Visām zivīm ir galvas...

Sezona bija īpatnēja, kas parādīja – kā šī organizācija uzvedas vai tiek galā krīzes situācijās? Nevajag domāt, ka esam kaut kādi izredzētie vai nelaimei mestie – pilna līga ir ar komandām, kas līdzīgus vai pietuvinātus stāstus ir pārgremojusi. Tāpat ir daudz piemēru, kā komandas pēc tam atgūstas, vai tieši pretēji – krīt vēl dziļākā bedrē. Pie kuriem tagad nonāks Rīgas „Dinamo”?

Emocionāli vēl pirms sezonas varēja nojaust, ka labi šis stāsts nebeigsies. Ja melnie krekli, kurus sauc par „trešajiem”, iezīmē tikai aizspriedumus pret krāsu, kas apdziedāta latviešu folklorā un zīlēšanas salonos, tad augstprātība, ar kādu kluba administrācija izturējās pret apkārtējo vidi, pārspēja jebkuras robežas. Piemēram, vajadzēja taču aizdomāties, lai pasludinātu šo sezonu par jubilejas – piekto! KHL hokejam tā bija piektā, bet Rīgas „Dinamo” – nē... Ja pašreizējā vadība principiāli norobežojas pret vēsturi, tad viņi nesaprot, ka liela daļa no līdzjutējiem uz arēnu nāk hokeju skatīties nevis tāpēc, ka bijuši iepriekšējie pieci, bet – četrdesmit pieci... Šis sentiments un nostaļģija nav izdzēšami, tie pārmantojas – tie rada pamatu pašreizējās komandas turpinājumam, neatkarīgi, vai naudu kluba uzturēšanai dod krievi vai čekisti... Pirms sezonas klubs nolēma norīkot apsardzi komandas treniņos – vēl viena unikāla parādība, kas spilgti pasvītro vadības domāšanas veidu. Ne treneriem, ne spēlētājiem šādu vajadzību nebija – priekšniekiem gan. Kāpēc? Droši vien tādejādi tika sargāts „Dinamo” lielais noslēpums – taktika, stratēģija un sastāva komplektācija. Kā lai neatceras administratora Savicka septembra nu jau bēdīgi slaveno tēzi, ka „šī ir vislabāk nokomplektētā komanda „Dinamo” pastāvēšanas vēsturē”. Saprotams, ar vēsturi Svētais Juris bija domājis iepriekšējos četrus gadus. Tiesa, sezonas laikā komplektācijas jautājums vēl pāris reizes uzpeldēja, bet arī tikai tāpēc, lai precizētu – kurš tad licis kopā šo bezcerīgo gadījumu? Un tad mēs uzzinājām, ka patiesībā tās visas – gandrīz visas! – ir bijušas iepriekšējā menedžera Sējēja iestrādnes. Diezgan ērti – atrast malējo, kas jaunāko laiku „Dinamo” gadījumā ir visnotaļ tradicionāli. Ar gandarījumu noskatījos, ka pats Sējējs nebūt nemetās šo parādību precizēt, jo kā smejies – ja nu atkal būs kādu dienu jāiet un jāprasa darbs Skanstes ielā... Lūk, tā viņi visi saimnieko ap šiem krekliem – ar skatu pār plecu, lai tikai „galvenajam ir labi”, lai tikai par mani „nepadomā kaut ko sliktu.” Un tas netieši pārnesās uz komandas garu un mikroklimatu, kas šogad bija deformēts.

Treneris Peka Rautakalio noteikti ir līdzatbildīgs, ja runājam par sportisko pusi, tajā pašā laikā nevajadzētu aizmirst, ka soms komandā nebija viens. Viņam bija palīgi – treneru un spēlētāju personās. Daudz aprunātais kapteiņa jautājums atstājis ir rūgtas mieles: nu, labi, galvenais neredzēja, akli uzticējās cilvēkam, kas varbūt pēc brieduma un izpratnes nebija gatavs tādai lomai, taču – vai komanda pati ir tikai un vienīgi aitu bars, kas akli pakļaujas vienai idejai? Nav. Bet vieglāk bija šajā gadījumā neuzbāzties ar savu iniciatīvu, ar vēlmi, kaut ko mainīt... Daugaviņš pēc NHL lokauta beigām pateica skaidri – ģērbtuve bija sašķelta, tā nebija vienota. Kurš to veicināja? Treneriem tur maza loma, ja runājam par garu, ko nosaka līderi, personības. Atliek secināt – spēlētāji paši vien izšķīra sezonas ritējumu. Tā kā klubam nebija diriģenta – ģenerālmenedžera – kas to visu savilktu kopā, bilde pieklājīga izskatījās tikai pa gabalu un rupjos fragmentos. Nu, vismaz tagad nebūs vairs jautājumu par komplektācijas ķīmiju, kas parāda vadošo darbinieku kompetenci, izpratni. Ja ņem jaunu treneri – tev ir skaidrs, ko viņš prasīs no hokejistiem. Ja algo spēlētājus – tu saproti, kādam nolūkam, kādā vidē un spēles zīmējumā viņi iekļausies. Šosezon Rīgas „Dinamo” spilgti nodemonstrēja veco patiesību – komanda ir jāizveido, nevis jānovāc... Un tad nebūs izbrīnītie vaicājumi - par treneri, kas ir spītīgs (Peka tāds nepalika Rīgā, ko laikam taču menedžmentam vajadzēja zināt...), par uzbrucējiem, kas nemet (Žirū lēnās kājas, Šrempa vēsturiskā aste...), par spēles stilu, ko nemākam (ko mākam? – to joprojām nezinām...). Šīs sezonas neveiksmes mums dod arī skaidrāku izpratni par iepriekš sasniegto un gūto – ka pie hokeja ir jābūt cilvēkiem, kas nevis kaut ko saprot, bet – kam ir zināšanas un pieredze. Un pats svarīgākais – ka šie cilvēki prot savā starpā sarunāties... Šogad – neprata. Tāpat nav mazsvarīga nu jau nodrāztā tēma – kādam hokejam ir gatavs „Dinamo”? Vai vēl precīzāk – kā veiksmīgi salikt kopā agresīvo spēles formu, ko šobrīd pieprot un spēlē visi KHL klubi, ar tiem tehniskajiem elementiem, kas ir (būs) mūsu rīcībā kā galvenie ieroči?

Tika nomainīts treneris, tika nomainīts kapteinis, tika nomainīti vadošie spēlētāji... Tas viss – divu pēdējo mēnešu laikā. Vai jums ir skaidrs, ko „Dinamo” ar to visu vēlējās panākt, pateikt vai pieteikt? It kā runa ir par jauno sezonu. Tātad – šobrīd mums jau vajadzētu saprast vai vismaz nojaust, uz kuru pusi tiks stūrēts. Treneru jautājumā ir migla – Ābols tā kā strādā, taču paralēli tiek meklēta iespēja dabūt izlases trenera Nolana piekrišanu. Vēl tiekot taustīts viens zviedra variants... Ja nāk indiānis, maz ticams, ka viņš paturēs pašreizējos ugunsdzēsējus – Arti un Viktoru. Izlases sakarā jau viņiem iedevis kurvīti. Ja nāk kāds cits, kāpēc šo pasākumu vilkt garumā? Nu, vismaz Ābolam par to pačukstēt. Tā sauktais Cerību kauss kā reizi dotu iespēju mazam ieskrējienam, esošā (nākamās sezonas) sastāva vētīšanai, trūkstošo detaļu izpētei. Bet - ja tomēr tiks darbs uzticēts Ābolam, kāpēc viņam to nepateikt jau tagad – lai cilvēks saprot perspektīvu, lai domā un vada komandu ar pievienoto vērtību.
Jo kauli vai skriemeļi ir zināmi...
Jučeram līgums beidzas, bet Telkvists ar Rīgu ir vienojies uz vēl vienu sezonu. Tātad – pirmais vārtsargs zināms. Aizsardzībā ar līgumiem kabatā ir Krišjāni, Galviņš, Sotnieks, Jēkabs. Vai dot pagarinājumu Cibuļskim, Porejam, veterāniem – Reķim un Laviņam? Ja sastāvā atgriežas Ozoliņš, kas tagad tiek lolots jau ar lielu varbūtību, kas viņam blakus? Sandis var būt pirmais ģērbtuvē, bet noteikti nebūs pirmā pāra aizsargs pēc sava fiziskā varējuma. Dīvaina izskatās Galviņa loma – kluba vadības publiskā kritika drīzāk rāda, ka Guntim ir jāmeklē cita komanda, tajā pašā laikā, nav saprotams, kāpēc viņu šoziem neatdeva? Jo gribētāju bija... Vai Rīgā parādīsies Bārtulis? Vai aizsargu korpusu vajag pastiprināt ar leģionāru?
Uzbrukumā ar līgumiem paliek Karsums, Indrašis, Bukarts, Meija, Bičevskis, Ivanāns un Skvorcovs. Sezonas otrajā pusē ir acīmredzams, ka maiņa Karsums – Šehura – Indrašis ir produktīva. Tātad – viens līgums ar leģionāru tā kā pats uzprasās. Turklāt, virknējums saspēlēts. Ko darīt ar citiem? Vajag izteiktu pirmo triecienmaiņu, kur neviens no pašreizējiem vietējiem kadriem nevar pretendēt. Ja vien Dārziņam un Spruktam nepasaka savos klubos „čau”... Bet labos uzbrucējus/leģionārus jāparaksta jau šobrīd! Ja gaidīsim pasaules čempionātu, tad pēc tam nekas vairāk par džonsoniem un šrempiem mums nespīd. Trešo un ceturto maiņu var komplektēt no vietējiem, bet, atkal paliek jautājums – kuri tie būs? Turklāt, KHL nav atcēlis arī jauno spēlētāju kvotu. Ivanāns ir liela jautājuma zīme, kas prasa vairākas atbildes. Vai mums ir vajadzīgs tāds ceturtās maiņas spēlētājs, par tādu naudu? Vai mums nav izdevīgāk piedāvāt Raitim izpirkt viņa līgumu? Jo, kā redzam – ar to mārketinga kārti viņa sakarā jau arī ir visai piezemēti... Starp citu, Raita gadījums ir uzskatāms piemērs, kādu hokeja kompetenci izstaro „Dinamo” vadība.

Tomēr, ja zivīm ir galvas, tad tās pūstot tieši no šīs vietas. Ģenerālmenedžeris ir un būs galvenā ass, kas noteiks komandas struktūru un sportisko atspērienu. Šobrīd Rīgā tāds cilvēks nav. Sējējs savulaik ieleca šajās kurpēs un vairākos gadījumos attaisnoja savu pienākumu svaru. Tiesa, arī viņa laiku nevajadzētu glorificēt, jo kā redzam ar darbiem Prāgā, Normunds biežāk sezonas laikā ir sēdējis pie pelniem... Tagad Rīgas „Dinamo” ģenerālmenedžeris esot Juris Opuļskis. Ko viņš māk, ko saprot, kā redz spēli un komandas vietu līgā? Pats kā hokejists nekad nav bijis tuvumā šādam līmenim, kā menedžeris – Mārupes pagasta deputāta mandāts... Tālāk par šīm reģionālajām robežām nesniedzas arī viņa autoritāte, kas ir dabiski. Tomēr kluba administrācija tieši šādam cilvēkam uztic komandas komplektāciju. Opuļskis varbūt nav slikts izpildītājs, bet – ģenerālmenedžerim, kam ir jāapgūst vairāk kā desmit miljoni viena kalendārā gada laikā un, kura ikdiena pārsvarā balstās uz savstarpējo attiecību kultūru, nepieciešams izteiktāks radošums un vēriens. Jā, arī zināšanas par attiecīgo nozari. KHL gadījums tomēr nav Latvijas amatieru līga vai – pat Latvijas čempionāts ne... Ja „Dinamo” nodoms nākamgad ir savākt Sandi Ozoliņu kā spēlētāju, varbūt ir vērts pārdomāt iespēju, ka tuvākā perspektīvā viņš varētu iezīmēties arī kluba menedžmentā. Protams, ja vien pašu kapteini tas vilina... Jo tas pagaidām ir Rīgas komandas vājākais punkts. Vai arī meklēt tādu treneri, kas spēj kaut daļēji šo kompleksu apvienot. Jo kā redzam šosezon – ar Gunta Ulmaņa padomu un Jura Savicka viedo prātu, zemāk Rietumu konferencē nebija kur krist... Līgā gan – tur vēl daži pakāpieni ir zemāki.