Nepateiktais par ... Kostarikas izlasi

"Los Ticos" patrokšņoja un pārsteidza jau savā pirmajā finālturnīrā 1990. gadā Itālijā, kad iekļuva 1/8 finālā. Tas jau bija piemirsts, turklāt savos nākamajos divos finālturnīros 2002. un 2006. gadā kostarikāņi neizkļuva no grupas, bet 2010. gadā vispār netika uz finālturnīru. Un te vēl grupā Itālija, Urugvaja un Anglija...
Seksam - tabu. Kostarikas izlase bija viena no tām, kuras spēlētājiem finālturnīra laikā tika noliegta seksuāla tikšanās ar sievietēm. Tiesa, atšķirībā no citu valstu futbolistiem, kostarikāņiem tas bija aizliegumns ar stimulu - proti, ja komandai izdosies tikt no grupas, tad galvenais treneris Horhe Luiss Pinto seksa aizliegumu atcels. Kostarika ne tikai izkļuva no grupas, bet arī tika 1/4 finālā.
Prezidents - lielākais fans. Kostarikas prezidents Luiss Giljermo Soliss kopā ar citiem esot lēkājis televizora priekšā pēc uzvarām pār Urugvaju un Itāliju. Pēc uzvaras pirmajā mačā pār Urugvaju prezidents izdeva rīkojumu atļaut visiem budžeta iestāžu (atskaitot ārstus un policistus, kuriem ir dežūra) darbiniekiem ierasties darbā jau pēc Kostarikas un Itālijas izlašu spēles noskatīšanās - spēles sākums bija desmitos no rīta pēc Kostarikas laika. Soliss pats maču ar Itāliju skatījās izlases kreklā savā kabinetā, bet pēc "Los Ticos" uzvaras kopā ar visiem devās ielās svinēt panākumu un bija gluži vai traks no laimes.
Treneris - līdzjutēju skolotājs. Horhe Luiss Pinto par futbola treneri strādā jau 30 gadus un kopš dažiem gadiem viņam ir sava mājaslapa internetā, kurā izlases galvenais treneris palīdz līdzjutējiem labāk saprast futbolu, izprast spēles nianses. Viņš apraksta komandas stratēģijas iemeslus (proti - kāpēc mēs spēlēsim tā nevis citādāk) un spēles detaļas, skaidro sastāva izvēli, bet tad min piemērus no vēstures, ar kuriem pamato izvēlētos komandas darbības principus konkrētajā mačā.
"Es sāku mācīties par treneri dzimtenē Kolumbijā, tad devos uz Brazīliju, kur uzzināju daudz vairāk nekā jau zināju. Tad vija Vācija un vēl viena liela futbola skola. Es regulāri braukāju pa Dienvidameriku un uz Eiropu, lai sekotu labāko treneru darbam un mācītos. Iespējams, ka tagad man vajadzētu pasekot Mourinju un Gvardiolam," saka Pinto.
Tēva pēdās tēva dzimtenē. Pēc uzvaras pār Itāliju viens no laimīgākajiem bija Selso Borhess, jo viņš beidzot izgāja no sava tēva ēnas. Borhesa tēvs - Alešandre Gimarainšs - piedzima Brazīlijā un nodzīvoja te līdz 12 gadu vecumam, bet tad ģimene pārcēlās uz Kostariku, kur Alešandre sāka spēlēt futbolu un viņš bija tajā 1990. gada Kostarikas izlasē, kas Pasaules kausa finālturnīrā iekļuva 1/8 finālā, bet 2002. un 2006. gadā tieši viņa vadībā Kostarika iekļuva finālturnīros. Ja tēvs ir izlases galvenais treneris, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš teiks, ka dēls komandā ir tikai un vienīgi tāpēc nevis savas meistarības dēļ. Borhess nebija izņēmums - tā runāja arī par viņu. Tēvs vairs nav Kostarikas izlases treneris, bet Borhess tik un tā ir komandas sastāvā un sasniedza ar to 1/4 finālu, turklāt bija viens no pamatspēlētājiem. Laba pēctecība.

Kostarikas izlases kontekstā nevar nepieminēt vēl dažas izlases, kuras pēdējos Pasaules kausa finālturnīros sagādāja pārsteigumus.
1986. gadā Meksikā pārsteidza Maroka, kas ieņēma pirmo vietu grupā, kurā vēl bija arī Anglija, Polija un Portugāle. 1/8 finālā marokāņi 87 minūtes turējās pretī Vācijai. Tas bija pirmais gadījums, kad kādas Āfrikas valsts izlase iekļuva izslēgšanas turnīrā.
1990. gadā Kamerūna tika vēl tālāk - līdz 1/4 finālam, kurā aizraujošā spēlē ar 2:3 zaudēja Anglijai. Jau pirmajā mačā kamerūnieši pārspēja titula īpašniekus argentīniešus, ieņēma pirmo vietu grupā, bet 1/8 finālā uzvarēja Kolumbiju.
1994. gadā pārsteidza Zviedrija un Bulgārija. Zviedri ar Brolinu, Dalinu, K.Andersonu un toreiz vēl jauno "zviedru Gullitu" Henriku Larsonu priekšgalā ieņēma otro vietu grupā, 1/8 finālā pārspēja Saūda Arābiju, 1/4 finālā - Rumāniju (pēcspēles 11 m sitienu sērijā), pusfinālā zaudēja nākamajai čempionei Brazīlijai, bet mačā par 3. vietu ar 4:0 sagrāva Bulgāriju. Stoičkovs, Balakovs, Lečkovs, Kostadinovs un Co 1/4 finālā pārspēja Vāciju, bet pusfinālā zaudēja Itālijai. Tikai mačā par 3. vietu bulgāri vairs nespēja "savākties".
Pēc četriem gadiem Francijā pārsteidza "Eiropas brazīlieši" horvāti, kaut gan 3. vieta komandai ar tādiem futbolistiem kā Procinečki, Jarnijs, Asanovičs, Šukers, Biličs, Bobans, Vlaovičs varbūt arī nebija tik liels pārsteigums. 1/4 finālā Horvātija ar 3:0 sagrāva Vāciju, bet 1/2 finālā piekāpās Francijai.
2002. gadā pienāca kārta pārsteigt Senegālai, kas jau atklāšanas mačā uzvarēja čempioni Franciju (Francijā toreiz rakstīja, ka Francijas pirmā izlase zaudēja otrajai izlasei, jo gandrīz visi Senegālas izlases futbolisti spēlēja Francijas klubos), bet tad tika līdz 1/4 finālam, savukārt Koreja un Turcija vispār aizgāja pat līdz pusfinālam. Ja korejiešus tajā burtiski aiz ausīm ievilka tiesneši, tad turki pusfinālā iekļuva paši un pēc tam mačā par 3. vietu uzvarēja tieši Koreju (jau 11. sekundē vārtus guva Šukurs un tie joprojām ir visātrāk gūtie vārti Pasaules kausa finālturnīru vēsturē).
2006. gadā finālturnīru debitante Ukraina iekļuva 1/4 finālā, savukārt 2010. gadā atkal par sevi skaļi atgādināja pirmā pasaules čempione Urugvaja.
Kas kļūs par lielāko pārsteigumu un par kuru izlasi pastiprināti interesēsimies 2018. gadā, kad finālturnīrs risināsies Krievijā? Varbūt vēlreiz pārsteigs Kostarika?