Par diviem šeptmaņiem

Jukšinskas trijstūris

Pavasarī Siguldas tiesa sāka skatīt „Jukšinskas lietu”, un pirmajā tiesas sēdē klāt bija arī „Sporta Avīze”. Sarmīte Jukšinska Murjāņu sporta ģimnāzijas grāmatvedes pienākumus pildīja vairāk nekā 25 gadus, kur bija sev nodrošinājusi labu reputāciju kolēģu vidū. Ar to gan viņas darbība neaprobežojas, jo paralēli viņa ir grāmatvedes funkcijas pildījusi vēl vairākās ar sportu saistītās organizācijās. Pētot „Jukšinskas lietu”, iezīmējās vesels trijstūris, kura virsotnes savienoja naudas plūsmas: jau pieminētā MSĢ, tai blakus esošais dzīvokļu kooperatīvs „Klintslejas 4” un Latvijas Volejbola federācija. Kooperatīvā, kur galvenokārt dzīvo MSĢ darbinieki, Jukšinska grāmatvedes funkcijas pildīja kopš 2001. gada, bet Volejbola federācijā – kopš 2008. gada.

Viņas finanšu mahinācijas gaismā nāca 2011. gada maijā. Drīz pēc tam viņas darbība tika aprauta un uzsākta izmeklēšana. Izmantojot iemantoto uzticību, Jukšinska visas trīs savas darba vietas izmantoja nelikumīgiem pārskaitījumiem, iegūstot finanšu līdzekļus savā rīcībā. No MSĢ uz LVF, no MSĢ uz kooperatīvu, no MSĢ uz personīgo kontu, no LVF uz personīgo kontu, no LVF uz kooperatīvu, bet no kooperatīva „Klintslejas 4” uz diviem saviem personīgajiem kontiem. Tāds zirnekļu tīkls tika īstenots, izmanīgi rīkojoties ar finanšu līdzekļiem. Lai arī oficiālais nodarījumu apmērs netiek izpausts, pēc rīcībā esošās neoficiālās informācijas, divarpus gadu laikā šāds zirnekļu tīkls viņas kontos ienesa vairāk nekā 110 tūkstošus latu. Kuluāros gan runā, ka visas ilgās grāmatvedes karjeras laikā guvums varētu būt daudz lielāks, bet tā atkal ir tikai vēl citu aizdomu rezultātā dzimusi versija.

Uz apsūdzēto sola sēdās tikai viena pati grāmatvede, bet, raksta tapšanas laikā aplīpot ar dažāda veida informāciju, ne tajā labākajā gaismā iznira ne mazums tēlu ar visdažādāko reputāciju un darbības veidu. Tik daudzi tik ilgu laiku it kā neko nemanīja, bet nauda pa kontiem tikai plūda un plūda...Kurā brīdī Latvijas sports palika tik bagāts, ka nepamana vairāku desmitu tūkstošu latu lielus robus savos kontos, nav īsti saprotams...Jukšinskas ilglaicīgā darbība tiek pamatota ar to, ka īstajā brīdī ir pratusi aizlāpīt caurumus īstajā kontā, bet tik un tā – savādi.

Taču neizliksimies gudrāki par izmeklētājiem – aizdomas vien, lai cik pamatīgas arī nebūtu, ir tikai un vienīgi aizdomas. Pierādījumi un reālas apsūdzības – kas pavisam cits.

Septembrī Siguldas tiesa Jukšinskai piesprieda 3,5 gadu cietumsodu, kā arī mantas konfiskāciju. Tāpat tiesa nolēma piedzīt no Jukšinskas kaitējuma kompensācijas par labu trīs cietušajiem - 35 521 latu Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), 66 296 latus Latvijas Volejbola federācijai un 9795 latus dzīvokļu īpašnieku kooperatīvajai sabiedrībai. Pēc pēdējās informācijas, bijusī grāmatvede, kas savu vainu atzīst, ir iesniegusi apelāciju, cerot, ka tiks samazināts soda mērs. Acīmredzot par gadiem ilgo rosīšanos Latvijas sporta vidē (strādāts ir ne tikai Murjāņos un LVF) no cietumsoda izsprukt neizdosies, taču gadījums savā ziņā vēsturisks un atstās savas neizdzēšamās pēdas un aizdomu ēnas. Teju neviens uzrunātais lietai tuvu stāvošais negribēja ticēt, ka šī ienesīgā un ilgākā laika posmā īstenotā shēma bija viena cilvēka darbiņš. Tas vienkārši neesot iespējams...Juridiski, kā redzam, laikam ir.

Taupmaņa izdzīvošanas skola

Pavasarī rakstījām arī par valsts naudas izsaimniekošanu Aizsardzības daudzcīņas federācijas ģenerālsekretāra Valda Taupmaņa izpildījumā. Aizvadītajā gadā šīs daudzcīņas pārstāvis kļuva par pasaules čempionu. Neskatoties uz specifisko sporta veidu un tā atpazīstamību sabiedrībā vai atrašanos Latvijas sporta hierarhijā, valsts nolēma piešķirt prēmiju pašam čempionam Dainim Stepem un abiem viņa treneriem – Ivaram Čākuram un Aināram Lejam. Prēmijas apjoms bija 7500 latu, kas jāsadala uz trim. Stepem pienācās 5000 latu. Ja precīzi runājam, tad 4000 latu pašam čempionam, bet 1000 – valsts kasei nodokļos. Savukārt treneriem 1187 latu katram, bet 63 lati – nodokļos. Normāli trenerim pienākas puse no sportista prēmijas, taču, ņemot vērā to, ka treneri ir divi, nākas šo pusīti vēlreiz pārgriezt tieši pa vidu. Tā, lūk, mēs nonākam pie, kā vēlāk izrādīsies, maģiskā skaitļa – 1187 latiem.

Sportists Stepe šajā situācijā, kā jau čempionam pienākas, necieš. Viņa pārskaitījumu federācijas ģenerālsekretārs Taupmanis veic kā nākas. Kā zināms, valsts pa tiešo sportistiem un treneriem naudu pārskaitīt nevar, tāpēc starpnieks šajā lietu kārtībā ir federācija. Un tur arī mēs nonākam līdz pārrāvumam. Proti, abi treneri saņem katrs pa 187 latiem, tātad – par 1000 mazāk nekā vajadzētu. Jautājums – kur paliek 2000 latu? Puse tiek pārskaitīta SIA „Rīgas namu pārvaldnieks”, lai segtu federācijas ofisa uzturēšanas izmaksas. Tiesa, „ofiss” ir reģistrēts ģenerālsekretāra Taupmaņa dzīvoklī...Vēl 1000 latu tiek pārskaitīts kādam uzņēmumam, kas saucas SIA „Norts”. Tā ir ēdnīca Raiņa bulvārī, atrodas Rīgas 1. ģimnāzijas telpās. Kā maksājuma mērķis bija norādīta sportistu ēdināšana, ko, protams, no pirmā acu uzmetiena, arī var sasaistīt ar zināmām federācijas interesēm un izdevumiem.

Uzreiz gan jāpiebilst, ka to, cik kuram daudz naudas ir jāsaņem, regulē sadarbības līgums, ko konkrētajā gadījumā bija slēgusi Izglītības un zinātnes ministrija un Latvijas Aizsardzības daudzcīņas federācija. Jau šā līguma pašā pirmajā punktā, kas saucas „Līguma priekšmets”, bija skaidri un gaiši norādīti tie trīs adresāti, kam valsts naudas balvas ir jāsaņem. Brīvas vietas pašdarbībai nebija vispār. Līdz ar to, pat ja tiešām federācija naudu būtu investējusi savu izdevumu sloga atvieglošanā, tas šā vai tā būtu likuma pārkāpums, par kuru sauktu pie atbildības. Diemžēl izrādījās, ka ir vēl trakāk...

Skaidrs, ka abi treneri labi zināja, cik daudz viņiem ir jāsaņem. Un vēlāk viņi arī labi redzēja, cik ir saņēmuši. Interesēties sāka treneris Ainārs Leja, kurš ministrijā vērsās ar jautājumu, vai šo prēmiju ir plānots ieskaitīt vairākos maksājumos. Signāli, ka šajā federācijā kaut kas nav tā, kā vajag, bija jau iepriekš. Taupmanim tika lūgts uzrādīt atskaiti par naudas izlietojumu, ko viņš arī atnesa. Tur, protams, parādījās gan ēdnīcas pakalpojumi, gan dzīvesvietas apmaksāšana, taču pie treneriem samaksātajām summām viss it kā bija kārtībā – skaitlis 1187. Tieši tik, cik vajadzīgs. Tikai uzmanīgāk ieskatoties, varēja pamanīt, ka skaitlis izveidots ir mehāniski, ja tā var teikt, jo nepieciešamajās vietās pirms 87 tika piekombinēti klāt vieninieki, turklāt pilnīgi citā augstumā, biezumā, fontā un pat slīpumā. Absolūts viltojums!

Ja pievēršamies aktuālajiem notikumiem, tad IZM bija spiesta vēlreiz izmaksāt naudas balvas treneriem, katram pārskaitot trūkstošos 1000 latus. Līdz ar to tikai pēc naudas pārskaitīšanas valsts iedzīvojās zaudējumos un šobrīd gatavo prasību pret Valdi Taupmani. Par šiem 2000 latiem viņam nāksies atbildēt tiesas priekšā, bet pats kungs pavasarī „Sporta Avīzei” vaļsirdīgi stāstīja, ka patiesībā dažādos veidos ap valsts līdzekļiem, kas ieripo federācijas kontā, viņš šmugulējas jau gadiem ilgi (varēja noprast, ka vismaz astoņus gadus...), lai nodrošinātu sev iztiku – federācijas budžets bija arī viņa budžets, citu ienākumu neesot.

Viņa rūpalam jau kādu laiku ir pielikts punkts – Aizsardzības daudzcīņas federācija ir likvidēta. Līdz ar to paliek jautājums, kā tagad šis kolorītais kungs dzīvo. Pats nopietni izteica vēlmi atkal nonākt valsts apgādībā, tikai šoreiz – cietumā. Novēlēsim īstenot šo ieceri, kaut arī skeptiķi nosmej – ar 2000 latiem var būt par īsu...

Ja Jukšinskas piemērs ļoti uzskatāmi parādīja, ka Latvijas sportā korupcija nav nekāds mīts un, visticamāk, ir ne mazums ievērojama mēroga gadījumu, par kuriem mēs nemaz nezinām, tad Taupmaņa stāsts ir no citas, taču arī aktuālas operas. Proti, arī vadot mazu, tikai sev un dažiem biedriem zināmu federāciju, sava iztikšana ir. Un atkal stāsts ir par kontroli jeb tās trūkumu. Domāju, katrs kaut reizi ir pārskrējies pāri valsts prēmēto „izcilo” sportistu sarakstam un sev atklājis daudz iepriekš nezināmu izcilnieku no iepriekš labākajā gadījumā tikai dzirdētiem sporta veidiem. Lūk, reāls vienas nu jau bijušās sīkfederācijas eksistences piemērs...

Taupmaņa stāstā tagad iezīmējas arī kārtējais paradokss. Proti, Taupmanim nāksies likuma priekšā atbildēt par ne tur novirzītajiem 2000 latiem, kas pienācās treneriem. Savukārt tas, ka pats Taupmanis neslēpj savu gadiem ilgi piekopto „finansējuma pārdali”, veicot dažādus maksājumus, kurus pats tā arī nespēja izskaidrot (nu, piemēram – 1000 ls pārskaitījis ēdnīcai, kur iepriekš ēdis uz parāda, bet nav papūlējies noskaidrot, ko šāds maksājums atrisina), - tas, šķiet, nevienu neinteresē. Par to jāatbild nebūs. Tas savukārt it nemaz nevieš uzticību tām organizācijām, caur kuru rokām iet valsts nauda sportam.