Kāda velna pēc bija jāskatās „Blackpool” – „Cardiff City” spēle Vemblija stadionā?

Sestdienas spēle starp abām pāri palikušajām pretendentēm uz dalību 2010./2011. gada sezonas Premjerlīgā 2006. gadā uzbūvētajā Vemblija stadionā (starp citu Vemblija ir viens no Londonas rajoniem – kā mums, piemēram, Āgenskalns) tika translēta arī Latvijā. Tāpēc tie, kam mājās pieejams „Viasat Sport Baltic” kanāls, zina, ka, piemēram, salīdzinot ar Latviju, uz spēli negāja vis 300 „mātes vārdiem” bruņotu notiekošā laukumā „sunītāju”, bet 82 tūkstoši 244 skatītāji, un zina, kāds izskatās izslēgšanas spēļu uzvarētāja kauss.

Savulaik futbola kluba “Jūrmala” prezidents Aleksandrs Bašarins sacēla vētru Latvijā ar paziņojumu par iespējamo Itālijas kluba „Torino” pirkšanu. Arī Latvijas Futbola federācijas un kluba „Skonto” prezidents Guntis Indriksons pirms kāda laika apsvēra iespēju pirkt kādu no Anglijas vidusmēra līgu komandām, tomēr tikai Latvijas uzņēmējs Valērijs Belokoņs vārdus pamatoja ar darbiem, 2006. gadā iegādājoties 20% „Blackpool” kluba akciju un kļūstot par kluba prezidentu. Atgādināšu, klubs tobrīd spēlēja Anglijas pēc spēka trešajā labākajā līgā, un pēc Belokoņa atnākšanas tika uzstādīts „piecgades plāns” – 5 gadu laikā jāiekļūst Premjerlīgā. Tagad tas ir paveikts, turklāt, kā tas bija populāri Padomju Savienībā, piecgades plāns pieveikts pirms termiņa – četros gados.

Atzīšos, pirms spēles nevarēju teikt, ka esmu akūts „Blackpool” kluba atbalstītājs. Līdzi, protams, komandas panākumiem sekoju, bet, lai zinātu, vai tās spēlētais futbols atbilst katra specifiskajai gaumei, tai skaitā manai, tas ir jāredz! Lai kļūtu par kvēlu kluba gaitu atbalstītāju, neredzot, kā tas spēlē, laikam ir jābūt nedaudz ķertam. Tikpat, cik mūsdienu Latvijā piekrītot precībām, pirms tam nelūkojot līgavu vaigā, vai sajūsmināties par Paganini no vijoles izmānītajām skaņām uz vienas stīgas, neesot klāt. Pateicoties Belokoņam un vienam no kluba direktoriem latvietim Normundam Malnačam, bija iespēja „mīlestības reitingus” izsvērt klātienē. Un redzēt bija ko.

Kā jūs domājat, kur skatītāji ir lielāki huligāni – Latvijā vai Anglijā, kuras līdzjutēji bija vaininieki 1985. gada traģēdijā Briseles (Beļģija) stadionā „Heysel” Eiropas Čempionu kausa izcīņā? Nez vai viena spēle ir rādītājs, tomēr liekas, ka, pirmkārt, vairāk „uz kašķi” ir orientēti Latvijas līdzjutēji, otrkārt, arī Latvijas kārtības stadionā uzraugi nav uzdevumu augstumos. Anglijā ir izveidota „huligānu datu bāze”, un, ja esi tajā iekļuvis, alu vari sūkt mājās pie televizora – stadionā tevi neviens nelaidīs. Latvijā nez vai lielāki mēri par izmešanu no stadiona tiek pieņemti.

Nu, bet vismaz plūkšanās klubu līdzjutēju starpā taču nav nekāds retums? Jā, reizēm kas tāds gadās, bet Vemblija stadionā tādu iespēju ir maz. Jau nogriežoties uz stadionu, ietve sadalīta divās daļās. Vienā pusē norāde – „„Cardiff City” atbalstītājiem”, otrā – „„Blackpool” faniem”. Īpaši iespaidīgi tas izskatījās no stadiona augstākajiem stāviem – pa vienu pusi uz stadionu plūda oranžā „Blackpool” fanu straume, otrā pusē – balti zilā „zilo putnu” – Kārdifas atbalstītāju. Turklāt pirms spēles nekas dalāms abu komandu līdzjutējiem savā starpā nebija, jo rezultāts joprojām bija 0:0.

Arī, turpinot ceļu un raušoties stadiona augšējos stāvos, drošībnieki ieturēja šo pašu līniju – izvairīties no liekiem asumiem un pa vienām kāpnēm augšā laida vienas komandas, pa otrām – otras līdzjutējus. Tas pats bija novērojams arī pirmsspēles banketā, kurā speciāli tika pieteikts „Blackpool” atbalstītājiem doties pa labi un Kārdifai līdzi jūtošajiem – pa kreisi. Pēc spēles vairāk kā puse Kārdifas atbalstītāju devās prom jau līdz ar mača beigu svilpi, pārējie lēnām izklīda „Blackpool” futbolistu svinību laikā, ļaujot arvien skaidrāk saskatīt aiz vārtiem tribīnēs izveidoto krāsojumu „Wembley”.

Anglijā ir aizliegta (un sodāma) biļešu tirgošana no rokas pat par nomināla vērtību, un tas vēl vairāk ierobežo darba apjomu drošības pasākumu veicējiem. Kaut arī „Blackpool” sektorā tomēr divi „balti zilie” bija iekļuvuši, par drošību viņiem jāuztraucas nebija pat tad, kad Kārdifa divreiz izvirzījās vadībā.

Parasti viesu faniem tiek atvēlēts 10 procentu sēdvietu pāris sektoros, tomēr šī spēle Vemblijā notika neitrālā teritorijā, tāpēc vietu sadalījums bija 50:50. Nezinu, kā šādā gadījumā rīkotos mača organizatori Latvijā, bet Londonā abās laukuma pusēs robeža bija laukuma viduslīnija! Kāpēc tieši tā un nevis, piemēram, vieni līdzjutēji vienā stadiona sānā ar robežām aiz vārtiem, vēl jāpēta, bet tas deva fantastiskus skaņas efektus spēlē. Ar atzīstamu darbību laukumā izceļoties „Blackpool” futbolistiem, skaņu „signālus” raidīja blekpūliešu atbalstītāji. Arodoties pa diagonāli aiz vārtiem, likās, ka viss stadions auro, tas ir, atbalsta ziemeļrietumu Anglijas pārstāvjus. Izceļoties velsiešiem, atkal likās, ka auro, tas ir dzen uz priekšu savu komandu viss stadions, tikai no pretējām tribīnēm.

Fanošanas kultūra Anglijā ir ļoti attīstīta. Piemēram, brīdī, kad notika spēlētāju maiņa, komandas, kurai notika spēlētāju maiņa, atbalstītāji ne tikai aplaudēja, bet arī piecēlās kājās, pavadot no laukuma spēlētāju ar ovācijām un pateicoties par pašatdevi laukumā.

Fotogrāfi, kas aiz vārtiem bija satupuši kā maitu lijas, gaidot laupījumu, vai rūdīti „karpu bendes”, cerot uz lielo lomu, vietas ieņem jau vairākas stundas pirms spēles. Iesākumā to dara asistenti, kas „iekaro” vietu, saskrūvē aparatūru un novieto ķeblīšus, vēlāk ierodas arī paši „mirkļa tvērēji”. Kā tad fotogrāfi tur nesēdēs, ja futbols ir populārs visās Britu salās un pati lētākā biļete uz šo maču līdzjutējam izmaksāja 52 mārciņas? Ja tik dārgi maksā biļetes, ir vērts runāt par biznesu... Turklāt, ja „Sporta Avīzei” Romāns Kokšarovs joņo no viena sporta veida uz otru, lielākā daļa Anglijas futbola iemūžinātāju ar muļķībām (citiem sporta veidiem) neaizraujas un bildē tikai un vienīgi futbolu!

No „tradīcijām” jāatzīmē arī tas, ka VIP ložas īpaši augstā vērtē ierindas līdzjutējam nav, un reizēm gadās, ka no augstākā stāvā esošas tribīnes lejā gāžas dzeltenīgs šķidrums, kas radies, organismam pārstrādājot alu. Arī šoreiz solīdi kungi un labi postas dāmas dabūja vērties skaidrajās debesīs un augšējā balkona virzienā, kur radies tas šķidrums, kas pilienu veidā pakļāvies Ņūtona otrajam likumam un veldzēja +25 grādu karstuma un līdzi jušanas sakarsētās līdzjutēju galvas. Kas tas par šķidrumu un kāda tā sūtība, ar aci pateikt nevarēja vis.

Lai vai kā, tie, kuri totalizatorā lika uz „Blackpool” uzvaru, krietni nopelnīja, blekpūlieši pēc 39 gadu pārtraukuma atkal spēlēs stiprākajā Anglijas futbola divīzijā un par šo panākumu prēmijā saņems apmēram tikpat, cik sezonas laikā kopā (sezonā pēc dažādiem avotiem ~4,5-6,5 milj. sterliņu mārciņu) – 5 miljonus mārciņu spēlētāji, un vesels (var teikt „tikai”, ja esam iekļuvuši Premjerlīgā) miljons paredzēts arī vienības galvenajam trenerim Aienam Holovejam. Droši vien par uzticību klubam atsevišķu balvu būtu pelnījis aizsargs Denijs Koids, kurš kopā ar komandu deviņu gadu laikā mērojis unikālu ceļu – no Anglijas pēc spēka ceturtās stiprākās līgas 2001. gadā līdz Premjerlīgai. Arī uzvaras vārtu autors Londonā uzbrucējs Brets Ormerods 2001. gadā sekmēja komandas pāriešanu līgu augstāk, bet, pēc tam izceļojies pa citiem klubiem, Blekpūlē atgriezās... 2009. gadā, lai palīdzētu iekļūt Premjerlīgā!

Kārdifas spēlētājiem par uzvaru tika solīti tikai 1,5 miljoni mārciņu, bet Blekpūlei uzreiz pieci. Kāpēc tik liela atšķirība? Vai tiešām Belokoņs svaidās ar naudu? Nē! Solījums tika dots pirms šīs sezonas, bet iepriekšējā vienība bija finišējusi tikai 16. vietā 24 komandu konkurencē (Kārdifa – septītā). Tas gan kluba īpašnieka prieku pēc izcīnītās uzvaras nemazināja, un, iespējams, ka smaids no viņa vaibstiem nezudīs vēl kādu nedēļu – pārāk jau neticami labi viss beidzās.

Simpātiska šķiet īpašnieku kluba „būvniecībai” izvēlētā taktika – nesvaidīties ar naudu, bet panākumus būvēt ķieģeli pa ķieģelim. Protams, startam Premjerlīgā ar esošajiem spēlētājiem un līdzšinējiem līdzekļiem nepietiks, tomēr nebūs arī tā, ka jaunu spēlētāju iepirkšanai tiks atvēlēti, piemēram, 40 miljoni mārciņu. Kā pastāstīja pats Belokoņs, katra spēlētāja kandidatūras izskatīšana notiks individuāli, lai nebūtu tā, ka algu budžets tiek iztērēts tāpat kā Latvijā valsts iestādēs decembrī – lai visu budžetu iztērētu un nākamajā gadā to nesamazinātu. Iespējams, ka tā pat izdosies ietaupīt. Ja abu kluba īpašnieku kopējā maka biezums ir ~300 miljoni mārciņu, mēģināt pārtrumpot klubus, kuru īpašnieki pelna miljardus, ir neprāts. Belokoņs un viņa partneri klubā ir pierādījuši, ka futbola biznesā orientējas un atšķirībā no dažas labas Eiropas Savienības valsts tērē tikai tik daudz, cik var nopelnīt. Vai mazāk...

Par spēli vēl tikai jāpiebilst, ka cīņa laukumā bija no pirmās līdz pēdējai minūtei (tāda kā Latvijas šā gada kausa izcīņas finālā), bet tādu soda sitienu pāri „sieniņai”, kādu pretinieku vārtos raidīja blekpūlietis Čārlijs Adams, Latvijā varbūt gadus 25 atpakaļ mācēja izpildīt tikai Genādijs Šitiks Rīgas „Daugavas” rindās. Šis sitiens, kā arī komandas pašatdeve laukumā tagad droši ļauj teikt, ka Blekpūles vienībai ir par vienu līdzjutēju vairāk. Un, ja vēl tajā spēlētu kāds Latvijas futbolists...