Ledus niršana

Rit hokeja spēle. Kādā no epizodēm viens spēlētājs izdara (slēptu vai atklātu, lielāku vai mazāku) pārkāpumu, otrs izteikti nodemonstrē, ka ir bijis pārkāpums, cerot, izpelnīties tiesnešu uzmanību un iegūt savai komandai skaitlisko vairākumu. Tomēr tiesnesis piešķir sodu gan pārkāpuma veicējam, gan demonstratīvajam cietušajam. Pēc šādas epizodes parastā reakcija ir, ka tas ir neloģiski - ja bija pārkāpums, tad nebija simulācijas, savukārt, ja bija simulācija, tad nebija pārkāpuma. Saknes šādai neizpratnei, ļoti iespējams slēpjas tulkojumā. Proti, soda mēra būtība ir pazudusi tulkojumā.

IIHF noteikumu 5.nodaļas 576.punkta ir rakstīts:
DIVING
Any player who, at the discretion of the Referee, blatantly embellishes a fall, a reaction or fakes an injury in attempt to draw a penalty by his action, shall be assessed a minor penalty.
Tulkojumā tas varētu skanēt sekojoši: „Jebkuram spēlētājam, kurš pēc tiesneša ieskatiem, uzkrītoši izskaistina kritienu, reakciju vai tēlo savainojumu ar mērķi nopelnīt pretiniekam noraidījumu, ir piešķirams divu minūšu sods”.

Kā redzams, tad šī soda mēra ietvars ir krietni plašāks par vienkāršu simulāciju. Lai saprastu un novērtētu šī soda mēra ideju, ir jāatgriežas pie tā, kas tad ir hokejs. Hokejs, pirmkārt, ir ātrs, kontakta sporta veids. Proti, spēles laikā nepārtraukti notiek cīņa un sadursmes. Ne velti pazīstamā krievu dziesmiņā tiek dziedāts, ka „bailīgie hokeju nespēlē!”. Tajā pašā laikā, laukumā nav visatļautība, ir konkrēti noteikumi, kuri ir jāievēro un tiesneši, kas rūpējās par kārtību. Spēlētāji, protams, cenšas izmantot visus līdzekļus, lai iegūtu priekšrocības un varētu izcīnīt uzvaru. Tai skaitā, cenšas arī piemānīt tiesnešus un panākt, ka pretinieks tiek noraidīts. Protams, ir arī situācijas, pēc kurām mēdz teikt, ka ir jāmāk parādīt, ka pret tevi pārkāpj noteikumus (te gan jāatceras, ka ir atšķirība starp parādīt pārkāpumu un demonstratīvi krist). Tajā pašā laikā ir skaidrs, ja šādas pašizpausmes formas atstāj bez uzraudzības un noteikumu ietvara, tad rezultāts ir tāds kā vienā populārā sporta veidā, kur labi apmaksāti un trenēti vīrieši regulāri krīt gar zemi un vārtās agonijā (pat situācijās, kad atkārtojumos labi var redzēt, ka sadursme nav notikusi).

Lai nepieļautu šādu notikumu attīstību hokejā, tiesnešiem ir dotas pilnvaras pēc saviem ieskatiem novērtēt, vai konkrētais noteikuma pārkāpuma demonstrējums bija atbilstošs un pieņemams, vai arī tas bija pārspīlēts un teatrāls. Proti, pat situācijā, kad tiesnesis viena spēlētāja darbībās ir saskatījis pārkāpumu, viņš var sodīt arī cietušo spēlētāju, ja viņa vērtējumā, tas pārāk uzkrītoši demonstrēja notikušo pārkāpumu, proti, pēc tiesneša domām, tā bija nesportiska un hokejistam neatbilstoša uzvedība.

Šāda soda mēra ideja ir, ka spēlētāji laukumā dara savu darbu, proti cīnās līdz galam neskatoties ne uz ko, bet tiesneši dara savu darbu. Šāds hokejs vislabākajā izpausmē ir vērojams NHL izslēgšanas spēlēs, kad spēlētāji pat pēc acīmredzamiem pārkāpumiem nevis ar lūdzošām acīm meklē tiesnešus, bet ātri ceļas kājās un turpina cīnīties. Tas, vai atskanēs vai neatskanēs svilpe, paliek tiesnešu atbildība. No tādas pieejas iegūst viss sporta veids, īpaši skatītāji, kuri var baudīt īstu ledus cīņu. Ziemeļamerikā šis jautājums ir ļoti labi nostādīts un nežēlīga kritika un nesaudzīgs izsmiekls tiek ik katram spēlētājam, kurš tiek pieķerts šādās darbībās. Netiek saudzētas pat tādas zvaigznes kā Sidnijs Krosbijs vai Aleksejs Kovaļovs. Rezultātā, tā ir laba skola, gan grēkāžiem, gan mācība visiem pārējiem hokejistiem (tai skaitā jaunajiem censoņiem), kas nevēlēsies nonākt līdzīgā situācijā.

Atgriežoties pie konkrētās Rīgas „Dinamo” spēles epizodes, kad pēc Laura Dārziņa pārliecinošas „līdaciņas” seko TV komentētāju uzslavas, rodas jautājums: Kādu hokeju mēs vēlamies redzēt? Vai tiešām iespējamais īstermiņa labums (proti, iespējamais vairākums un cerības izvilkt konkrēto spēli) ir svarīgāks par iespēju spēli no spēles laukumā vērot bezkompromisa cīņas visu komandu un spēlētāju izpildījumā visas sezonas garumā (ne tikai izslēgšanas spēles)? Lai to sasniegtu, jāsāk katram ar sevi, proti, jāizslēdz dubultais standarts, kad līdzīgas darbības savas komandas spēlētāja izpildījumā ir apsveicamas, bet pretinieku komandas spēlētāju izpildījumā nosodāmas. Vienlīdz kritiski jāvērtē gan savi, gan pretinieku spēlētāji. Tāpat līgai būtu vēlams pievērst lielāka lomu šai problēmai un instruēt tiesnešus nekautrēties izmantot šādu soda mēru. Sajūtot negatīvu attieksmi un reakciju uz tādām izpausmēm, arī spēlētāji ar vien retāk ķersies pie tādiem ieročiem. Rezultātā iegūs visi. Lai izdodas!