocība nav tāda, lai pateiktu, ka viss ir kārtībā, neko vairāk nevajag. Kurai federācijai Latvijā tā vispār varētu būt?

Izvēle ir vienmēr: vari censties būt pirmais vecis pagalmā un, par spīti ierobežotajai rocībai, ar asakām pabarot visus miskastniekus vai arī zivi palutināt savu mājas runci. Pozitīvi, ka valsts sāk domāt par to, vai tiešām vajadzētu atbalstīt pilnīga visas federācijas, kas saņēmušas atzīšanu. Taču, kamēr viens ministrs vēl nebūs paguvis ieskrieties, kad vietā jau nāks cits, tikmēr kardinālus pārkārtojumus gaidīt ir veltīgi. Jo diskusijas un darba grupas jau būs vienmēr, bet reālas pārmaiņas dabā – tikai lielos svētkos. Ir jāsaprot, ka Latvija nav Krievija, Vācija vai ASV un nekad visos sporta veidos nebūs izcila. Vairāk būtu jādomā par to, kā lai notur esošās pozīcijas, nevis par to, kā lai pievelkam klāt vēl kādu sporta veidu. Kas paši gribēs, tie pievilksies paši – ar valsts atmestajām asakām tāpat nebūs gana. Pludmales volejbols, BMX, skeletons – kas vieno šos sporta veidus? Pašu mērķtiecība un fanātiskais darbs. Iespēja iet līdzīgu ceļu ir vienmēr un visiem...