Aleksandrs Popovs: "Klintons ieradās par vēlu"

Man savā ziņā varbūt laimējās arī vairāk nekā tiem Latvijas peldētājiem un treneriem, kuri piedalījās slavenā krievu peldētāja meistarstundā, jo 1996. gadā Atlantā klātienē redzēju, kā Aleksandrs Popovs kļuva par otro pēc leģendārā "Tarzāna" Džonija Veismillera, kurš divās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas uzvarēja 100 m brīvā stila peldējumā, kā arī Popova uzvaru pār amerikāņu lielo cerību Geriju Holu, kuru atbalstīt bija iradies pats toreizējais ASV prezidents Bils Klintons. Satikties ar Popovu līdz šim tā arī nebija izdevies, arī šoreiz ļoti daudz par ko neatlika laika parunāt un jācer, ka šī nebija pēdējā tikšanās.

Popovs debitēja Eiropas čempionātā 1991. gadā un uzreiz ieguva četras zelta medaļas (pavisam viņam ir 21 Eiropas čempiona tituls!). Sākās viņa uzvaru sērija, kas ilga gandrīz 7 (septiņus!) gadus. Šajā laikā viņš apgāza teoriju par to, ka cilvēks vienā sekundē nevar nopeldēt attālumu, kas ir garāks par viņa augumu (Popova augums ir tieši 2 metri), šajā laikā viņš kļuva par "Omega" firmas seju (kopā ar Sindiju Kroufordi) un kļuva par vienu no populārākajiem sportistiem pasaulē. Vispirms gan atmiņā nāca tieši 1996. gada Atlanta...

"Klintons nedaudz nokavēja," atceras Aleksandrs Popovs. "Viņš ieradās, kad mēs jau bijām finišējuši, tā ka interesantāko daļu viņš neredzēja. Klintons piedalījās apbavošanā un skaidrs, ka viņam ļoti gribējās pasniegt olimpiskā čempiona zelta medaļu savam tautietim, taču - visu cieņu! - viņš pirmais piecēlās un pirmais apsēdās, kad man par godu skanēja Krievijas himna un mastā cēla Krievijas karogu. Tas par cilvēku laikam daudz ko pasaka."

- Kā aizritēja nodarbība Ķīpsalā?
- Interesanti. Mani ilgi nelaida vaļā, tāpēc arī nokavēju uz preses konferenci. Mēs Krievijā jau rīkojam tamlīdzīgus draugu un bijušo čempionu pasākumus - teiksim, notiek sacensības kādā vienā sporta veidā, bet paralēli tām risinās meistarklases citos sporta veidos, ko vada kādreiz pazīstami un slaveni sportisti, pasaules un olimpiskie čempioni. Tagad kaut ko līdzīgu sarīkojām Rīgā un ceru, ka ierosmei būs turpinājums. Tikāmies ar pilsētas vadību, ar mēru un sapratām, ka ieinteresētība ir. Mēs to nedarām par naudu, mēs vienkārši palīdzam saviem draugiem un bērniem. Bērniem un jauniešiem ir ļoti svarīga čempionu klātbūtne, lai tie, kurus viņi redzējuši televizorā vai par kuriem tikai dzirdējuši, atnāk pie viņiem un aprunājas, pastāsta kaut ko kā draugiem. Visu, ko rādīju ūdenī un baseina malā, visu, ko stāstīju, uztvēra ar neviltotu interesi, bija daudz jautājumu. Svarīgi, ka bērni redzēja, ka esmu tāds pats, kā viņi, ka man ir divas rokas un divas kājas, ka man ir viena galva, divas acis un divas ausis, ka neesmu nekāds pārcilvēks vai monstrs un tātad arī viņi var sasniegt kaut ko tamlīdzīgu. Un pat ja neviens no viņiem nebūs čempions vai slavenība, bet ja viņi pēc šīs tikšanās turpinās pavadīt laiku peldbaseinā vai kā citādi sportojot, nevis tikai pie datora, tad jau tā vien ir uzvara.

- Varat pateikt, kurš būs un kurš nebūs peldētājs?
- Tā nekad neesmu šķirojis un nešķirošu. Visi var iemācīties labi peldēt. Mani vecāki savulaik aizveda uz peldēšanu, lai neslimoju, lai nostiprinu veselību nevis lai kļūstu par čempionu. Treneri manī saskatīja talantu un prata to attīstīt. Katrā bērnā ir kāds talants, sporta skolotājiem vajag tikai to saskatīt un palīdzēt ievirzīt bērnu pareizā virzienā. Vienam varbīt ir talants kļūt par labu peldētāju, citam par cīkstoni vai riteņbraucēju, vēl kādam par dziedātāju vai muzikantu, bet katrā kaut kas ir apslēpts. Tas ir noziegums, pateikt bērnam, ka tu nekam nederi un uz treniņiem vairs nenāc. Tā var nodzēst vēlēšanos vispār kaut ko darīt.

- Jums pašam bērnībā bija elks?
- Nebija. Man vispār nepatīk vārds elks. Tad jau labāk piemērs. Zinājām Spicu, zinājām Biondi, zinājām slavenus amerikāņu trenerus un daudz ko pārņēmām no viņiem, mācījāmies, ļoti augstu viņus vērtējām un cienījām, taču nekopējām. Katrs taču esam citādāks, katrs talants jāslīpē citādāk un akla kopēšana neko nedod. Man laimējās, ka blakus bija treneri, kas prata man iedot tieši to, kas man bija vislabāk piemērots.

- Jūs daudzus gadus nodzīvojāt Austrālijā un jums tur piedāvāja arī pilsonību...
- Es nebraucu uz Austrāliju, lai emigrētu, es braucu pie sava trenera Turecka, kurš tur strādāja. Ja es būtu gribējis emigrēt, tad tā arī būtu pateicis. Tā ka austrālieši ātri saprata, kāpēc esmu ieradies, kāpēc pie viņiem dzīvoju un likās mierās. Turklāt ir lielas, kas nav mērāmas ar naudu, kas ir svarīgākas par naudu un slavu. Viena no tām ir dzimtene.

- Rīgā esat pirmo reizi?
- Jā, gan Rīgā, gan Latvijā esmu pirmo reizi. Viļņā savulaik sacensībās ir nācies būt, bet pie jums esmu pirmo reizi. Rīga ir vienreizēji skaista pilsēta, man diemžēl bija tikai pāris stundas laika vakarā izstaigāt Vecrīgu, kur var pavadīt veselu dienu un varbūt pat ne vienu vien dienu. Tagad vēl uz Jūrmalu aizbrauksim, tur arī nekad neesmu bijis.

- Vakarā jāiet uz hokeju, jo Rīgas "Dinamo" spēlē ar jūsu dzimtās pilsētas Jekaterinburgas "Avtomobilist"...
- Diemžēl netieku, man vakarā jādodas prom, jo jau pēc divām dienām jālido uz Urugvaju. Gan jau viņi bez manis tiks galā (smejas)... Arī džudo turnīrā tāpēc diemžēl nevarēšu būt klāt. Varbūt izdosies pie jums atbraukt vēl un tad man, jācer, būs vairāk laika.