Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Bružikam nevajag miljonu

Bružikam nevajag miljonu
Mārim Bružikam basketbolā patīk... Bet atceras viņu kā izcilu vieglatlētu.

Foto:ventspilsbk.lv

Viens trakums, kā tā dzīve paiet! Mārim Bružikam, kurš, kā man šķiet, nupat vēl cerīgi lēca trīssoli, 25. augustā apritēja visnotaļ cienījamie 50 gadi. Turklāt vieglatlēts aizmaldījies pavisam citos sporta ceļos. Lai pasaka pats: kur, kā un kāpēc?

Pašlaik esmu ļoti aizņemts basketbolā, par ko pirms gadu tūkstošu mijas nebiju domājis, ne cerējis. Neesmu gan paša basketbola mācītājs, esmu fiziskās sagatavotības treneris. Ventspils, Cēsis, Liepāja, arī Latvijas dāmu izlase ir manas pieturvietas groza bumbā. Ļoti noder zināšanas, kas man nākušas no vieglatlētikas.
Par to ka esmu šajā interesantajā sabiedrībā liels paldies pienākas trenerim Armandam Krauliņam. Viņš, mani uzaicinot, ļoti riskēja, jo man nebija absolūti nekādas basketbola prakses.

Pagājušā gadsimta beigās Gēteborgā tiku strādājis ar vieglatlētiem. Man tajā pilsētā bija un ir labs draugs Pērs Andersons, kurš ļoti gribēja labi lēkt trīssoli, bet viņam negāja. Sākām trenēties kopā, tad aizbraucu pie viņa, trenēju arī nelielu Gēteborgas zēnu grupiņu. Iztikai iznāca, taču lielu naudu ar vieglatlētiku Zviedrijā nopelnīt nevar. Bet man jau akurāt miljonu arī nevajag. Jutu, ka zviedriem esmu vajadzīgs. Izmantoju arī labus treniņu un atjaunošanās apstākļus, kādu Rīgā nav. Tas bija deviņdesmito pirmajā pusē, kad pats vēl gatavojos sacensībām. Man bija gandarījums, kad to puisi gada laikā pacēlu augšā par metru un divdesmit centimetriem. Andersons kļuva arī par Zviedrijas čempionu, kaut gan, atklāti sakot, nebija tas labākais materiāls trīssolim. Deviņdesmito gadu beigās, kad Latvijā mani jau uzskatīja par galīgi neperspektīvu un nogrieza visas naudas, atkal atgriezos Gēteborgā. Vajadzēja arī operāciju ceļgalā, tiku pie labākā speciālista, rindā gaidījis tikai divus mēnešus (citi gaidīja divus gadus), viņš mani saveda kārtībā. Taču sacensībās vairs nestartēju. Reāli vērtējot, olimpisko normatīvu braucienam uz Sidneju 2000. gadā varēju izpildīt, taču braukt tikai un vienīgi tāpēc, lai piedalītos, nebūtu godīgi. Sāku meklēt pēc trenera darba. Bija iespēja ko atrast ārzemēs, bet tad nāca piedāvājums no Krauliņa. Viņš pats mani sameklēja – par ko biju ļoti pārsteigts – un paņēma uz Ventspili. Aizbraucu, apskatījos, un redzēju: bāze šeit ir lieliska, tādas, manuprāt, nav nekur citur Ziemeļeiropā.

Pavisam godīgi sakot: man basketbolā patīk daudz labāk, jūtos kā savējais starp savējiem. Patīk komunikabilitāte starp cilvēkiem. Vieglatlēti ir lieli individuālisti, ieslēgušies sevī. Kā zemnieki viensētnieki. Basketbolisti viens otram palīdz, vieglatlēti to nedara. Ja paklupsi, vari vēl papildus dabūt ar kāju pa pēcpusi. Skaudība, nenovīdība, intrigas nav manā dabā.

Savā laikā ar darbu ielauzos PSRS izlasē. Tas bija šausmīgākais siets, sevišķi jau cilvēkiem no Baltijas, kad bija sevi jāpierāda ik brīdi un visos veidos. Mūžīgās dopingkontroles, tad – izlaišana uz ārzemēm, kas parasti bija neizlaišana. Mūsu Jānim Bojāram taču nācās vinnēt četrus vai piecus PSRS čempionātus, lai beidzot tiktu laukā. Tur nekāda adaptēšanās netika ļauta, jau pirmajā startā tev vajadzēja parādīt vislabāko konkrēto rezultātu. Ja varēji to izdarīt, tad ar tevi sāka rēķināties, ja varēji atkārtot – tad biji simtprocentīgs kadrs. Vecie priekšā, jaunie min uz papēžiem – viens ārprāts, katrs treniņš bija kā sacensības. Tās slodzes, kas bija toreiz, nav aizmirstamas. Šaubos, vai tagad kāds no jaunajiem Latvijā spētu tikai izturēt to druku, par rezultātiem nemaz nerunājot. Man tā bija milzīga skola, kas vēlāk lieti noderēja…

Un tad pienāca 1992. gads. Zem Latvijas karoga izgāju olimpiskajā arēnā.
Sajūta bija vienkārši kolosāla. Tās bija manas olimpiskās spēles, vismīļākās, visskaistākās. Sirsnības ziņā, tās atmosfēras ziņā, kāda valdīja Barselonā, tās ir priekšā turpmākajām, kurās piedalījušies Latvijas sportisti. Var jau būt, ka tas tā bija tāpēc, ka pēc tik ilga pārtraukuma atkal kā pirmoreiz arēnā tika iznests Latvijas karogs. Mūs brīnišķīgi sagaidīja, uz ielas atpazina, sveicināja, uzsmaidīja. Izejot arēnā mums un jaunajām Balkānu valstīm tika vislielākās ovācijas – lielākas, nekā pašiem amerikāņiem. Man pašam šķita, ka esmu krietni gatavojies, varu cerēt uz labu rezultātu. Ar mani strādāja Tālivaldis Budēvičs, bija atbraucis arī Valentīns Voinovs no Pēterburgas. Trenējamies Priekuļu stadionā, uz tolaik vienīgā sintētiskā seguma Latvijā. Taču pirms olimpiskajām sacensībām man piemetās laringīts – smagi iekaisa kakls. Nekādas vīrusu infekcijas, nekā tāda nebija, taču nenormāli palēcās temperatūra – virs 38 grādiem pēc Celsija. Ar to mokoties, pirms stata vienkārši izdegu. Kvalifikācijai man tomēr pietika. Ja sacensības notiktu dienu pēc dienas, es vēl būtu cerējis uz rezultātu ap 17,30 metriem. Bet starp kvalifikāciju un finālu bija diena starpā, galvenajās sacensībās izgāju galīgi šļaugans, lēcu kā ar miltu maisu mugurā. Tā man bija liela neveiksme. Man vispār ar olimpiskajām spēlēm neveicas. Sākot jau ar 1984. gadu, kad biju vislabākajā sportiskajā formā, taču krievi izdomāja boikotēt spēles ASV – Losandželosā. 1988. gadā atspēriena kājas traumas dēļ nepaspēju iziet atlases ciklu, “atlasījos” jau par vēlu. Rīgā aizlēcu 17,56 metrus, trīs mēģinājumi tajā lēcienu sērijā bija labāki par Latvijas rekordu. Tas bija sezonā otrs labākais rezultāts pasaulē, tāpēc ļoti sāpīgi, ka uz Seulu mani tomēr nepaņēma. Laikam jau – liktenis…

Mani dažkārt mēdz daudzināt par kašķīgu, nesaticīgu cilvēku. Līdz deviņdesmit otrajam gadam biju diezgan labs un pareizs. Manuprāt, esmu pietiekami komunikabls, atsaucīgs, īpaši neizlecīgs, man ne ar vienu nav nekas jādala. Izrādījās, ka vieglatlētikas funkcionāriem gan ir, ko dalīt. Tolaik Latvijas vieglatlētika grima dziļā nabadzībā, bet augšās valdīja pilnīga anarhija. Katram klerkam piederēja visatļautība. Funkcionārs basketbolā nekad neatļausies to, ko atļaujas funkcionārs vieglatlētikā. Pēdējais sevi uzskata par augstākstāvošu būtni, pāri ne tikai jebkuram sportistam, bet arī jebkurai zvaigznei. Basketbolā ir pilnīgi pretēji, tā kā jābūt – funkcionārs darbojas sportistu interesēs. Vieglatlētikā viss kašķis deviņdesmito gadu sākumā iesākās ar licenzēm. Naudu, sponsorus, Latvijas vieglatlētikas federācija vai nu neprata jeb nespēja noorganizēt, izvēlējās visstulbāko izeju no visām iespējamām: plēst no tiem sportistiem, kas kaut ko ārzemēs pelnīja. Izrādījās, ka tie esam mēs ar Igoru Kazanovu. Ar to arī viss sākās. Federācija prasīja naudu, pretī nedodot absolūti neko. Ne treniņapstākļus, nedz treniņnometnes. Mēs uz sacensībām braucām par Eiropas vieglatlētikas naudu, par mūsu olimpiskās komitejas naudu. Es izjutu pret sevi vērstu rupju spiedienu, kādu nevarēju pieļaut. Daudziem cilvēkiem, veselai organizācijai ir viegli vienu pašu par kašķi, par mantrausi nodēvēt. Necīnījos tik daudz par grašiem, kā par taisnību un godīgumu.

Sportista karjeru izvērtējot... Olimpiskās neveiksmes grauž kā tārps, bet tur nu nekas vairs nav par labu vēršams. Manā dabā ir zināms avantūrisms, risks. Vienmēr esmu riskējis, taču šis gājiens man attaisnojies tikai pāris reizes. Man dzīvē ir bijušas trīs sacensības, kurās būtu varējis aizlēkt 18 metrus. Gēteborgā, 1995. gada pasaules meistarsacīkstēs, tad 1992. gadā telpās Livjē, Francijā, un vienreiz Rīgas kausos – toreiz gan bija jūtams vējš. Būtu es to robežu pārsniedzis, tas paliktu uz mūžu. Olimpiskie čempioni ik pēc četriem gadiem nāk un iet, bet cilvēks, kas ar pasaules rekordu pārsniedzis noteiktu robežu, paliek vienmēr. Savukārt pat vistitulētākais, daudziem panākumiem bagāts sportists – ja viņš būs pret sevi godīgs – beigu galā apzināsies, ka ne viss iespējamais ir padarīts. Bet gluži viss jau arī ir – neiespējams…

Vizītkarte

Māris Bružiks
Dzimis 1962. gada 25. augustā Pļaviņās. Sabiedriskā dzīvē un sportā kopš mazām dienām.
Startējis 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā, kur izcīnījis 10. vietu ar rezultātu 16,80 m. Bijis Latvijas delegācijā 1996. gada spēlēs Atlantā, taču slimības dēļ startam nav pieteikts.
19 reizes bijis Latvijas čempions trīssoļlēkšanā un tāllēkšanā laikā no 1983. līdz 1998. gadam. Piecas reizes labojis Latvijas rekordu. Vissekmīgāk cīnījies sacensībās telpās, kur divas reizes kļuvis par Eiropas čempionu, vienu reizi par vicečempionu, arī bronzas medaļas ieguvēju. Ir tāpat pasaules vicečempions telpās. Bronzas medaļas izcīnītājs 1987. gada Universiādē. PSRS kausa ieguvējs 1985. gadā. 1986.gadā uzstādījis pasaules rekordu telpās – 17,54 m.
Beidzis Kokneses vidusskolu 1980. gadā, četrus gadus mācījies LVFKI – dokumenti vēl tagad glabājas tur.
Runā, ka šobrīd neprecējies (šķirta laulība ar Inesi Misāni), par bērniem ziņu nav.

  +2 [+] [-]

, 2012-08-27 11:12, pirms 12 gadiem
Paldies, interesanti - Bružiks Latvijas sportā kolorīta persona, un viens no retajiem kas bijis pašā augstākajā līmenī!

     [+] [-]

, 2012-08-27 16:27, pirms 12 gadiem
Tāds labojums vien - Olimpiskie čempioni paliek uz mūžu, drīzāk pasaules rekordi mainās, bet rekordisti jau arī paliek.
Veiksmi basketbola vidē!