Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleJauns iesaukums aizsargos
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64
Latvijas hokejs šobrīd ir krustcelēs. Precīzāk gan nevis hokejs, bet aizsargi Latvijas hokejā. No skatuves noiet vai noiešanai tuvojas vesela plejāde aizsargu, kas gandrīz 20 gadus bijuši Latvijas hokeja seja. Karjeru jau pirms četriem gadiem beidzis Artūrs Kupaks (1973), pērn slidas vadzī kāra Kaspars Astašenko (1975), šovasar to grasoties darīt Igors Bondarevs (1974). Gribētos jau, lai saules mūžs hokejā ir Sandim Ozoliņam (1972), Kārlim Skrastiņam, Rodrigo Laviņam un Oļegam Sorokinam (visi 1974), bet laika ratam nav tendences griezties atpakaļ...
Latvijas hokeja izlases pirmajiem treneriem pirmajos pasaules čempionātos bija diezgan viegli. ''Pārdaugavā'' tobrīd bija vesela plejāde jauno aizsargu, kuru sagatavotības līmenis tomēr bija tik augsts, ka Helmuts Balderis uz C grupas čempionātu Bledā (Ukraina, Kazahstāna, Slovēnija) varēja paņemt divus 1974. gada aizsargus - Skrastiņu un Laviņu un vienu 1973. gada aizsargu - Kupaku. Bet rezervē vēl palika Bondarevs un arī Sorokins, kuram gan ar sevis pierādīšanu bija jāpagaida. Un, ja vēl uz vietas vai pieejams būtu Ozoliņš, tad aizsardzības līnija nokomplektēta, un jaunie var iet ganīt zosis.
Šie četri - Skrastiņš, Laviņš, Bondarevs un Sorokins vairāk, Kupaks un Ozoliņš mazāk, bet tomēr bija Latvijas izlases seja un trenerim tikai vajadzēja izvēlēties, kā viņus kopā miksēt. Un saucot izlases kandidātu sastāvu, vairākas vietas praktiski jau bija aizsistas. Kopš 1993. gada Skrastiņš piedalījies 12 pasaules čempionātos un visās trijās olimpiskajās spēlēs; Laviņam arī 12 pasaules čempionāti un visas trīs olimpiādes; Sorokinam - septiņi čempionāti un Soltleiksitija; Bondarevam - pieci čempionāti un Soltleiksitija; Ozoliņam - trīs čempionāti, Soltleiksitija un Turīna; Kupakam - četri čempionāti.
Ja Ozoliņš nebūtu tik ilgi krāmējies ar Stenlijiem, Kupaks un vēlāk arī Sorokins un Laviņš neatteiktos no sadarbības ar treneri Leonīdu Beresņevu, šie skaitļi būtu vēl lielāki.
Negribu noniecināt aizgājējus un tos, kas ceļā, bet šobrīd Latvijas hokejā atkal ir vesela plejāde jaunu un vēl ilgus gadus spēlēt varošu un gribošu aizsargu. Tas ir Stenlija kausa finālists savā pirmajā NHL sezonā Oskars Bārtulis (1987), NHL četras spēles aizvadījušais un Latvijas izlasē Manheimā spoži debitējušais Artūrs Kulda. Tas ir divās sezonās ''Dinamo'' noslīpētais Kristaps Sotnieks (1987). Tas ir tikai gadu par Sotnieku jaunākais, bet jau ar sešu pasaules čempionātu un Vankūveras pieredzi - Guntis Galviņš. Šobrīd tādās kā Sorokina pozīcijās līdz 2001. gadam atrodas Jānis Andersons (1986) un Oskars Cibuļskis (1988).
Ja Bārtulis, Kulda nostiprinās un Sotnieks tiek NHL, izlasei tas ir gan ieguvums, gan arī zaudējums, jo gan jau arī citus pavasarus vēl notiks Stenlija kausa izcīņa. Bet situācija Latvijas hokeja aizsargu nometnē var salīdzināt ar 1993., 1994. gadu - šie puiši izlasē ienāk uz ilgu laiku. Kāda šādai stabilitātei ir ēnas puse? Maz vai nemaz spēlēt pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs dabū tie, kas maķenīt iepaliek. Kā Aleksandrs Šiškovičs (1972), Ronalds Ozoliņš (1973), Mihails Bogdanovs, Aigars Mironovičs (abi 1976), Vents Feldmanis (1977), Eduards Ivanovs (1978), Kaspars Vitkovskis (1979), Toms Bluks un Aivars Gaisiņš (1982).
Tāda ir sportistu dzīve, vai kā mēdz rakstīt Armands Puče: ''Būs labi.''
+11 [+] [-]
Aizmirsts pieminēt Ignatjevs (1970)! Nav Ceplis (1971). Kurā kategorijā ietilpst Reķis (1979), K.Rēdlihs (1981), J.Rēdlihs (1982), M.Širokovs (1982)?
-2 [+] [-]
Gan jau būs labi,jo LM ir pārītis gan bijušo,gan esošo audzēkņu,kas agrāk vai vēlāk noteikti spēlēs izlasē.
+2 [+] [-]
da tev neapnīk ar savu LM visur pīties iekšā? tuvākajā nākotnē tāpat no tava LM nekā tur nebūs... drīzāk no kādas ģerevņas kāds ātrāk tiks lidz izlasei, nekā no tā LM..
+2 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
vecākais taču