33 stundas, kas tricināja pasauli

Sestdiena, 14.15. Pasaules hokeja čempionāta pusfinālā Helsinkos tiekas Somija ar Krieviju. Krieviem pret laukuma saimniekiem veci rēķini: pēdējos gados Somija daudzkārt jo sāpīgi pāridarījusi kādreizējiem pasaules hokeja diktatoriem (kopā ar PSRS – 29 uzvaras pasaules čempionātos). Somiem savukārt pašu publikas priekšā jāattaisno tobrīd vēl saglabātais pasaules labākās komandas gods.
Spēle uzskatāmi apliecināja: ar mūsu sporta komentētāju cītīgi piesaukto apņemšanos un uguntiņu acīs tomēr ne vienmēr ir diezgan panākumam. Somiem bija uguntiņa un ziemeļnieku spīts, toties krieviem – augsta hokeja meistarība.
Joprojām esmu savas paaudzes nostalģijas varā: ja spēlē krievi, tad novēlu uzvaru viņu pretiniekiem, lai kas tie būtu. Jo PSRS lecīgumu tagadējie krievi, tāpat kā himnu, ir pārmantojuši pilnībā (Krievija – ziloņu izgudrotāja). Tomēr skatāmā spēle bija tik aizraujoša, ka aizmirsās jebkura politika. Krievijas uzvara ar 6:2 apliecināja izcila hokeja pārākumu par labu hokeju, un kur tad nu vēl Malkins, Malkins, Malkins. Palika iespaids, ka šis krievu atlēts un hokeja ģēnijs var gūt vārtus tad, kad pats grib, nevis sāncenši kļūdās.
Krievija – finālā. Kas stāsies pretī?

Sestdiena, 18.15. Otrs pusfināls, Čehija pret Slovākiju. Kādreiz bija Čehoslovākija, un ar to ir izteikts viss. Pašķīrās, un tagad visās jomās, arī sportā it sevišķi, gribas pierādīt: kam taisnība, kurš labākais, pārākais. Arī politika, dritvainazīt!
Favorīti noteikti bija čehi, jo slovāki līdz pusfinālam nonāca ar milzu grūtībām kanādiešus pārspējot gluži fantastiski pēdējās sekundēs, iepriekš vairākkārt mokoties ar pastarīšiem. Desmit gadu pagātnē ir tas laiks un sastāvs, kurš 2002. gadā izcīnīja pasaules čempionu godu. Toties čehi tagad rāda stabilu meistarību. Un tad finālā būtu Krievija un Čehija – gandrīz gribas likt iekavās PSRS un Čehoslovākija, atceroties tās senās, līdz mielēm aizraujošās cīņas...
Kārtējo reizi iepriecināja sporta neprognozējamība. Slovāki izrādījās apņēmīgāki, organizētāki, savukārt čehi izgāja laukumā kā VEF ceturtajā spēlē pret Ventspili – ar it kā jau iegūtu uzvaru azotē. Un vairāk par 1:1 pēc 0:1 neiespēja, iekrājās 1:3. Čehu izmisums pēdējās minūtēs izrādījās visai neorganizēts un individuāls, savukārt slovāki skaidru prātu un taisnu muguru izturēja līdz galam. Uzvarēja tobrīd labākie. Nopelnīti.

Sestdiena, 21.40. Futbola gardums: Eiropas čempionlīgas finālspēle (vienīgā!) starp Londonas Chelsea un Minhenes Bayern. Neapšaubāmi favorīti ir vācieši, kuri spēlē savā laukumā, salīdzinoši spēcīgākā sastāvā. Un viss notika: Bayern kontrole pār bumbu brīžiem tuvojās 75 procentu robežai, pie londoniešu vārtiem rībēja stūra sitiens pēc sitiena, daudzkārt tikai angļu vārtsarga, čeha Petera Čeha meistarība glāba Chelsea no pilnīgas bojāejas. Teju, teju bija jānāk loģiskam galaiznākumam ar vāciešu gavilēm...
Pamācīsimies: cik svarīgi ir nenolaist ausis arī tad, kad nāve šķiet zobu galā. Chelsea izturēja pat tad, kad beidzot 83. minūtē Millers, ar galvu bliežot bumbu ar atsitienu pret zemi, gluži kā biljardā padarīja teicamo Čehu nespējīgu ko glābt. 88. minūtē par galveno varoni pieteicās britu centrs no Āfrikas Denī Drogbā, pēc Chelsea izpildītā, visā spēlē vienīgā stūra sitiena darot 1:1. Sākoties papildlaikam, Drogbā uz brīdi kļuva par antivaroni, jo soda laukumā slaidi nopļāva vācu uzbrucēju. Pendele! Taču Čehs to paņēma kā ogu, papildlaikā vairāk nekas nevienam neuzspīdēja.
Nu lielisks fināls, bauda skatītājiem. Pienāk piecu 11 metru sitienu sacensība, kurā sākumā vadībā izvirzās atkal vācieši. Bet Čehs savā 30 dzimšanas dienā tāpat dara savu darbu, kā darījis, punkti izlīdzinās, un izšķirošais izrādās Drogbā pēdējais sitiens. Vai nu sērija turpināsies, jeb arī Chelsea fantastiski uzvarēs? Londonas afrikānis aizmāna Bayern un Vācijas izlases vārtsargu uz gluži otru pusi un vēsā mierā triec bumbu pretējā stūrī.
Tie Chelsea futbolisti, kuri jūtas aicināti, var mesties pliki (līdz jostas vietai), savukārt čempionlīgas galvenā trofeja pirmo reizi futbola vēsturē tiek vesta uz Londonu. Abramovičs staro laimē!

Svētdiena, 15.55. Čehija un Somija Helsinkos iziet cīņā par bronzas medaļām. Vēsture apliecina: vēl nekad līdz šim čempionāta rīkotāji pašu mājās nav sasnieguši augstus panākumus. Vai tiešām arī 2011. gada pasaules čempioni vēlreiz apstiprinās šo nelādzības likumu?
Tiešām!
Sākumā gan čehi izskatās tā, it kā turpinātu vakardienas spēli: necik organizēti, palēni un paslinki. Arī somiem vajadzīgs laiks, lai pārvarētu to aizvainojumu, ka nav tikuši galvenajā finālā, ka nekas vairāk par bronzu nespīd. Taču! Īsti sportisti pēc mentalitātes vienkārši nevar aizvadīt spēli ar nokārtām ausīm, bez intereses, un pirmās trešdaļas otrajā pusē abi sacensoņi jau pamodušies. Aiziet tempa spēle ar daudzām asu situāciju maiņām abos galos. Čehija līdz pirmās trešdaļas beigu signālam pamanās sasniegt 3:1, un šķiet, ka būs vārtu guvumiem bagāta spēle – skatītājiem par prieku. Būtu tikai tā bagātība somiem par labu...
Skatītājs domā, hokeja dieviņš dara. Otrā trešdaļa aizrit labskatāma, taču bez rezultāta izmaiņām. Toties trešajā Somija kļūst tik nikna, ka čehi aizvien dziļāk iesēžas aizsardzībā. Ir 2:3, bet tad ripa vairākkārt spītīgi nelien tur, kur tai pēc notikumu loģikas jābūt: Čehijas izlases vārtu tīklā. Čehi parāda, ka spēj būt arī labi organaizēti un disciplinēti, bet somus sāk pārmākt izmisums. Skatītājiem – pārdomas par to, kas ir likteņa nolemtība sportā.
Tā paiet tā pasaules godība: pērnie pasaules čempioni šogad tikai ceturtajā vietā. Čehiem atkal bronza.

Svētdiena, 16.55. Atgriežamies Rīgā, kur piekto finālspēli cīņā par Latvijas čempiona godu aizvada divas LBL komandas: VEF Rīga un BK Ventspils. Rīdziniekiem uzvara dotu ceturto panākumu sērijā un čempionu titulu, ventspilniekiem panākums ļautu turpināt dzīvot un cerēt.
Skatītāju nav daudz, un jāpabrīnās: vai tad basketbola kungi nezināja, kādi televīzijā skatāmi supermači būs 20. maijā, vai nevarēja šo spēli nobīdīt kaut vai uz pirmdienu? Es arī būtu aizgājis klātienē paskatīties...
Bet VEF to lietu ņem gaužām nopietni – ne tā, kā iepriekšējā spēlē. Par maču pat nav daudz, ko stāstīt: VEF kā sākumā nobēra no visām distancēm pa Ventspils grozu, kā aizsardzībā piekrampēja sāncenšus, tā nolika visu pie vietas jau pirmajā trešdaļā. Kurzemnieki vairāk par spēles izlīdzināšanu tikai atsevišķos brīžos neiespēja, sekoja VEF izrāviens uz atkal jaunām rezultāta starpības pozīcijām. Lai kā centās komentētājs atgādināt ventspilnieku guvumus aizvadītajā sezonā, 70:100 (vienubrīd bija pat -35) Latvijas otrajai komandai godu nedara.
Bet VEF itin droši apliecināja, kura jau otro gadu pēc kārtas ir Latvijas galvenā komanda. Tādēļ gāzās šampanieša lietus pār trenera Butauta fantomasisko, daudzcietušo galvu.

Svētdiena, 20.15. Pasaules hokeja čempionāta fināls, spēle par zelta medaļām: Krievija un Slovākija. Bīstos, ka te vienus sasitīs lupatu lupatās...
Taču sacensība iznāk tāda saviesīgi pieklājīga. Neviens nevienam pa gurķi nedod, pa visiem kopā visā spēlē tikai trīs divminūšu sodi. Tiesa, sākumā uzplaiksnī cerību stariņš, kad apbrīnas vērtais slovāku milzis un kapteinis Zdeno Hara vareni iebliež krievu vārtos no zilās līnijas: varbūt uzplauks slovāku brīnumpuķe, varbūt viņi atcerēsies 2002. gada finālu, kad pret krieviem bija 4:3.
Godīgi sakot, es neatceros vēl otru tik rāmu un pieklājīgu finālu, kurā vienas komandas treneris sūtītu laukumā izspēlēties arī vistālākos rezervistus. Krievi spēlē kā avīzi lasot, taču paceļot acis ikbrīd, kad iespējams izmantot kādas slovāku nepilnības. Vislabāk paliek atmiņā abu komandu pēdējie vārti. Vispirms Hara savas komandas vienīgajā vairākumā trīsreiz pēc kārtas bliež no zilās līnijas; bet kad nesanāk, tad kā aplenkšanas tornis dodas pie vārtiem, izskrāpē ripu un dara 2:5. Priekšpēdējā minūtē savukārt šī turnīra vērtīgākais spēlētājs Žeņa Malkins atjēdzas, ka šajā spēlē tak nav guvis vārtus. Domāts – darīts. Visu izdara sev pats, un pabeidz spēli ar 6:2.
Pieklājīgi, visiem labi, un Krievijas hokeja prezidentam Tretjakam ir iegansts nobučot katru spēlētāju. Jo šajā čempionātā medaļas ir izcīnījuši tikai Eiropas slāvu ļauži.

Kad vēl gūsim tik daudz augstas kvalitātes daudzpusīga un koncentrēta sporta prieka tik īsā laikā? Nezinu, nezinu...