Brazīlijas klusums pirms...Kā?

Skolari mīņājas pie upes

Pēdējo reizi Pasaules kausā Brazīlija triumfēja 2002. gadā, kad viņiem nebija konkurentu Dienvidkorejas un Japānas futbola laukumos. Kā pašpasludināti favorīti viņi izgāzās pēc četriem gadiem Vācijā, bet 2010. gadā viņi uz prestižāko futbola forumu ieradās tik pelēcīgi kā nekad, un tā arī nospēlēja. 2014. gadā Pasaules kauss futbolā, ko uzņems Brazīlija, būs grandiozākais sporta notikums tajā gadā. Skaidrs, ka no mājiniekiem prasīs tikai vienu – triumfu. Un, lai ar to nebūtu par maz, prasīs mazliet vairāk – skaistu triumfu.

Aizvadītā gada nogalē par Brazīlijas izlases galveno treneri atkārtoti tika apstiprināts Luišs Felipe Skolari – treneris, kura vadībā nācija iepriekšējo reizi uzgavilēja saviem varoņiem pēc izcīnīta Pasaules kausa. Interesantas ir kopsakarības, izlases vadību pārņemot. Proti, 90. gados Skolari bija veiksmīgs treneris klubu līmenī, kurš pat ar acu kaktiņu nešķielēja Brazīlijas izlases virzienā, visas spekulācijas un piedāvājumus noraidot. Tad pēkšņi – gadu pirms lielā turnīra – viņš visiem par lielu pārsteigumu uzņēmās izlases vadību, kaut gan daudzi atteiktos, jo arī toreiz izlase spēlēja pavāji un bija pat šaubas par to, vai Brazīlija Pasaules kausam vispār kvalificēsies. Šķiet, ka izaicinājums bija gana sulīgs, lai to kārtīgi sakošļātu. Kā zināms, no neglītā pīlēna tā komanda pārvērtās par gulbjiem. To pašu var teikt arī par Skolari, kurš toreiz uz Pasaules kausu līdzi nepaņēma Romario, par ko acu mirklī kļuva bezcerīgi nepopulārs savas tautas acīs, bet – kurš to tagad vairs atceras? Pēc triumfa viņš aizgāja - neuzvarēts.

Tagad viņš atkal, kad līdz lielajam notikumam ir palicis diezgan maz laika, nāk atpakaļ. Lai glābtu, ne jau zaudētu. Kas to lai zina – iespējams, šoreiz tiks apgāzts teiciens par vienu upi un atkārtotu iekāpšanu tajā. Tik tālu mums, protams, vēl ir jānodzīvo, taču Skolari nav pirmais Pasaules kausu izcīnījušais treneris, kuru uzaicina atpakaļ. Daudzi noteikti labi atceras, kā 2006. gada Pasaules kauss beidzās Brazīlijai un viņu trenerim Karlosam Alberto Pereiram – trenerim, kurš izlasi vadīja arī 1994. gada Pasaules kausa izcīņā, kurā Brazīlija triumfēja, lielā mērā pateicoties slavenajam Roberto Badžo sitienam. Starp citu, Pereira būs viena no komandas sastāvdaļām arī turpmāk, jo līdz ar Skolari tika apstiprināts par izlases tehnisko direktoru.

Pašlaik Skolari jau no pašiem pirmsākumiem demonstrē stingru tvērienu, vēršoties arī pie futbolistiem, kuriem būs jāparāda, ka viņiem ir pauti. Skolari kādā intervijā jau norādīja, ka futbolistiem būs jāmāk tikt galā ar milzīgo spiedienu, kas ar katru dienu augs tikai lielāks, bet, ja viņi negrib neko darīt, tad lai iet un strādā par baņķieriem – tie tikai sēžot un neko nedarot. Par šādu izteicienu – kaut arī trāpīgu, zinot Brazīlijas mūžīgās ekonomiskās problēmas – no Skolari vēlāk baņķieri pieprasīja atvainošanos...

Lūk, tāds jaunais sākums ambiciozajam jaunajam trenerim. Pašlaik pamata priecāties par to, ko rāda Brazīlijas izlase laukumā, nav. Ir bijuši labāki un sliktāki laiki, bet 18. vieta FIFA rangā – tas nu gan ir „jaudīgi”...Lieki teikt, ka tā ir zemākā pozīcija, kāda jebkad ir bijusi. Un tāds pašlaik ir Skolari pūrs...

Materiāls ir. Tikai jāšķiro...

Izlases galvenā trenera postenis – tas kā vienmēr bija riņķa dancis ap krēslu. Iepriekšējo treneri Menezu nometa brīdī, kad to gaidīja vismazāk un, kad šķita, ka nu jau kaut kādas dzīvības pazīmes sāk parādīties. Teorētiski tas varēja notikt jau pēc zaudētā olimpisko spēļu fināla, kad par šādu manevru reti kurš brīnītos, bet – nenotika. Novembrī, kad Menezs tika atbrīvots no amata, aktuāls pat bija Gvardiolas variants, kurš pat it kā esot bijis gatavs uzņemties šo izaicinājumu, taču piedāvājumu tā arī nesaņēma. Tā nu Gvardiola tagad ir Minhenē, bet Skolari jau kopš novembra pašām beigām – Brazīlijas izlases galvenais treneris.

Meneza atbrīvošanu pašā Brazīlijā vērtēja ļoti pretrunīgi, kaut gan runas noteikti būtu daudz skaļākas, ja vien jaunais galvenais treneris nebūtu tautā tik ļoti iemīļots. Menezs komandu pārņēma ļoti nepateicīgā brīdī, kad 2010. gadā Dungas pretuzbrukumu futbols bija cietis fiasko. Nu, nepiestāv tāda spēle šiem futbola māksliniekiem, galīgi nepiestāv! Menezs lēnā garā sāka pārbūvi, kas, protams, nenesa tūlītējus rezultātus. Trenerim noteikti bija plāns, kura pēdējais punkts noteikti bija Pasaules kausa pacelšana virs galvas. Tagad šādas iespējas nebūs.

Menezs solīja, ka pretuzbrukumu futbols – uz neko tādu nebūšot vairs jāskatās. Savu solījumu viņš turēja, kaut arī tas nenotika vienā dienā. Tagad Meneza jau iesildītajās čībās ir iekāpis Skolari, kurš nav nekāds muļķis – noteikti saskatīja komandā dzīvības pazīmes un skaidru vīziju, kā ar pieejamo resursu uzvarēt pa savam. Ja ne tā, tad viņš neietu bojāt savu varoņa reputāciju. Tātad – ir plāns...

Tagad miglā tīti ir komandas sejas vaibsti. Kas būs tas kodols, kas vedīs aiz sevis visu izlasi pēc pusotra gada? Meneza laikos tāds jau sāka iezīmēties, bet – vai Skolari ko mainīs? Visticamāk, jo katram trenerim ir savs redzējums, tāpēc pārmaiņas ir neizbēgamas. Cits jautājums ir pārmaiņu saturs, par kuru pagaidām skaidrības īsti nav. Lielā mērā tāpēc, ka nav skaidrības par vairāku meistarīgu spēlētāju motivācijas un fiziskās sagatavotības pakāpi.

Arvien biežāk ārzemju medijos varam lasīt par to, cik zemu šobrīd ir kritis Brazīlijas futbols un par to, ka slavas dienas ir aiz muguras. Jā, ir bijuši arī labāki laiki, taču norakstīt šo futbola nāciju, kuras spēlētāju eksporta summas gada laikā sasniedz pat divus miljardus ASV dolāru, - tas būtu pagalam aplami. Interesanti, ka šis sagatavošanās cikls Pasaules kausam Brazīlijas izlasei ir raksturīgs ar to, ka vesela puse (vai pat vairāk) izlases kodola spēlē savās mājās un gatavojas to darīt līdz pat Pasaules kausam, tikai pēc tam iekarojot Eiropas klubus. Tā, piemēram, sola darīt izlases lielākā zvaigzne Neimars, kurš turpina lielajam notikumam gatavoties siltumnīcas apstākļos, kaut arī šādu spēlētāju savās rindās labprāt redzētu jebkura pasaules komanda. Kura būs tā izredzētā, rādīs laiks.

„Sao Paolo” zvaigzne Neimars ir jaunā izlases modeļa seja. Viņam iesāņus citi vietējos klubus pārstāvošie kadri, pēc kuriem siekalojas puse pasaules - Leandro Damiao („Internacional”), Paulinju („Corinthians”), Gansu („Sao Paolo”) un daudzi citi gados jauni, talantīgi spēlētāji. No Eiropas leģiona pie šprices līdz šim ir laisti Ramirešs, Oskars, Davids Luiss (visi „Chelsea”), Tjagu Silva un Lukas Moura (abi PSG), Dani Alvešs, bet pēdējā trenera Meneza žube bija Kakā integrācija starp gados jaunajiem, taču mazpieredzējušajiem Brazīlijas priekšējās līnijas talantiem. Pat neskatoties uz spēļu prakses trūkumu klubā, izskatījās cerīgi, bet tas viss bija pirms Skolari. Salīdzinoši maz pie vārda ir ticis Halks, daudzi laba līmeņa eiropieši uz izlasi aicināti netiek, kas ir pilnīgi pretēji Dungas taktikai, kas uz izlasi aicināja spēlētājus no, teiksim tā, Brazīlijas izlases spēlētāju ierastajiem mērogiem netradicionāliem klubiem. Vai Skolari to mainīs, rādīs laiks un jau turpmākās divas pārbaudes spēles – pret Angliju un Itāliju, kas būs laba spēku pārbaude pirms vasarā gaidāmās Konfederāciju kausa izcīņas, kas savukārt būs Pasaules kausa ģenerālmēģinājums vispirms jau organizatoriski.

Vietējo klubu maksāto algu summas pēdējos gados ir krietni palielinājušās, tāpēc spēlētāji nemaz tik ļoti neraujas prom no Brazīlijas, pat vēl vairāk – ne mazums slavenību atgriežas mājās. Tiesa, tiek spriests, ka šāda klubu algu politika vienā brīdī varētu novest pie burbuļa sprādziena, taču šobrīd par to neviens īsti nedomā, atalgojumi ir konkurētspējīgi.

Pirmajā rindā pie pazīstamie spēlētājiem, kas pēdējos gados ir atgriezušies mājās, kur pat ir nedaudz atdzimuši, ir jāmin Ronaldinjo. Viņš nav beidzis karjeru, kā varbūt jau ir padomājis kāds paviršāks futbolam līdzi sekotājs, bet gan turpina spēlēt Brazīlijā „Atletico Mineiro” rindās. Un ļoti labi spēlē, taču savu iespēju pie iepriekšējā trenera bezcerīgi palaida vējā. Vai Skolari taisās ko mainīt? Tāpat Brazīlijā spēlē arī tādi slaveni uzbrucēji kā Luišs Fabianu, Alešandre Patu, bet Itālijā „Milan” rindās Robinju. Šie nosauktie ir tikai daži no milzīgā Brazīlijas spēlētāju resursa! Arī šie spēlētāji bija ēnā pie iepriekšējā treneri, bet ir pārāk meistarīgi, lai par viņiem tiktu aizmirsts. Starp citu, tiek mēļots, ka līdz Pasaules kausam vairāki pazīstami Brazīlijas futbolisti varētu atgriezties mājās, lai būtu acu priekšā – kā piemēri tiek saukti Kakā, Robinju, pat Lukas Moura un citi. Var vilkt paralēles ar Krievijas hokeja izlases plāniem, domājot par Sočiem.

Ir skaidrs, ka Brazīlijas izlasei talanta ir atliektiem galiem, bet tieši sistemātiskas kārtības trūkums ir galvenā problēma, kas dara piesardzīgus futbola vērotājus visā pasaulē, vērtējot šīs izlases izredzes gaidāmajā Pasaules kausā. FIFA rangā jau otro mēnesi ir zemākā pozīcija, kāda jebkad ir bijusi. Ir jauns treneris, kurš noteikti nāks ar pārmaiņām, taču neviens vēl nezina, kādām. Ir ļoti daudz jaunu un talantīgu spēlētāju, ir diezgan daudz tādu slavenību, kas pieklusuši, bet dzimtenes vārdā vēl būtu spējīgi saspļaut saujās. Luišam Felipem Skolari jeb Lielajam Filam darāmā ir daudz, laika – diezgan maz. Un tomēr tas ir vairāk nekā pirms 2002. gada Pasaules kausa.

Kamēr teju puse darāmo organizatorisko darbu neiet pēc grafika, Brazīlija jau ir lielo futbola svētku gaidās. Bail pat iedomāties, kas notiks, ja neizdosies savās mājās triumfēt. Pārāk daudz ir likts uz spēles, bet tas, kas notiek ap izlasi šobrīd, pārliecību nevairo. Varbūt noņem emocionālo spriedzi – sak, mēs neesam favorīti? Tā domāt nudien būtu naivi...