Fortūnas džentelmeņi

Aizvadītajā naktī šampanieti dzēra divi latviešu pludmales volejbolisti. Dzēra, jo viņiem, teiksim godīgi, krietni noveicās. Ar to, ka Latvijas šā brīža labākajam Latvijas pludmales volejbola pārim Aleksandrs Samoilovs/Jānis Šmēdiņš grupā nāca pretī mājinieki, kuriem šī bija pirmā spēlēšana kopā šosezon pasaules mēroga sacensībās, un pasaules rangā labākais no viņiem meklējams vien ceturtā desmita beigās. Paveicās. Ar to, ka grupā varbūt tikai šveicieši – Gabatulers un Vaingarts – izskatījās indīgi. Paveicās, ka ar trim uzvarām no grupas Saša ar Janku uzreiz tika otrajā kārtā. Paveicās izslēgšanas spēļu otrās kārtas otrā seta izskaņā, kurā austriešus izdevās vinnēt ar 29:27. Paveicās, ka austrieši pirms tam smagā triju setu cīņā bija piesituši amerikāņus (arī seno paziņu Todu Rodžersu), ka pusfinālā pēc vienos vārtos zaudēta pirmā seta izdevās atspēlēties pret brazīliešiem Pedru un Brunu. Paveicās, ka pusfinālā nākamie fināla pretinieki – amerikāņi Gibs un Patersons tika galā ar ļoti labi Argentīnā spēlējušajiem itāļiem Nikolai un Lupo, kuri savukārt iepriekš bija „noskalpējuši” brazīliešu megazvaigznes Alisonu un Emanuelu. Paveicās, ka amerikāņu pārī finālā nedaudz nodrebēja Keisijs Patersons, kuram šī ir tikai otrā sezona Pasaules tūres ietvaros. Pirmo viņš kopā ar Bredu Kīnanu un Keisiju Dženingsu (vienu posmu) aizvadīja 2011. gadā.

Ka Gibam (37 gadi) ar Patersonu (33 gadi) smiltis ārā vēl nebirst, liecina viņu izcīnītā uzvara iepriekšējā „Grand Slam” turnīrā Šanhajā... Arī citi pretinieki nebija iesācēji, tomēr šoreiz turnīra siets salikās mūsējiem izdevīgi, un viņi to izmantoja. Veiksme?

Sazinoties ar Mārtiņu Pļaviņu pirms pusfināliem, viņš cita starpā minēja: „Es domāju, ka viņi šeit paņems medaļu.” Iespēja, ka no četriem pāriem tieši mūsējie paliek bez medaļām, bija 25%, tomēr viņa pārliecību apstiprināja divas pēdējās spēles. Pusfinālā puiši pēc pirmā seta pamainīja taktiku, blokā dodoties Šmēdiņam, un tas deva rezultātu. Savukārt finālā tikai otrā seta ieskaņā līdz ar tehnisko brāķi iezagās šaubas par uzvarētāju šajā mačā. Izskatījās arī, ka, servējot mačbumbu, satraucies bija Šmēdiņš, taču iznākumu tas nemainīja – zelts bija mūsu.

Jā, mūsējiem paveicās, bet viņi spēja lauzt spēles gaitu arī tad, kad veiksme bija pagriezusi viņiem pēcpusi. Mierīgi (Samoilova darbs ar publiku gan ir no citas operas, bet pieder pie lietas), lietišķi, pārliecinoši. Viņi veiksmi nopelnīja, viņi spēja to pierunāt, viņi izpelnījās tās ievērību, otro reizi Latvijas bīča vēsturē izcīnot uzvaru „Grand Slam” turnīrā. Šmēdiņa lietišķums un precīzi laukuma brīvajās vietās saliktie sitieni tika savīti perfektā kombinācijā ar Samoilova vulkānisko darbību un emocionālajiem spēka sitieniem. Un tas viss tikai trešajā sezonas turnīrā, trešajā turnīrā pēc apvienošanās kopīgai spēlei! Atcerēsimies, kā savulaik sākumā pa kvalifikācijām bakstījās Pļaviņš ar Samoilovu, kā tam pašam sietam cauri gāja Jānis Šmēdiņš ar Pļaviņu un ka lielākais (ātrākais) panākums līdz šim ir ticis sasniegts pēc gada kopspēles – Samoilova otrā vieta Kristiansandas openā kopā ar Ruslanu Sorokinu.

Parasti sportisti paļaujas uz veiksmi un pretinieku vājumu, spēcīgi – uz savu varējumu, ņemot talkā veiksmi. Vai Latvijas bīčistu sasniegtie panākumi varēja būt iespējami bez atbilstošas meistarības? Nē. Cik gadus mūsējie sapņoja par iekļūšanu labāko četriniekā, bet maisam gals vaļā paspruka tikai pagājušās sezonas beigās. Vai tikai uz meistarības rēķina varēja izcīnīt panākumus? Nē, jo nav mūsējie vēl dažu pasaules top pāru vidū. Šmēdiņš ar Samoilovu ir pierādījuši, ka tieši viņi šobrīd ir vistuvāk spicei – visos trijos šīs sezonas posmos, bet līdz medaļām tikuši vienreiz. Tāpēc bez veiksmes neiztikt. Kad mūsējie kā, piemēram, Gibs ar Patersonu divreiz pēc kārtas spēlēs finālā, kad viņi kā Brunu un Pedru divos „Grand Slam” turnīros pēc kārtas būs finālčetriniekā, varēsim runāt par virsotni. Šobrīd viņi ir tuvu tai, bet vēl ne augšā.

Saša ar Jāni ir vienīgais šā brīža Latvijas bīča pāris, kurā abi spēlētāji jau uzskatāmi par rūdītiem bukiem. Tāpēc nav brīnums, ka izdodas tikt pie panākumiem, un būs tiešām interesanti pavērot, ko šajā nedēļā Pasaules kausa finālā Brazīlijā spēs Pļaviņš ar Šmēdiņu Jāni. Arī viņi ir gana pieredzējuši. Mēdz teikt, ka veiksme palīdz stiprajiem, un tas nozīmē, ka šobrīd Samoilovs ar Šmēdiņu ir stipri. Var prasīt veiksmi veikalā, bet pašu rokām kaldināt panākumus ir drošāk. Fortūna ir kaprīza sieviete, kas pāris reizes sezonā var iemest vieglāku pretinieku zarā, var līdzēt vinnēt pāris setus, bet pamatdarbs vienalga jādara pašam. Veiksmes smaidu ieplānot nevar. Tas attiecas ne tikai uz mūsu vadošajiem pludmales volejbolistiem, bet uz visiem, kuri grib kļūt tādi kā viņi. Pļaviņš ar Samoilovu ir nepārtraukti dzinušies pēc Fortūnas smaida kopš 2005. gada, Sorokins ar Šmēdiņu jaunāko viņiem pievienojās četrus gadus vēlāk. Paši parēķiniet, cik darba ir bijis jāiegulda, līdz radās meistarība un pārliecība! Vienā dienā mīļotās smaidu nopelnīt grūti. Tad tai sievietei parasti ir cits vārds...