Otersons Biedriņu nenoraksta

Andris Biedriņš kā pagaidām vienīgais latvietis NBA vienmēr ir bijis populārs diskusiju objekts. Diemžēl pēdējos gados latviešu basketbolista karjera ir bijusi tāda, kāda tā bija. Lai nu kā, tā vēl nav beigusies, un viņa pirmais treneris cer, ka arī tik drīz nebeigsies. Jūsu uzmanībai cilvēka, kurš vienmēr uz Biedriņu raudzīsies no sava skatu punkta, viedoklis.

„Andris tomēr jau bija iegājis rutīnā, izmaiņas šo gadu laikā nav bijušas tik lielas, kādas tās būs tagad – kad viss būs jauns. Būs savādāk un var būt tikai labāk. Saasināsies arī sajūtas, būs vēlme sevi apliecināt jaunā vidē, turklāt treneru galā ir ļoti autoritatīvs cilvēks,” kluba maiņas pozitīvo aspektu komentē Otersons. Cerību rosinošs fakts Jūtas „Jazz”organizācijā ir Karla Melouna, kluba leģendas, parādīšanās treneru korpusā, ko īpaši uz savas ādas varētu izjust tieši Biedriņš – garā gala spēlētājs. „Karls Melouns ir liela autoritāte, spēcīga personība. Piemērs. Tā vien jau būs atšķirība no „Warriors”. Melouna faktors, izmaiņas, arī tas, ka Andrim sevi būs no jauna jāparāda – domāju, var būt tikai labāk. Un būs!” pārliecināts ir treneris.

Otersons stāsta, ka Biedriņš, lai arī bija iedzīvojies ierastajā vidē, noteikti nav bēdīgs par tādu pavērsienu kā komandas maiņa. „Mēs ar viņu iepriekš par šo runājām, viņam bija divējādas sajūtas. No vienas puses, viņš saprata, ka komandas maiņa ir vajadzīga. No otras puses, viņš tomēr bija iedzīvojies. Vairāki brīži viņa karjerā jau ir bijuši, kad maiņas darījumi varēja notikt – bija 50/50. Viņš teica, ka, ja maiņa arī notiks, tas nebūs slikti. Pārmaiņas tomēr ir vajadzīgas ik pa laikam – ne tikai sportā.”

„Pēdējos gados emocionāli nebija viegli viņam sekot līdzi,” neslēpj Otersons. „Tomēr arī tas „Warriors” spēles stils bija tāds, kāds tas bija. Runājot par Andri, tomēr jāņem vērā ir tas, ka zināms laiks NBA jau ir pavadīts – 9 gadi. Tas vispār ir ļoti daudz (..) Tas daudz no cilvēka paņem – emocijas, spēļu skaits, daudzie braucieni. Nav viegli. Ja tas viss tiek darīts 9 gadus...Ja vēl komanda 9 gadu laikā „play – off” sasniedz tikai divas reizes, tas arī ir smagi. Parasti pēdējos divus mēnešus vienkārši ej uz darbu, „play – off” vairs nespīd. Bet ir nogurums, savainojumi pa vidu. Ar Andri par to esam runājuši – „play – off” sniedz pilnīgi citu spēles garšu. Ja esi tajā apritē gadu no gada, tad būtu pavisam cita spēles garša. Vai arī – kādu gadu neizdodas iekļūt, tad uzreiz ir cita motivācija strādāt, lai atkal tur nonāktu. Izslēgšanas spēļu laikā tomēr visa pilsēta izmainās līdz nepazīšanai,” emocionālu pusi izceļ Biedriņa treneris.

„Ņemot vērā to, ka ir pēdējais līguma gads un jauna komanda, tad varbūt arī tāpēc šoreiz šāds lēmums nespēlēt izlasē tika pieņemts,” Biedriņa un izlases tēmai pieskaras treneris. „Ir jau vēl citi faktori: gadu iepriekš, piemēram, viņš ilgi domāja, vai taisīt operāciju potītei vai netaisīt. Beigās neuztaisīja, spēlēja ar sāpēm. To jau neviens nezina. Līdzīgas problēmas tur ir visiem. Kādreiz mēs, pašā sākumā, mazliet smējāmies par Beironu Deivisu, kurš pēc katras spēles tika noklāts ar ledu. Tad viņš spēles diferencēja – nevarēja katrā spēlēt ar pilnu atdevi. Tādās lielākās spēlēs, ko rādīja visā Amerikā, viņš saņēmās – tās arī komanda vinnēja. Bet katrā viņš to nespēja (..) Grūti spriest, vai Andrim tas viss izpaužas šādā formā, taču ķermenis nenoliedzami ir nolietojies, ir savas vārīgās vietas. Tas viss tomēr sakrājas.”

Otersons uzskata, ka skaļie un niknie saukļi, kas pavada Biedriņa lēmumu šogad izlasē nespēlēt, būtu mazliet jāpiezemē. „Par valsts nodevēju Andri saukt nevajadzētu. Tomēr visu jaunību ir nospēlējis, vasarā cīnoties pat divās izlasēs. Tāpat ir bijušas trīs vasaras kopā ar lielo izlasi, kad vispār nav bijusi pienācīga atelpa starpsezonā. Jauniešu gados, spēlējot divās izlasēs vienas vasaras ietvaros, viņš neko citu tā arī pa vasaru neieraudzīja. Nečīkstēja, tāpat aizstāvēja Latvijas krāsas. Pēc tam septembrī sākās skola – nebija viegli. Arī lielajā izlasē nospēlēja trīs gadus pēc kārtas, neskatoties uz lielo spēļu skaitu NBA. Par to vispār daudz diskutē NBA – ka šajās vasarās spēlētāji zināmā mērā izdziest. Tas gan nav vienīgais – ir dažādi faktori. Tās pašas ģimenes, bērni. Andrim arī ir ļoti simpātisks un interesants puika Emīls, nav šī situācija tik viennozīmīga.” „Paņemot to pašu Eiropas praksi, teju katrā izlasē gandrīz katru gadu ir līdzīgi piemēri ap spēlētājiem, kas izlasē nespēlē,” akcentē Otersons, kaut gan nav pētījis, kā katrā valstī reaģē uz šādiem lēmumiem.

Runājot par gaidāmo sezonu, Otersons uz to raugās ar lielām cerībām – Andris, par spīti visam, brieduma ziņā ir sasniedzis savus labākos gadus. „Es nesen viņu nosvēru. Skatoties uz viņu pa gabalu, smējos, ka galīgi tievs, izskatās, ka nesver pat 100 kilogramus. Patiesībā – nē, ir ļoti spēcīgs ar labu svaru virs 110 kg. Ir ticis tādā spēcīga vīrieša kārtā. Šīs izmaiņas, kas tagad būs, kad viņš spēlēs Jūtā, kur aizsardzība noteikti būs augstākā vērtē, - es klusībā ceru, ka Andris šajā komandā būs gatavāks, varēs atkal izpausties. Būs jaunas emocijas, kas tomēr iekšēji rada tādu pozitīvu satraukumiņu, adrenalīnu.” Tieši svaigas emocijas varētu būt galvenais iemesls, kas ļautu Biedriņam laukumā izskatīties pieklājīgāk, atgūt pārliecību. „Pirmie gadi paiet ar pozitīvu satraukumu, bet, kad katru gadu ir viens un tas pats, nemainās komanda, „stafs”, tad tās skudriņas vairs neskrien. Šī maiņa ļaus viņam nonākt citā apritē, tāpat arī viņa pielietojums noteikti būs citāds. Protams, arī veiksme sākumā būs vajadzīga, bet – ja viņš būs labā gatavībā sezonas sākumā, tad viņš vēl liks par sevi runāt arī pozitīvi,” ir pārliecināts Raivo Otersons.

„Viņš jau daudz savas karjeras laikā ir licis par sevi runāt pozitīvā kontekstā. Ļoti daudz!” norāda Otersons, akcentējot to, ka ne jau visa Biedriņa karjera ir bijusi tāda, kāda tā ir pēdējos gados. „Var izdarīt 100 labas lietas – tā būs bezgalība. Bet, kad kaut kas nesanāk, tad visi skauģi var ilgi sēdēt uz to vienu slikto lietu. Darot visu tikai tāpēc, lai apkārtējie par tevi labi domātu, var sajukt prātā. Kad tu „beidzies”, arī pārējiem vairs neesi interesants, esi nevajadzīgs. Vienalga par tevi atradīs kaut ko. Labi, viņam ir jārēķinās, ka viņš savā ziņā ir piemērs, tā arī ir nasta. Skaidrs, ka to arī nevar ignorēt.”

Otersons ir pārliecināts, ka, ja nākamā sezona Biedriņam izdosies, tad tas varētu būt ļoti būtisks pavērsiens viņa karjerā. Ja tā, tad nākamā sezona noteikti nebūs pēdējā viņa karjerā, kā reizēm prognozē, un arī Latvijas izlases kreklu viņš vēl uzvilkšot. „Manā uztverē, gadu no gada ejot cauri šim smagajam grafikam, moments spēlēšanai izlasē ir jāsajūt. Kad tev vajag! Pēc sajūtām. Taču ir vajadzīgs arī laiciņš, ko pavadīt ar dēlu, ko pavadīt veselības sakārtošanai. Reizēm arī klubs kaut ko saka. Bet, ja labi nejūties un arī klubs par spēlēšanu izlasē nav sajūsmā, bet tu ej tikai dēļ tā, lai Latvija par tevi domātu labu...Pēc tam atkal sākas sezona, klubam ir savas prasības. Izlasē ir jāspēlē, kad viss apkārt ir sakārtojies, kad vari tam pieiet ar baigo prieku. Tas pats Janičenoks kādu laiku nespēlēja, līdzīgi gadījumi ir visā Eiropā. To var saprast.”