Huligānu asiņainais ekspresis

Nolādēts, sestdiena ir klāt!

Šovasar notikušais Eiropas čempionāts futbolā ieies vēsturē ne tikai ar to, ka spāņi atkal kļuva par čempioniem un Balotelli kļuva par fotokolāžu varoni. Tas ieies vēsturē arī ar poļu un krievu futbola līdzjutēju sadursmēm ārpus laukuma, kas dažam labam beidzās arī ar reālu cietumsodu. Fanu agresijas izpausmes ir vairāku lielu futbola nāciju rūpju bērns, kaut arī maz vai pat nemaz ir tādu, kur nebūtu fiksētas dažādas karstasinīgāko futbola līdzjutēju sadursmes. Arī Latvija nav izņēmums, kaut arī mūsu futbola dīķis ir gaužām sekls.

Pēdējais skaļais notikums futbola pasaulē ir Krievijas huligānu izlēcieni. Maču starp Sanktpēterburgas „Zenit” un Maskavas „Dinamo” nācās pārtraukt pēc tam, kad „Dinamo” vārtsargam ar no tribīnēm mestu petardi tika savainota acs. Šobrīd par šo problēmu runā pat Krievijas premjers, kurš noskaldīja – vainīgajiem būs jāsēž cietumā. Jāsaka, futbola huligāni visā pasaulē tiek spundēti cietumos jau kopš senseniem laikiem, taču – ko tas ir devis? Neko.

Jau paudžu paudzēs pieredzējušie futbola huligāni cer, ka pienāks diena, kad viņi kopā ar savām atvasēm kārtīgi ierādīs vietu nevēlamajiem pretinieku faniem. Ja tēvs (futbola huligāns) fano par „Chelsea”, tad jau no mazotnes viņš saviem dēliem mācīs, ka ģimenes goda lieta ir pieklapēt „Cardiff” vai „Millwall” fanus, ja reiz kādu reizi nākas satikties kausa izcīņas ietvaros. Tikmēr premjerlīgas ietvaros priekšroka vienmēr tiks dota „West Ham”. Ja nebūsiet slinki un pasērfosiet interneta viļņos, tad atradīsiet arī video liecības par to, kā parasti beidzas šādas tikšanās.

Daudzi noteikti ir dzirdējuši Eltona Džona dziesmu „Saturday Night’s Alright for Fighting”, kas ir sarakstīta 70. gadu sākumā. Tā nav tieši par futbola huligāniem, bet par britu tradīcijām gan. Ja turpinām par Angliju, tad futbola huligānisms savu uzvaras gājienu sāka 70. gadu sākumā. Katrs sestdienas rīts veikalniekiem sākās ar barikāžu izveidi, lai kaut nedaudz izvairītos no iknedēļas postažas. Iespējams, ka tas tā nebija domāts, bet huligānismu Anglijā vēsturiski ir veicinājis...vilcienu transports. Proti, faniem, kas sestdienās devās izbraukumā, bija speciālie reisi – ar lētākām biļetēm un ļoti askētiskiem vagoniem. Tādiem, kurus nav žēl norakstīt, ja nu kas. Vagonos nebija sevišķu ērtību, līdz ar to fani arī nokārtojās kur nu pagadījās un darīja visu citu nepieciešamo. Rezultāts bija tāds, ka 70. gadu Anglijā izbraukumos līdzi komandai vairs nedevās tikai saujiņa pašu uzticamāko fanu, bet gan tūkstoši!

Tajos laikos arī tika izstrādāti veiksmīgu huligānu baušļi, kas jāievēro, lai paliktu dzīvs un salīdzinoši maz cietis. 1) Uzmanīgi izvēlies savus pretiniekus; 2) Vienmēr pirmais izdari sitienu; 3) Pie rokas ir jābūt pudelei, ar ko iezvetēt; 4) Nekad neskrien prom!; 5) Pārbaudi, vai tuvumā nav policija. Viss sākās ar to, ka cilvēku tūkstošiem tā bija sestdienas tradīcija – izbraukt ārpus pilsētas, noskatīties futbolu, kārtīgi izvicināt dūres un izdemolēt pilsētu, kurā viņi viesojas, un piedzerties līdz nemaņai. Tolaik tas bija bezpersoniski, tas bija pats sākums, bet vēlāk jau futbola huligānisms ieguva pirmās organizācijas.

Leģendārie ICF

Huligānisms pirmo pagrieziena punktu sasniedza, kad bojā gāja mazs puisītis, kas vienkārši tika ierauts gājiena epicentrā. Futbola sabiedrība sāka runāt par pārmaiņām, un tās piesauca. Nekontrolētie, impulsīvie uzbrukumi pamazām atkāpās otrajā plānā, priekšplānā izejot disciplīnai un vēlmei sevi pierādīt. Parādījās pirmās huligānu organizācijas, kurās valdīja disciplīna, strikta pienākumu un ietekmes sadala. Pirmā no tām – „West Ham” fani ICF, kas savu nosaukumu bija aizguvuši no „Intercity” vilcieniem, ar kuriem mēdza pārvietoties. Vilcienu tematiku vēlāk savos nosaukumos izmantoja arī citas angļu futbola huligānu grupas. Piemēram, „Leeds United” huligāni sevi nosauca par „Leeds Services”. Kā šie nosaukumi iegājās tautā? Pavisam vienkārši – grupas par sevi iepazīstināja, apstrādājot mazu daļiņu pretinieku fanu un, palaižot tos vaļā, pateica, kas viņus tikko apstrādāja. Mārketings.

Grupu izveides rezultātā nekārtības vairs nebija neprognozējamas – tās tika iepriekš noliktas kā tikšanās. Faktiski – tādas tās arī bija. Grupu spice savstarpēji bija pazīstami sadzīvē, nereti bija pat biznesa partneri. Bet, kā sestdiena klāt, tā šķīda asinis. Tagad reti kad augsta līmeņa spēlēs mēs redzam fanu „strelkas”, bet agrāk tā bija ikdiena Anglijā. Iemesls pārmaiņām bija kāda „Manchester United” fana Pītera Brūksa stāsts – viņam spēles laikā kāds acī iemeta ar šautriņu, bet to iemūžināja preses fotogrāfi. Brūksam zaudējot iespēju redzēt ar labo aci, tika pieņemts lēmums ievērojami palielināt policistu skaitu tribīnēs, kas ieguva mūsdienu apmērus. Zaudējot iespējas uzbrukt pretiniekiem stadionā, vēl lielāku nozīmi ieguva tikšanās ārpus laukuma.

Modē parādījās jauns veids, kā izrādīt pārākumu – pretinieku komandas svētnīcas - paba – iekarošana bija populārākais un prestižākais. Ja ne iekarošana, tad pilnīga izārdīšana arī bija labs panākums.

Futbola huligānisms 80. gadu sākumā Anglijā turpināja attīstīties, izveidojoties pirmajām modes tendencēm. Pēkšņi vairs nepietika ar to, ka tu biji spēcīgs – bija arī labi jāizskatās. Tā laika vadošā angļu kluba „Liverpool” huligāni pat speciāli pasūtīja sev „Lacoste” drēbes, kuras Anglijā nemaz tā nevarēja nopirkt. Ar saskaņotu stilu izcēlās arī „Aberdeen” huligāni, kuri pat sevi nosauca par „Aberdeen Soccer Casuals”. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijām, huligāniem parādījās vairāk naudas, līdz ar to arī izdarības kļuva, ja tā var teikt, smalkākas.

Katrai sevi cienošai blicei bija savas vizītkartes. Tās tika mestas virsū guļošajiem, kas kādu laiku vairs necelsies. Piemēram, „Chelsea” huligāni sevi sauca (un sauc vēl aizvien) par „Chelsea Headhunters”. Viņiem uz vizītkartēm bija šis nosaukums, emblēma ar melnu miroņgalvu un informatīvs paziņojums: „Apsveicam! Tevi tikko piedauzīja „Chelsea Headhunters”!” Īsi, kodolīgi, pats galvenais – informatīvi. 1982. gadā šāda tipa kartīte tika atrasta arī pie pavisam jauna „Arsenal” fana, kurš bija noasiņojis līdz nāvei, bet uz asiņu peļķē peldēja vizītkarte, uz kuras bija rakstīts: „Apsveicam! Tu tikko satiki ICF.” Tāds, lūk, bija Londonas derbija finišs, tāpēc „West Ham” un „Arsenal” savstarpējās spēles vēl aizvien ir ļoti, ļoti principiālas.

80. gados izstrādājas arī huligānu goda kodekss: 1)Nesitiet guļošos; 2)Pārāk neaizraujieties; 3) Bez ieročiem; 4)Kautiņi ir domāti tikai huligāniem. Diemžēl turpina mirt nevainīgi cilvēki, bet tūkstošiem tiek sadurti ar nažiem, kas, kā izrādās, ir līdzi teju katram futbola huligānam. Anglijā futbola huligānisma tradīcijas ir lielā cieņā vēl aizvien. Taču angļi nav vienīgie, kas taisa šmuces.

Trako arī visā Eiropā

Daudzi noteikti ir redzējuši filmu „Eiropas ceļojums”, kurā atspoguļoti ir arī „Manchester United” karstasinīgākie līdzjutēji jeb t.s. „sarkanā armija”. Filmā ne velti ir izcelta angļu fanu nepatika pret itāļiem, jo sadursmēs ar itāļu futbola faniem ir bijis daudz kritušo...Itāļi ir situši ne tikai angļus, bet arī villojušies savā starpā. Pēdējais skaļais gadījums Itālijā bija pirms 5 gadiem, kad tikās „Palermo” un „Catania”. Nekārtību rezultātā gāja kāds policists, kuram iemeta ar paštaisītu sprāgstvielu. A sērija tika atcelta uz trim nedēļām.

Itāļu fani bija arī atbildīgi par visu Anglijas klubu izslēgšanu no Eirokausiem. 1984. gadā „Liverpool” uzvarēja „AS Roma” Čempionu kausa finālā, bet pēc gada atkal iekļuva finālā, Beļģijā spēlējot pret „Juventus”. Lai arī nekārtības stadionā, no kura mājās vēlāk neatgriezās 38 „Juventus” fani un viens „Liverpool” līdzjutējs, it kā esot izraisījuši itāļi, diskvalifikāciju saņēma viss angļu futbols. Pēc šā atgadījuma visā pasaulē sāka nopietnāk runāt par to, kā apkarot vardarbību futbolā.

Lai arī aktivitātes šobrīd ir krietni ierobežotas – un kā uzvaras gājiena laiks tiek minēts 90. gadu otrā puse -, tomēr ik pa laikam kaut kur atgadās pa kādai sadursmei. Bēdīgi slaveni ir jau pieminētie „Zenit” fani, kas 2008. gadā UEFA kausa finālā sastapās ar citiem bēdīgi slavenajiem – Glāzgovas „Rangers” faniem. „Rangers” un „Celtic” fanu sadursmes diemžēl arī ir futbola klasika.

Eiropā lielākie nemiera cēlēji ir jau pieminētie briti, itāļi, franči, horvāti, turki, grieķi, krievi un arī vācieši. Jā, lai cik inteliģenti un pedantiski arī neliktos vācieši, viņiem ir par ko sarkt. 1998. gada Pasaules kausa laikā Francijā vācu fani nogalināja franču policistu, pēc spēles pret Horvātiju piekaujot to līdz nāvei. Savdabīgi, ka vācu fanu firmas zīme ir...rasistisku saukļu izkliegšana.

Tāpat kurš gan neatceras, kāds žogs „Skonto” stadionā tika uzlikts, kad pie mums viesojās turki. Turki savā apsēstībā tiek pielīdzināti angļu huligāniem. Abas šīs komandas tā paša Euro 2004 priekšsacīkšu ietvaros tikās veselas divas reizes. Kautiņi bija pat laukumā...Turki angļiem ir viscienīgākie pretinieki, jo arī viņiem ir līdzīgi formētas un veidotas huligānu grupas, līdzīgs goda kodekss un izpausmes. Vienīgā atšķirība – patīk laist riņķī apkārt dažādas petardes, kas ir arī paņēmušas uz balkoniem stāvošu cilvēku dzīvības. Tā arī ir bijis...

Spānijas futbols ir bēdīgi slavens ne tikai ar rasismu, bet arī nāves gadījumiem fanu sadursmēs. No spāņiem daudz neatpaliek arī bijušās Dienvidslāvijas valstis, kuru klubu atbalstītāji vēl aizvien regulāri iekuļas nepatikšanās.

Vismierīgāk – Ziemeļamerikā

Kā mierīgs reģions, par spīti iedzimtajam tempermentam, tiek raksturota Meksika. Arī ASV un citas Ziemeļamerikas valstis, kur futbols vienkārši nav spējīgs sasniegt reliģijas apmērus. Nāvīgs tas faniem pārsvarā ir tikai valstīs, kur visa dzīve ir pakārtota futbolam.

Visvairāk nāves gadījumu starp faniem jau vēsturiski ir Āfrikā un Dienvidamerikā. Tur bieži vien sliktās stadionu kvalitātes dēļ cilvēki iet bojā, neizturot tribīņu konstrukcijām. Āfrikā, Lībijas čempionātā situācija tribīnēs bija tik sakāpināta, ka astoņu fanu dzīvības paņēma policistu raidītā ložu kārta. Septiņi fani reiz savas dzīvības zaudēja, skatoties Mauritānijas futbola čempionāta spēli, bet nāves gadījumi ir bijuši arī Kotdivuārā, DĀR, Zimbabvē, Ganā, Kongo.

Protams, ka ne mazums (īstenībā – visvairāk) dzīvību ir paņemts arī Dienvidamerikā, it sevišķi – Argentīnā. Nav pat vērts sākt uzskaitīt visus gadījumus vai pat tikai daļu no tiem, kas ir piemeklējuši šo reģionu. Pretēji Anglijai, Dienvidamerikā nav nekāda goda kodeksu, tērpu, vizītkaršu vai kā cita. Ir tikai slaktiņš, kas sākas jau stadionā, nereti to laukumā savā starpā uzsāk spēlētāji, bet novērst masveida nekārtības ātri un operatīvi ir gandrīz neiespējami. Vēl vairāk – futbola huligānisms lielos apmēros Dienvidamerikā parādījās stipri agrāk nekā Anglijā, vien starpība tāda, ka tur nekas pa šiem gadu desmitiem būtiski nav mainījies. Viss primitīvi un impulsīvi turpinās.

Kamēr Krievijas premjers kaļ plānus, kā cīnīties pret huligānismu savā valstī, visā pārējā pasaulē rokas faktiski ir nolaiztas bezspēkā – sak, viss, kas ir mūsu spēkos, ir izdarīts, bet fanu tūkstošus, kas grib izvicināt dūres, ātri un operatīvi savaldīt nav iespējams. Tādā ziņā varbūt pat labi, ka Latvijā futbols nekotējas – nez vai mums kādreiz būs tā, ka tūkstošiem „Skonto” fani askētiskos, speciālos vagonos tiks transportēti uz Liepāju. Ieguvums no pašreizējās situācijas? Kad Latvijā futbola fanu nekārtību dēļ bojā ir aizgājis kāds nevainīgs cilvēks vai vispār – kāds cilvēks? Cerams, ka nekad. Un arī turpmāk jācer, ka nekad.