Kaspara pēdējās durvis

Pagājušajā sestdienā Kaspars zvanīja... Neatbildēju, jo tobrīd nebija vaļas. Padomāju – kāpēc viņš zvana? Vai atkal prasīs, lai aizdodu naudu, vai darbu... Tā viņš mēdza darīt. Bet varbūt – tā bija kāda laba ziņa, ko viņš vēlējās pateikt? Tā arī palieku - neuzzinājis...
Pēc vasaras, kas viņam bija pēdējā, Kaspars izskatījās tāds kā ar vainas apziņu. Stāstīja – esot bijis Minesotas programmā... Divus mēnešus. Tagad viss aiz muguras, tagad – priekšā tikai labais. Mēģināju lasīt morāli, jo viņš bija dažus cilvēkus piemānījis. Kaspars nodūra acis un piekrita – vainīgs. Ja viņš tāds bija – nekad neslēpa. Vaicāju – ko darīsi tagad? Nezinu. Nu, kā tu vari nezināt?! Biju sašutis. Tev ir rokas, kājas, tev vēl nav nodzertas smadzenes – ej kādam palīdzi! Kaspars uz mani paskatījās:
- Bet es jau neko nemāku...
- Kā tu nemāki? Hokeju tu saproti... Tas ir tavs darbs!
- Varbūt trenēt bērnus...
Tā viņš skaļi domāja. Vakarā zvans. Esot bijis vienā hallē, skatījies no malas, kā mazie pa ledu vandās – nav bijusi dūša pieiet klāt trenerim un pavaicāt. Kauns... Neērti.
Kaspars Astašenko hokejā sasniedza visu, ja ar sasniegumiem saprotam tos mazos solīšus, kuri jāsper, lai nokļūtu pašā augšā. Bet – kā pakāpiens tika iekarots, viņš... atkāpās. Ik reizi. Tā bija kā spēle, kurā jauneklis par spīti citiem - centās, pierādīja, svīda un... kādā mirklī to pats visu sagrāva. Vieni teica – tas trakais Astašenko... Citi piebilda – ar tādu raksturu viņam dzīvē būs grūti. Bija ar’– tas zināms. Treneris ģērbtuvē viņu netaisni nolamā – Kaspars viņu pasūta. Komandas biedrs grib izzobot – viņš atbild ar kulaku... Autoritātes Astašenko cienīja, bet cieņu prasīja arī pret sevi. Laikam tā bija audzināts. Ģimenei bija milzu loma Kaspara karjerā – mamma un tētis viņam deva visu, ko spēja un – vēl vairāk. Tas bija fanātiski. Kaspars to labi saprata, apzinājās. Tiesa, kad pašam vajadzēja būvēt attiecību māju – neveicās... Varbūt pie šiem pamatiem arī radās pirmās plaisas?
Kāpēc viņš neizturēja? Vai dzīve, kas Kasparam bija devusi tik daudz, šoreiz nolēma pateikt – viss, pietiek? Likteni vajadzētu piesaukt citos gadījumos – ne šajā. Kaspars Astašenko bija likteņa lolots – viņš pats tā teiktu. Un tieši brīdī, kad viņam tika dota vēl viena – kārtējā! - iespēja, sagadījās, ka šoreiz durvis aizcirtās pašas... Pirms viņš paspēja atkal visu sabojāt.
Sirsnīgs un paštaisns. Godīgs un atklāts. Atsaucīgs un naivs. Labs cilvēks. Bet vājš...
Vai tur augšā būs vieglāk?
Tur vismaz nebūs durvju, ko aizcirst...
Vieglas smiltis, vecīt.