Es gudrs, jūs – muļķi

Padomju laikā 23. februāris bija armijas jeb vīriešu diena, kas pa vecai modei šur tur tiek atzīmēta vēl joprojām. Tā sagadījās, ka arī izgājušajā nedēļā šajā datumā savas noputējušās plintes vilka ārā un kopā nāca tikai vīrieši. Sludināts gan tika, ka visi ir „par”, taču dibenplānā skaidri rēgojās liels, sarkans „pret”. Par ko tad šī stīvēšanās?

Rīgas Olimpiskajā sporta centrā ceturtdien tika dibināta Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija. Dalībnieku skaitā visi pieci ievadrindkopā nosauktie sporta veidi, kuriem teju, teju gatavs pievienoties florbols. Organizācijas valdē, kuras vadību uzņēmies Edgars Štelmahers, pārstāvēti Valdis Voins, Jānis Mežeckis, Aivars Dronka, Kirovs Lipmans un Almers Ludvigs. Speciāli nenosaucu šo vīru amatus, jo varbūt tikai Latvijas Handbola federācijas padomes priekšsēdētāja Aivara Dronkas vārds lasītājiem izsaka mazāk.

Formāli vētru Latvijas sportaspēļnieku tējas tasē izraisīja izmaiņas olimpisko sporta veidu programmā, augstskolā, lasi – olimpiskajās spēlēs, pieņemot regbiju-7 un kērlingu. Tas saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 28. jūlija noteikumiem Nr. 819 „Kārtība, kādā valsts finansiāli nodrošina valsts izlases komandu sporta spēlēs sagatavošanos un piedalīšanos Eiropas un pasaules čempionātu un olimpisko spēļu atlases turnīros un finālsacensībās” nozīmēja, ka līdzšinējiem „trūkumcietējiem” pienākas ievērojami lielāks valsts atbalsts izlašu gatavošanas procesā. Finansiālais.

Tāds ir sporta spēlēm piešķirtās valsts naudas daudzums pēdējos divos gados. Tabulā redzams, kam tiek ņemts nost un kam likts klāt, un cik nesamērīgi tas notiek. Lai bilde būtu pavisam skaidra, jāmin, ka 2010. gadā basketbolam bija atvēlēti 205 537 lati, futbolam – 99 225, bet hokejam – 134 662 lati. Par skaitļiem komentāru nav – tāpat viss redzams, taču par veidu, kā šādi skaitļi tiek uzburti, gan. Ja sporta spēļu federācijas pašas piedāvā savu palīdzību Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), lai plurālisma un demokrātijas apstākļos valstij trūcīgajā brīdī izdiskutētu katra lata izmantošanu, bet IZM pasauc visus kopā pēdējā dienā un paziņo, „lai federācijas bez emocijām uztver naudas sadalījumu”, par ko pēc savas zināšanas ir izlēmuši kabineta referenti, tad ne tikai jādibina LKSSA, bet arī līdzīgi lindermaniešiem jāaicina tauta uz aktīvu rīcību.

2010. gadā sporta spēlēm bija atvēlēti ~630 tūkstoši latu. Valdība solīja, ka 2011. gadā neko negriezīs. Labi, 155 tūkstoši tika pasaules junioru čempionātam basketbolā, bet ir skaidrs, ka tādi pasākumi pie mums nenotiek katru gadu. Šogad nogrieza vēl 130 tūkstošus. Kam? Latvijas olimpiādes norisei jūlija sākumā... Kāds Latvijas olimpiādei sakars ar sporta spēlēm? Droši vien tāds pats kā sešreiz lielāka finansējuma piešķiršana regbijam saistībā ar sporta veida iekļaušanos olimpiskajā apritē vai Kristera Serģa un Arta Rasmaņa diskriminēšanai gadus desmit atpakaļ. Atbilde ir viena – lobisms! Ja Latvijas Olimpiskā komiteja spēj pārliecināt par līdzekļu nepieciešamību saviem pasākumiem, tad citi vai nu slikti veikuši mājas darbus, vai arī LOK smagais gals ir ļoti ietekmīgs lobijs. Starp citu, kad LKSSA pārstāvji pēc budžeta sadales uzzināšanas LOK uzdevuši šo jautājumu, olimpiskās komitejas pārstāvji tikai kautri smaidījuši un raustījuši plecus.

Pēc budžeta ciparu uzzināšanas sekojusi LKSSA pārstāvēto sporta veidu atklātā vēstule ministru prezidentam ar lūgumu uz diviem mēnešiem apturēt budžeta izpildi sporta spēļu sadaļā, lai savā starpā vienotos par šā gada prioritātēm un pārdalītu līdzekļus pēc vajadzībām... Kad ir jādzied Latvijas himna un jādala apbalvojumi, tad, protams, dažāda veida prominences pārvietojas lielos baros. Kad jānodrošina iespēja, lai himnas spēlēšana atkārtotos, lai katrs kuļas, kā māk.

Varētu jau visu IZM novelt uz „trako profesoru” Robertu Ķīli, tomēr ne jau viņš gatavo budžeta ciparus. Ministrijā pirmajā vietā ir izglītība, otrajā – zinātne, trešajā – varbūt sports. Piekrītu oponentiem, ka budžets bija jāsagatavo superīsā laikā, taču viens zvans sporta spēļu federācijām, un tās pašas būtu tikušas galā ar šo valsts budžeta sadaļu, pie tam visām astoņām federācijām panākot visas apmierinošu kompromisu!

LKSSA pārstāvji preses konferences laikā bieži teica, ka ir par: valsts izlašu startu nodrošināšanu lielākajās sacensībās, Sporta likumā noteikto normu izpildi no valsts puses, veselīgu nāciju un sporta veidu atbalstu, kas to veicina, prioritatīvo sporta veidu noteikšanu un valsts sporta politikas izstrādāšanu, iznīcinātā Sporta spēļu atbalsta fonda atjaunošanu, LKSSA statusa nostiprināšanu Sporta likumā un Nacionālās sporta padomes sastāvā, par līdzekļu saprātīgu izmantošanu, izstrādājot objektīvus kritērijus (pagaidām, piemēram, volejbolistiem, kuri Eiropas čempionāta vai olimpisko spēļu kvalifikācijai mēnesi gatavojas, tiek piešķirti pieci punkti par dalību šajā kvalifikācijā, kamēr kērlingisti uzreiz dabū 50 par startu „finālsacensībās”), par sacensību plāna izstrādāšanu vidējam termiņam (3-5 gadiem), lai dažādu sporta veidu pārstāvji nesaskrietos savā starpā, rīkojot vienlaicīgi vairākus lielus pasākumus Latvijā, par skaidrību, kura tad ir par sportu atbildīgā iestāde Latvijā (IZM, Aizsardzības ministrija, Iekšlietu ministrija, LOK, Latvijas sporta federāciju padome vai kāda cita), par dialogu un saprašanos, saprotamiem noteikumiem, informācijas apmaiņu...

Tomēr zemtekstā bija jūtams, ka viņi ir pret: nākotnes vīzijas trūkumu gan valsts, gan sporta līmenī, pret budžeta līdzekļu patvarīgu nogriešanu objektīvu kritēriju trūkuma dēļ, pret kritēriju, kas bija izstrādāti piecu sporta spēļu federāciju finansēšanai piemērošanu septiņiem sporta veidiem akli, bez domāšanas, pret lēmumu aizmugurisku pieņemšanu, pret nerēķināšanos ar reālajām vajadzībām, vienkārši pret bardaku valstī, pret attieksmi, ka sporta veidu federācijas ir muļķi un neko nejēdz, bet valsts budžeta bīdītāji neredz tālāk par reizrēķina tabulu.

Varētu uzdot līdzjutējiem jautājumu – kam dot vairāk naudas – hokejam vai kērlingam, basketbolam vai florbolam, vieglatlētam vai bļitkotājam, bet laikam jau tāpat ir skaidrs, kā tam ir jābūt. Līdzjutējs nav muļķis, bet ar naudas sadali sporta spēļu federācijām šogad viņu par tādu mēģina pataisīt... Līdzjutējs ar savu izvēli skatīties sacensības balso par to kvalitāti. Cik līdzjutēju iet uz „Dinamo” spēlēt, cik uz „VEF Rīga” un cik uz regbiju, kērlingu vai florbolu? Tas arī ir viens no faktoriem, kas jāņem vērā, lemjot par finanšu sadali.

Saprotot, ka tikai saviem spēkiem iespējams kaut ko panākt, arī tapa LKSSA. Un tas ir labi – jo vairāk dažādās jomās apvienosies savas nozares lietpratēji, jo lielāka ir iespēja, ka šīs nozares tiks sakārtotas. Protams, tāpat kā politikā katras organizācijas, arī LKSSA, izveide ir savu savtīgu mērķu sasniegšanai. Politikā tā ir cīņa par varu (un tad naudu), šeit – par naudu un izdzīvošanu. Vai LKSSA cīņā par (pret) kaut kas izdosies, redzēsim, tomēr tas ir labs piemērs darbībai, nevis čīkstēšanai, ka neko nav iespējams izdarīt. Jo sakārtotāka būs vide, kurā augs jaunie ozoliņi, irbes, biedriņi, celitāni, cauņas un rudņevi, jo lielāka iespēja, ka viņi dzers šampanieti no Stenlija kausa, kļūs par Eiropas kausu ieguvējiem, Eiropas, pasaules un olimpiskajiem čempioniem. Lai izdodas!