Kā Vefiņš kļuva par Melno Nāvi

Toreiz čempionāta pirmā tūre mums ritēja Tallinā, kur sabrauca kopā puse no austākās līgas – sešas komandas. Tātad piecas aizvadāmas spēles ar elites grupas ilgdzīvotājiem, kuri jaunuļus gatavi nolikt pie vietas. Jo Vefiņā ir tikai četri vīri, kas kādreiz augstākās līgas pulveri oduši. Komandas garais gals gan cik necik papildināts ar diviem Aleksandriem – Dudorovu un Jagubkinu – vienalga, vefieši var droši piedalīties konkursā par īsāko komandu turnīrā. Taču drīz vien izrādās – arī par ātrāko...

Milzīga apņēmība, cīņasspars, ātrie triecieni un precīzi tālmetieni (atceramies: tobrīd trejačus vēl neskaitīja) bija Rīgas komandas galvenie ieroči. Ar tiem vefieši jau pirmajā spēļu kārtā pārsteidza un nokaitināja Kijevas Stroiteļ, komandu, kura iepriekšējās meistarsacīkstēs bija guvusi sudraba medaļas un jaunpienācējus vispār neņēma par pilnu. Līdz pēc pirmā puslaika sāka kasīt pakaušus, jo tablo rādīja mīnus desmit: 38:48 VEF labā. Par spīti tam, ka kijeviešu rindās spēlēja PSRS izlases centra uzbrucēji Vladimirs Tkačenko (220 cm) un Aleksandrs Belostennijs (212 cm) – kopumā seši virsdivmetrinieki pret mūsu trim. Mazie vefieši garos celtniekus vienkārši apskrēja un nomētāja.
Spēles otro pusi Stroiteļ aizvadīja ar izmisuma sparu, kaunēdamies zaudēt jaunpienācējiem. Pēdējās sekundēs šķita, ka tik grūti pelnītā uzvara mums izslīd no rokām – ukraiņi panāca savu pirmo vadību spēlē ar 78:77. Tomēr pēdējos un pelnītos divus punktus liek snaiperis Edmunds Vansovičs. Sensācija ir notikusi. VEF spēja valdīt pārdzīvojumus, turpretī Stroiteļ ar savējiem netika galā – kā Belostennijam, tā Tkačenko pēdējā, piektā piezīme bija tehniskā. Arī zaudēt jāprot ar godu...

Teiktais vēl lielākā mērā attiecās uz Maskavas Dinamo trešajā spēļu dienā. Maskavieši acīm redzot kijeviešu zaudējumu nesenējai zemākas līgas komandai uzskatīja par ārkārtēju nelaimes gadījumu. Jo vairāk tāpēc, ka VEF otrajā kārtā piekāpās mājnieku Kalev ar 77:90 (galīgi negāja metieni, toties Tallinas komanda lidināja bumbu precīzi).
Dinamo ilūzijas Vefiņš sagrāva jau spēles pirmajās minūtēs. Tālaika ierastais pamatsastāvs (Valdis Valters, Jānis Balodis, Ivars Žvīgurs, Juris Visockis un Juris Kalniņš) sāk vētraini, tomēr rezultāts, mūsu tempā pieļauto kļūdu dēļ, aug līdzīgi. Vai tas tomēr nav par daudz gribēts: trijās dienās pieveikt divas no pirmā četrinieka komandām? Pirmā puslaika beigas rāda, ka varam: 45:40.
Dinamo to lielo apkaunojumu no jaunuļiem nepavisam nespēj paciest. Turklāt maskaviešus vēl papildus kaitina Tallinas publikas vētrainais atbalsts rīdziniekiem. Spēles otrajā pusē, sajūtot savas līdzcīnīšanās bezcerību pret rīdzinieku precizitāti un ātrumu, slaveniem maskavieši burtiski pajuka gabalos. Ar meistaru necienīgu rīcību, ar rupjībām Dinamo centās atmaksāt vefiešu necieņu pret autoritātēm.Ar piecām piezīmēm (no kurām divas bija tehniskās par „nervozitāti”) malā aiziet PSRS izlases centrs Vladimirs Žigilijs. Par tīšu rupjību pret Žvīguru no laukuma patriec snaiperi Nikolaju Fesenko. Maskavieši pārstāj cīnīties kā komanda, laukumā paliek pieci apjukuši ļautiņi, vienubrīd VEF pārākums ir 92:72. Neliela priekšlaicīga mūsu uzvaras prieka apziņa tomēr ļauj Dinamo panākt cik necik nopietnu rezultātu, galu galā ir 98:89.

Tieši pēc šīs spēles sāncenši Rīgas basketbola komandu arī nosauca par Melno Nāvi – pamatojoties uz sporta tērpu krāsu un sērgai līdzīgo , iznīcinošo neatlaidību.
(Jāpiebilst, ka līdzīgs „tituls” ir piedēvēts arī Rīgas Radiotehniķa volejbolistiem.)
Savukārt Kijevas Sportivna Gazeta korespondents Jurijs Vistavkins (pats savā laikā izcils basketbolists) Rīgas laikraksta Padomju Jaunatne korespondentam vaicāja:
--Kur jūs tādus niknus puišus ņēmāt?
Atbildēju savas avīzes slejās:
„Niknums – tas nav īstais apzīmējums. Vefieši cīnījās ar milzīgu pašatdevi, manuprāt, uz fizisko un emocionālo iespēju galējās robežas. Apsveicama ir iespēja tā mobilizēties, cīnīties līdz galam visdrūmākajā, visneveiksmīgākajā situācijā. Jā, spīts gan tur varēja būt klāt, Vefieši tika norakstīti lielākajā vairumā spriedumu jau pirms starta. Izcilu garo nav – panākumi arī nebūs! Taču VEF sevi apliecināja – un sagādāja sev papildu grūtības. Tagad neviens ar rūpnīcas basketbolistiem nespēlēs kā ar pastarīšiem. Vienlaikus arī skaidrs, ka visu sezonu ar tik milzīgu atdevi kā VEF pirmajās spēlēs nospēlēt nav cilvēka spēkos. Savas spējas jāprot variēt, atrodot pareizo vietu un laiku to pielikšanai.”

Tomēr pēc pirmā posma VEF bija pašā tabulas augšgalā, līderu vidū. Pa četrām uzvarām (mēs vēl uzveicām Rīgas ASK ar 108:100 un Kauņas Žalgiri ar 103:91) skaitīja arī ACSK, Ļeņingradas Spartaks un Tbilisi Dinamo. Galva reibst, uzreiz pēc pirmās līgas nonākot tādā sabiedrībā!
Tā nu bija, ka pārcilvēcisko spēku visai sezonai nepietika. Jo vairāk tāpēc, ka PSRS basketbola dikatators Aleksandrs Gomeļskis iedomājās otrajā riņķī ieviest eksperimentu – spēlēt augstākajā līgā kā profesionāļiem, četrreiz pa 12 minūtēm. Tās liekās minūtes vēl vairāk atņēma spēkus, un VEF palēnām slīdēja lejup pa turnīra tabulas pakāpieniem. Vienubrīd atradās pat devītajā vietā, tomēr galā finišēja kā septītie. Ieguvuši cieņu un atzinību.

Togad vefieši izcīnīja vēl kādu, ilgi tīkotu trofeju – beidzot ieguva Baltijas basketbola kausu. Tolaik tās bija vienīgās FIBA atzītās starptautiskās sacensības, kurās varēja piedalīties Latvijas (kaut arī PSR) izlase – tāpēc panākums jo mīļāks. Mūsu tautieša, Zviedrijas basketbola savienības sekretāra Alī Strunkes 1971. gadā rosinātajās sacensībās (piedalījās arī Zviedrija un Somija) vienmēr bija triumfējusi Igaunijas izlases vienība, bet nu beidzot – kaut par nieka tiesu pret igauņiem – Rīgā par visiem pārāka bija Latvija. Mūsu izlase bija veidota uz VEF bāzes (deviņi vīri no VEF, trīs no ASK), vefiešu treneru Armanda Krauliņa un Maigoņa Valdmaņa vadībā.

Turpmākajos gados ne vienmēr varējām tik aizrautīgi gavilēt par mīļoto komandu, savu reizi Vefiņš pelnīti kļuva arī par peramo puiku, vienalga – sagaidījām taču PSRS meistarsacīkšu bronzas medaļas PSRS beigu laikā 1991. gadā. (Iepriekš senseno laiku VEF tādas balvas bija sasniedzis 1960. un 1966. gadā.)
Ko sagaidīsim no atjaunotā zīmola?