Būt par Indraši... Gods!

Viens no kolēģiem ar segvārdu Kuskus, atrakstīja šāda rindas, citēju (..)Drīzāk izskatās, ka Ābols cenšas iedzīt spēlētājos respektu pret sevi, jo jūt, ka pamats slīd no kājām nost. Labs treneris, tieši tāpēc ir labs ,ka māk atrast pielietojumu šādiem spēlētājiem, un mīnusus padarīt par plusiem.(..)

Tas arī pamudināja rakstīt šīs rindas.
Sāksim ar to, ka nosūtīšana uz rezerves komandu nav nedz nāves sods, ne mūža ieslodzījums. Tā ir parasta darba situācija, kas profesionālos hokeja klubos ir norma. Tie pārsvarā ir pamatoti lēmumi – saistīti ar sportisko formu, konkurenci sastāvā, retāk – ja vēlas kādam ieriebt... Latvieši ar savām hokeja vēstures lappusēm vien varētu pārklāt fārmklubu ieražu uzskatāmos piemērus, nemaz nerunājot par tūkstošiem citu gadījumu, kurus nezin kāpēc izliekamies neredzam. Savulaik uz fermu tika nosūtīts pat Artūrs Irbe un – nevarētu teikt, ka viņam tolaik Sanhosē „Sharks” pārmeta darba ētiku, vai nespēju nodemonstrēt savu meistarību... Bija pat latviešu avīzes, kas šo nosūtīšanu apzīmogoja ar virsrakstiem, ka NHL izbrāķē Irbi kā nevajadzīgu, taču – drīz vien rakstītāji savus gara darbus bija gatavi apēst...

Mika Indraša gadījumā tas ir bijis skaidrs un nepārprotams galvenā trenera Arta Ābola lēmums, kurš pāris dienās no atturīgiem komplimentiem, iemetās otrā grāvī – norādot uz hokejista nespēju pildīts savus tiešos pienākumus, atdoties komandas labā. Ābols pēc zaudējuma „Jugrai” pamatoti norāda, ka viņa vadītajā vienībā šobrīd esot tādi spēlētāji, kas šosezon nav vēl bloķējuši nevienu metienu. Paldies, Arti! Mums jau likās dīvaini, kāpēc šogad komandā praktiski nav savainoto spēlētāji – no vienas puses, tas liecina par labu fizisko sagatavotību, tomēr otrā pusē jāliek tā pati bloķēšana, spēka spēle, kas iecēlusi „Dinamo” turnīra tabulas astē... Ja hokejisti savu darbu dara pa pusei, tad arī rezultāts ir tieši tāds pats. Tas, ka Artis spļauj uguni, nav nemaz tik slikti – mūsu priekšā formējas trenera personības viena šķautne. Viņam tagad nav muguras aiz kā slēpties, jo viņš pats ir kļuvis par muguru. Varbūt tas nāk par vēlu, bet – ja nebūtu viņš ielikts kā galvenais, vai Ābols šādām atziņu birzīm vispār izietu cauri? Par ko runā treneris, ko viņš prasa? Neko dižu – tikai hokeja ābeci, kas ir katra profesionālā hokejista iemaņu pamats. Ja vēlaties precizēt, tad Ābols prasa to pašu, ko Rautakalio – to pašu, ko, starp citu, Latvijas izlasē paģēr treneris Nolans. Tie ir konkrēti uzdevumi, no kuriem atkāpes nemēdz notikt, bet – ja tās tomēr rodas, tad tiek zaudēti vārti, spēles, turnīri... Ļoti vienkārši. Un nav vajadzība mērīties ar hokeja mentalitātēm – vai nu spēlējam pieaugušo hokeju, vai turpinām stāstīt pasaciņas par mūsu radošajiem talantiem, kuriem rokas sasien ārprātīgas prasības... Kad rokas ir brīvas, izrādās, ka tās klausa katrā piektajā vakarā un arī tad, kad pretinieks Rīgu izmanto kā atpūtas zonu.

Tagad konkrēti par Miku. Labs spēlētājs. Centīgs... Nav ne labāks, ne sliktāks par jebkuru, kas iznācis no Latvijas hokeja saimniecības. Iztēlojieties – treneru skolu, kas viņam tikusi, atcerieties, ka pirms gada viņš ap šo laiku lobīja mandarīnus un – tā nebija Rīgas „Dinamo” ģērbtuve... Te, pēkšņi – starp citu, ar tā paša Ābola aci, kas viņu palūdz Tedim iemēģināt izlasē (jā, jā – nebija tā, ka indiāņi izpīpēja šo talantu), puika izšauj un ir zirga mugurā. Ja vēl pirms gada viņš droši vien naudu aizņēmās, tad tagad ar saviem pieciem vai septiņiem tūkstošiem eiro mēnesī, var atļauties ne tikai vairāk, bet – sajusties svarīgs. Tas ir tikai dabiski! Kurš no mums tāds nebūtu, ja pusgada laikā no miskastes nonāktu pilī – kā nosacīti varam saukt iespēju spēlēt KHL... Uzmanība, fotogrāfijas, intervijas, spiedzieni tribīnēs, uzsitieni uz pleca – tikai uz mirkli ļauju jums iejusties viņa formas kreklā, lai saprastu, ka nav viegli tā sevi pārmalt, nav viegli. Viņš pats jums neteiks – sak, jā, atzīstu, ir grūti ar to visu sarast, neturu spriedzi... Jo viņš nemaz nesaprot, kas tā spriedze ir par zvēru, ko tā ziemā ēd... Tāpat kā Miks neteiks, kāpēc viņš gribēja noteikti parādīties jaunatklātajā kazino, lai gan bez tā varētu mierīgi iztikt. Varētu, bet – gribēja, aiziet kopā ar čomu... Apskatīties. Vai pirms gada ietu, kad pelnīja 200 LVL ar maziem santīmiem? Tajā dienā atklāja arī vienu izstādi Mākslas muzejā un bija dažas labas filmas, bet – puikas noņem skaidu kazinčikam. Mik, tas nav pārmetums, neviens tevi nav nedz stučījis, nedz sekojis – tā dzīvē notiek, ja vēlies baudīt, novērtēt, sajust... Kā stāvot pie gaļas mašīnas, kurā ir atļauts arī neiebāzt pirkstus. Pasarg, Dievs, kazino nav grēks! Bet brīdī, kad treneris tev saka, ka šodien ir jāspēlē – tad tas ir jādara. Jo tev maksā par spēlēšanu, bet trenerim algu par to, ka viņš no jums prasa. Ja Ābols neprasītu – viņu pašu vajadzētu triekt, ko viņš, starp citu, arī sācis saprast. Tu saki – bet es jau spēlēju! Nē, Mik, tavā sporta veidā tā nedrīkst teikt – jo tu pats hokejā neko nespēlē. Spēlē komanda. Uzvar komanda un – arī zaudē, starp citu, visi, kas tovakar bija laukumā... Komandu sports, vienkārši.

Lūk, tādā vīzē esam nonākuši līdz realitātei – Indrašim tika visskarbāk, bet, iespējams, tieši viņu ir vērts tā dzīt, lai beigās sanāktu gaidītais rezultāts. Jo triec jau tos, no kuriem var kaut ko sagaidīt. Un Miks tāds ir! Viņam ir rokās nervs... Mest vajadzētu arī citus, kas negūlās ripu ceļos (piemēram, Žirū), tomēr – kā biedēklis ir paņemts Indrašis. Manuprāt, gods! Nekāda pazemojumu, jo tāpēc jau fārmklubi pastāv, lai tajos arī spēlētu hokeju... Kas interesanti – ir pilnīgi vienalga, kur Miks šobrīd spēlē, ja vien viņam ir galva. Jo tā noteiks viņa ceļu, nevis treneri, līdzjutēji vai – kaut vai šo rindu autors... Bet, ja Miks to visu nesaprot, tad viņš ir viena pavasara stāsts, ne vairāk. Tādi mums ir bijuši...
Mik, bet tagad esi kopā ar komandu! Būs labi!