Teiksim paldies hokejistiem. Un Lipmanam arī

Taču šoreiz ir tā reize, kad zaudētājus skalpēt negribas. Drīzāk jāpaspiež treneriem roka, un jo sevišķi Beresņevam, un jāpasaka puikām paldies par spēli. Ar cerību, ka decembrī liela daļa no viņiem jau kā U-20 izlase izcīnīs ceļazīmi uz junioru elites grupu.

Ko tad mūsu puikas Baltkrievijā izdarīja? Pēc 2:7 ar Somiju un jo sevišķi 0:9 ar Krieviju Latvijā atkal sākās sērga, ko var saukt par čīkstēšanu. Ak, cik šitie vārgi un Lipmans ar savu kantori jādzen Daugavā. Tambijevs ar saviem vārguļiem no ''Profa'' var spēlēt balalaikas un nevis hokeju. Bet Beresņevs - nelga tāds, pakļāvies Tambijevam un mājās atstājis vairākus daudz spēcīgākus puišus.

Kā stāsta aculiecinieki, pēc šiem diviem zaudējumiem Latvijas komanda vairs neizskatījusies kā muižā pēc pēriena atnācis zemnieks un rādījusi zobus visiem. Čehiem - 4:5, slovākiem - 3:4, kanādiešiem - 1:5, bet spēlē par 9. vietu ar 5:4 bullīšos uzvarot baltkrievus. Jūs domājat, ka baltkrievi savās mājās, iztērējot daudz naudas, spēlējot turnīrā Kanādā un pie sevis noorganizējot sešu izlašu turnīru, šo čempionātu negribēja pabeigt ar uzvaru? Muļķim skaidrs, ka gribēja! Bet to neļāva izdarīt LATVIJA!

Vai mūsu U-18 izlase varēja dabūt šo 8. vietu? Droši vien. Bet tas nebūtu godīgi visupirms pret slovākiem, kas U-18 čempionātam gatavojās daudz nopietnāk. Mēs iztikām ar trim pārbaudes spēlēm decembrī ar Baltkrievijas U-18, uzspēlējām ar ''Liepājas metalurgu-2'' un jau Baltkrievijā ar Zviedriju. Dažādu iemeslu un ne tikai LHF vainas dēļ februārī neaizbraucām uz turnīru Austrijā, kas gan notika... Itālijā. Pēdējā brīdī bija jānomaina galvenais treneris, kurš turklāt vēl bija aizņemts Latvijas čempionāta play-off izcīņā.
Tikai trim puišiem - Freibergam, Koļesņikovam un Pelšam bija iepriekšējā čempionāta pieredze. Droši vien ir vēl vairāki cēloņi, kāpēc esam 9. vietā.

BET. Es nekādi nevaru piekrist tiem, kas Latvijas hokejā redz tikai negācijas. Ja jau Kirova kantorī viss būtu tik slikti, tad Latvijas jaunieši spēlētu turpat, kur Ukraina - proti, 2. divīzijā. Un Latvijas nacionālā izlase, arī divu ''nejēgu'' - Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa vadībā murkātos pa 1. divīziju kā Ukrainas vīriešu izlase.

Pāris reižu Lipmanam, bet gan tikai privātās sarunās, esmu teicis, ka Latvijas hokejs ir priekšā Ukrainai un Kazahstānai tikai tāpēc, ka mums ir labāka hokeja organizācija, labāki treneri un spēja ar ierobežotiem līdzekļiem sasniegt optimālo rezultātu. Domāju, ka neviens necentīsies diskutēt par to, ka Kazahstāna un Ukraina kopumā ir daudz bagātākas valstis par Latviju. Bet hokejā visos līmeņos ukraiņi un kazahi ir aiz mums!

Baltkrievi ar ļoti lielu valsts atbalstu un apmēram astoņām tāda veida hokeja sporta skolām kā Liepājā arī nekur no Latvijas nav aizbēguši. Pat neraugoties uz to, ka pēdējos sešos astoņos gados ir naturalizējuši kādu pusotru duci Krievijai nevajadzīgo hokejistu.

1992. gadā, kad Latvija, Baltkrievija, Ukraina un Kazahstāna tika uzņemtas IIHF, mēs bijām apmēram vienādās starta pozīcijās. Pēc tam ukraiņi, kazahi un baltkrievi iekļuva A grupā U-20 un U-18 vecumos. Latvija ar divarpus hokeja hallēm tur nemaz nevarēja būt. 1998. gadā un atkal Lipmans uzbūvēja pirmo halli ārpus Rīgas, nu to mums ir 17. Salīdzinot ar 1998. gadu, krietni pieaudzis arī hokejistu skaits. Kurš gan nevar būt bezgalīgs... Arī cilvēku resursos mēs nevaram konkurēt ar Ukrainu, Kazahstānu un Baltkrieviju.

Bet konkurējam un esam pat labāki! Un tendence ir tāda, ka rezerves mums ir labākas nekā Ukrainā un Kazahstānā, bet jauniešu un junioru vecumā mūsu treneri strādā labāk nekā Baltkrievijā. Bet plankumi ir pat uz Saules, nerunājot nemaz par Latvijas Hokeja federāciju un visu mūsu hokeja saimniecību.

Valstis un to vietas pasaules čempionātos