Sarkangalvīte iegāja mežā un satika vilku...

Kad divas trešdaļas sērijas pirmajā spēlē bija pagājušas, sāku ar virsrakstu – Piedod, Oļeg... Tādas bija sajūtas, tāda bija arī pati spēle. Rīgas Dinamo spēlēja tipisku play off hokeju – tādu, kas joprojām murgos rādās Sanktpēterburgas SKA. Ar vienkāršu spēli aizsardzībā, maksimāli notīrot savu vārtu priekšu, neko daudz neizgudrojot uzbrukumā, ja neskaita ļoti asus un iedvesmojošus pretuzbrukumus. Mēs izskatījāmies pārliecinoši labāk. Prātā iešāvās doma – pag, tāpēc jau CSKA zaudēja Balašihas miličiem, jo kā vieni tā otri pārstāv krievu hokeja labākās tradīcijas. Tām nav nekas kopīgs ar izslēgšanas spēļu garu, ja neskaita plašu saspēli, kur tiek joņots pāri zonām, bet beigās šādi uzbrukumi uzduras uz pretinieku komandas organizētajiem aizsardzības mietiem. MVD šajā ziņā paņēma Sarkano Armiju kā vilks piečakarēja mežā Sarkangalvīti - aplinkiem, aplinkiem, līdz paswords (kur tu iesi meitiņ?) bija rokā. Neticēju, ka mēs neesam mācījušies no šīs pieredzes – Znaroka un Vītoliņa komanda tieši tā spēlē visu sezonu. Pacietīgi, mierīgi, bez stresa, bet tajā pašā laikā – kā šujmašīna. Katra maiņa iet laukumā un spēlē – nemazinot tempu un neatskatoties. Gluži vai neticama aukstasinība, ja atceramies, ka rezultāts pēc divām trešdaļām bija 1:0 mūsu labā. Bet tad...

Trīsarpus minūšu laikā mēs nolēmām spēlēt kā MVD. Pasvītroju – kā MVD, nevis Rīgas Dinamo. Mums tāds hokejs ne piestāv, ne mēs to mākam. Aizmirstot, ka katra epizode šādās spēlēs spēj kairināt ne tikai kuņģa sulu, bet arī sagriež galvas abas puslodes – mēs iekritām kā circeņi pelnos. Pretinieks mūs sarāva gabalos, jo mēs paši nogūlāmies uz gaļas dēlīša, notēlojot svaigu liellopu muguras fileju. Kam tāda negaršo?! Varētu pavaicāt – vai mēs varējām tajā brīdī ko mainīt? Treneris varēja paņemt minūti, bet to neizdarīja... Varēja vēl pavicināt kulakus, bet arī tad ir jāsaprot – kurā brīdī un, kādu vēstījumu ar to gribam nosūtīt pretiniekam. Katram čiekuram mežā ir skaidrs, kurš ir mežā galvenais, katram KHL trenerim ir zināms, ka MVD visas maiņas spēj nodemonstrēt vienlīdz augsta līmeņa hokeju. Viņi neguļ, viņi skrien... Pēc zaudētiem vārtiem allaž ir jāuzmanās no nākamās maiņas, kas nāk laukumā. Mēs nogulējām ne tikai nākamās, bet vēl divas... Tas ir paredzami, līdz brīdim, kad tas neskar tavu komandu. Labā ziņa: pret MVD var spēlēt un viņus var uzvarēt. Viņi ir mums pa zobam, ja vien taktiski veiksim dažas pārdomas un uzsvarus. Divas trešdaļas mums taču tas izdevās! Uz šī fona pasvītrosim Znaroka un Vītoliņa pacietības mēru – tas patiešām bija iespaidīgs. Bet – viņu komanda nemāk spēlēt play off hokeju. Joprojām palieku pie šīs pārliecības, jo spēka spēlē, divcīņās, presingā un pašaizliedzībā – mēs esam pārāki. Ja vien visu to spējam noturēt uz paplātes vienlaikus.

Sarkangalvīte iegāja mežā un satika vilku. Pelēcis viņu piemānīja, izdibinot vecmāmiņas adresi... Tā beidzās sērijas pirmā spēle. Pēc scenārija mūs varētu apmulsināt vēl vienu reizi – kad vilks apēdīs večiņu. Nu, un tad sāksies mazās meitenītes jautājumi, stāvot pie gultas – kāpēc tev tik lielas acis, mute, vēders... Kāpēc tu spēlē tik labi uzbrukumā, aizsardzībā, vairākumā. Ja Šuplers un Dinamo sapratīs, ka gultā patiesībā ir vilks, nevis vecmāmiņa – tad sērija būs izdevusies. Ja rīdzinieki nespēs atšķirt vilku no vecās večiņas, tad nekas tur galā nebūs. Jā, starp citu, paliek jautājums – kā var kārtīga un godīga mazmeitiņa neatpazīt gultā vilku? Kad viņa pēdējo reizi bija pie vecmāmiņas un, vai viņa vispār nav gadījumā sajaukusi mājas... Arī šādi retoriski jautājumi varētu tikt uzdoti pēc pirmās spēles mūsu komandai.