Kad ubaga zēni pārvēršas par prinčiem

Colgate reklāmas vēl negatavosim

Šobrīd rīdziniekiem sešpadsmit aizvadītajās spēlēs ir iekrāti 28 punkti. Tas savā divīzijā dod otro labāko rezultātu, konferencē tas ir trešais rādītājs (pēc punktiem esam otrie, taču konferenču pirmās divas vietas tiek attiecīgi – Bobrova un Tarasova divīzijas pirmajai vietai), bet visā līgā pēc gūtajiem punktiem esam piektie. Taisnības labad jāpiebilst, ka mēs kopā ar vēl piecām komandām esam aizvadījuši visvairāk spēļu, taču arī tas šajā gadījumā ir tikai plāksteris vai vājš mierinājums pakaļ skrējējiem. Ja atceramies pērno sezonu, tad paliek riebīgi: pirms gada tieši ap šo pašu laiku pēc 16 spēlēm mums bija 17 punktu, turklāt – septembrī un oktobrī, kur kopskaitā tika aizvadīti 20 mači, vairāk par 20 punktiem neredzējām. Var teikt, ka pēc mūsu pagājušā gada grafika tagad spēlē Spartaks (15 spēles, 18 punkti), CSKA (15- 15) un Atlant (13-15), ar daudznozīmīgo piezīmi – divām no šīm trim komandām jau ir nomainīti treneri... Atgādināsim, ka pērn ap šo pašu laiku arī Šuplers pie Dinamo zara karājās kā vientuļa bērza lapa attiecīgajā gadalaikā – proti, ļoti nepārliecinoši – taču beigās palika savā vietā. Tas kā izrādījās vēlāk, nebija sliktākais, kas varēja notikt ar komandu un pavasarī Colgate varēja mierīgi fotografēt trenera un spēlētāju platos smaidus savām pašreklāmām. Ko no tā būs mācīties? Dažos gadījumos sasteigti lēmumi nav labākā atbilde krīzei, taču – kas vienam labs, tas citam tikai pieticīgs pamats atspērienam. Ar to domāju komandas komplektāciju un potenciālu, jo arī pagājušajā gadā mēs nebijām vāji, tikai- pierīvēšanās un saspēlēšanās notika samocīta, tādai kādai tai patiesībā nevajadzēja būt, par ko atbildība jāuzņemas gan treneriem, gan spēlētājiem. Tie, kas pie arēnas jau redz paceltu play off karogu, pagaidām skrien ratiem pa priekšu ar aizsietām acīm. Pērn, lai iekļūtu Gagarina kausa izcīņā, mums 56 spēlēs vajadzēja izcīnīt 84 punktus. Tas atgādinājumam, ka galvenā cīņa vēl tikai priekšā... Kas mums šogad nodrošinājis šos 28 ābolus (punktus)?

Treneris un viņa komanda

Darbojošās galvenās personas ir palikušas vecās – treneru korpusā vienu slovāku (Miklošovičs) nomanījis viens latvietis (Ignatjevs). Šķietams sīkums, taču laikam jau šī rokāde ir ienesusi citas vēsmas. Tas, ka Šuplers par savu tautieti necīnījās, norāda, ka nav bijis tā vērts, vai arī otrs variants - Miroslavs pats negribēja palikt pie šīs kārtības. Ar taupības režīmu to attaisnot nevar, jo Šuplers pie algas dabūja pielikumu un arī trenera štata vietas netika samazinātas. Tiesa, tagad noteikti ir pamainījusies tā sauktā treneru ideoloģiskā fronte, jo vienam Ābolam pret diviem slovākiem pirms gada noteikti bija daudz savādāk, nekā tas ir tagad. Kopā ar Ignatjevu viņi viens otru ne tikai saprot, bet arī spēj piedāvāt un aizstāvēt savas spēles sistēmas un plānus. Tas gan nenozīmē, ka treneru korpusā valda nepārtraukta pikošanās – vienkārši, Šuplers jau nav galīgs muļķis, lai pilnībā ignorētu jaunās paaudzes redzējuma pievienoto vērtību un ticiet man – jaunie ar katru dienu arvien vairāk izmanto savas iestrādnes, lai tomēr ievilktu kopējā spēlē arī savus vaibstus, zināšanu un kompetenci. Par pieredzi nav runa – tā viņiem vēl jākrāj, vai jāieklausās Šuplerā. Pirmoreiz Dinamo komandai ir arī savs vārtsargu treneris – Sergejs Naumovs. Pērn viņš vēl nomināli dauzījās treniņos pa ledu darba apvienošanas kārtībā, tagad – tikai kā treneris, veltot visu savu laiku un zināšanas padotajiem. Bet ko mācīt un rādīt Sergejam ir atliektiem galiem – arī tāds NHL skolu izgājis tērauds kā Telkvists ar neviltotu interesi ieklausās par sevi desmit gadus vecākajā brālī un viņu respektē. Vēl viena nianse, kas plašākai publikai ir tikusi līdz šim noklusēta vai paskrējusi garām – pirmo reizi šajā vasarā Dinamo kaulus, muskuļus un iekšas sildīja pēc fiziskās sagatavotības trenera Viļņa Kluča izplānotajām slodzēm. Tieši viņš ir kā zibensnovedējs starp spēlētājiem un treneriem – tieši viņš iedziļinās katra hokejista individuālajā pašsajūtā, dozējot atbilstoši treniņu slodzes un atpūtu. Viņš nav gadījuma cilvēks...

Ja Džeriņš būtu slovāks...

Protams, galvenais ir un paliek Šuplers. Tieši viņš pieņem lēmumu par spēlētāju maiņām, par vārtsargiem un hokejistu rotāciju. Tieši viņš ik mīļu brīdi visiem Dinamo ofisā atgādina, ka „es esmu komandas galvenais treneris”. Preses konferencēs Jūlis ir paredzams, jo pārsvarā spēles ir bijušās „interesantas un uzvaras vai punkti – ļoti svarīgi.” Taču, kad lieta no vārdiem nonāk līdz darbiem, tad treneris ir un paliek tikai cilvēks, ar visām izrietošajām vājībām – sākot no prasmju evolūcijas un beidzot ar divdomīgiem gājieniem. Kā ikvienam trenerim viņam ir savi mīluļi un spēlētāji, kas gluži vienkārši nepatīk. Pērn nepatika Sorokins, šogad – Krišjānis Rēdlihs, Štāls, laikam jau arī tagad - Džeriņš. Kuri patīk? Drīzāk ir runa par to, kurus hokejistus treneris respektē – Ozoliņu, Hartiganu, Reķi, Telkvistu... Laikam jau Šuplers ar savu pieredzi skaidri apzinās, ka laukumā līderiem ir liels svars, bet vēl lielāks viņiem ir tā sauktajā neformālajā vidē. Tur, kur trenerim nav nekādu iespēju ietekmēt notikumu gaitu un procesu, kas beigās neizbēgami atstāj lielu iespaidu uz pašu spēli. Jo komanda ir kā liela ģimene – hokejisti daudz ir kopā un tad katrs sīkums palīdz virzīt veiksmes un iedvesmas noskaņu, kas ir kā izsaukuma zīme fiziskajai formai un spēlētāju meistarībai. Šajos gados Šuplers kopā ar menedžeri Sējēju ir kopā veidojuši un atlasījuši sastāvu un var nojaust, ka daudzos gadījumos Normunds ir gājis trenera pavadā, bet citos – gluži vienkārši ignorējis. Apbrīnojami sakarīgi slovāku speciālists tiek galā ar divu vārtsargu rotāciju, jo Rīga ir viena no retajām līgas komandām, kas vārtsargu līniju komplektē, nešķirojot – kurš būs pirmais. Attiecīgi, abiem ir jāsargā savs mūrītis no sirds, bet – kurā brīdī treneris sāks vienam uzticēties vairāk, tā ir smalka līnija. Savukārt ar aizsargu rotāciju Šuplers jau no sezonas otrās spēles iebrauca auzās – tikai tagad viņš sapratis, ka pāru sēdināšana malā vai apmaiņa, patiesībā ir bērnudārzs, nevis hokejs. Tagad šīs maiņas notiek, bet ne vairs grupās, kā treneris darīja visu septembri. Starp citu, tikko kā aizsargu līniju uz vairākām spēlēm paturēja salīdzinoši nemainīgu, izrādījās, ka mēs šajā spēles komponentē esam vieni no labākajiem līgā. Paskatieties pēdējās četras... Uzbrukumā Šuplers ir noticējis diviem trijniekiem, bet otri divi ir pakļauti eksperimentiem. Nu, jau varam pasmaidīt, ka vienam no šobrīd labākajiem Dinamo snaiperim un piespēļu dalītājam Brokam Troteram, pirms mēneša tika meklēts un atrasts aizvietotājs – slovāka Juraja Mikuša personā. Troters tika aizrotēts uz ceturto maiņu, bet Mikušs nedabūja tikai Šuplera kreklu, visu citu – spēles laiku, vietu trešajā maiņā, vairākumu un pleca sajūtu – jaunais uzbrucējs saņēma. Tas, starp citu, Jūlim ir raksturīgi – savējie ir jāvelk. Trāpījis savulaik ar Hosu – visu cieņu, Jūlim noteikti pienākas 10 procenti no Marsela jaunā līguma Kazaņā - trenerim tagad liekas, ka katrā slovākā ir atrodams kaut kas līdzīgs. Vismaz Mikuša gadījumā tā izskatās. Ja cits komandas trešās vai ceturtās maiņas uzbrucējs būtu savārījis tādas ziepes, kā pret Lokomotīvi pamanījās Jurajs, tad viņš nākamajā spēlē stabili nebūtu sastāvā. Taču Šuplers savējos pār apmali nemet – ceturtā maiņa un pēc spēles komentārs „ka šodien visas četras maiņas ļoti labi nospēlēja”, lai nevienam nerastos šaubas, ka pamatsastāvs ir tuvu ideālam un, ka sasteigtais pirkums tomēr ir attaisnots. Šādu principialitāti trenerī var tikai apsveikt, jo domāju, ka tāds uzbrucējs kā Mikušs no šīs sadarbības ir liels ieguvējs. Tik pat liels būtu arī mūsu Džeriņš, tikai – viņam neuzticas, lai gan viņš nav ne par santīmu vārgāks par slovāku. Bet treneris tā redz, komanda uzvar un – ko viņam pārmest?

Trotera vietu Šuplers gatavoja Mikušam

Dinamo uzbrukums šobrīd ir otrais labākais līgā, zaudējot vien miljonāriem no Ufas. Tam par iemeslu ir izteikta pirmā maiņa, kur mums jau zināmo Ņiživiju un Hartiganu, izcili papildina Surovijs. Tas, ka slovāks ir šīs sezonas atradums, nav šaubu, taču – paskatāmies, kur Tomašs ir spēlējis un visi jautājumi paliek ēnā. Ja mēs kaut kā zemapziņā esam iedomājušies, ka Hartigans ar pāris malkiem no Stenlija kausa ir labs materiāls, tad Surovijs NHL līmenī ir bijis daudz labāks. Pat kopējā statistika Tomašam ir labāka par Marku, lai gan spēļu ziņā abi vien turpat blakus ir (Hartiganam ir 102 spēles, Surovijam – 126). Kāpēc lai slovāks šīs savas kvalitātes nerādītu laukumā Rīgā? Viņa sezonas sākumā izšautais pulveris nav bijis netīšām iebērts divstobrenē. Šuplera nopelns, ka treneris tieši tādu saredzēja pirmo maiņu, lai gan piespēļu kvalitātē un spēles lasījumā Ņiživijs bieži vien tā arī paliek starp saviem partneriem vientuļš izcilnieks. Tad arī saprotam, kāpēc Marks un Tomašs tur viņpus okeānam tikai paburzījās gar lielo līgu... Otrajā maiņā mums salikti kopā vērši – Karsumu no kājām nenogāztu pat ar izcilu laso, Sprukts vienkārši ir mērķtiecīgs līdz nelabumam, bet Ankipāns ir nenogurdināms abos galos, ar domu – par melno darbu. Kad sestdien no aprites izkrita Karsums, prasījās viņa vietā viens cits mazais bullītis – nu, piemēram, Bukarts – taču Šuplers iešūpoja tur visādā ziņā talantīgo, taču pēc spēles stila pilnīgi atšķirīgo Karamnovu un, kad tas negāja cauri, tad – nodublēja šo mēģinājumu vēl ar Mikušu. Protams, bezzobaini... Trešā maiņa savu saspēles smeķi atrada tikai pēc tam, kad Šupleram acīmredzot pašam palika kauns, kāpēc viņš nav bijis pacietīgs ar Trotera iespēli. Tas, ka Brokam bija neizārstēti savainojumi no pagājušās sezonas, tas varēja būt nezināms līdzjutējiem, bet – treneris taču to saprata un redzēja. Tas, ka Broks pērn bija viens no labākajiem AHL uzbrucējiem – arī bija zināms. Cilvēks, kas vidēji spēlē tajā līgā metis pa punktam, nevar tā vienkārši pazust – lai cik netalantīgi vai nespējīgi būtu viņa partneri. Tagad mēs redzam, ka Troteram vienkārši vajadzēja tādu pašu uzticību, kādu Šuplers dāvāja Mikušam – ne vairāk, ne mazāk. Kad to viņš saņēma, mūsu priekšā nostājās princis un arī vēl nesenie ubaga zēni – Dārziņš un Miķelis – pēkšņi pārvērtās par galminiekiem no pirmā galda. Jā, varbūt Troters nav tipisks centrs, taču viņa laukuma redzējums ir izcils, bet gar apmalēm kanādietis izslīd kā zutis.
Ar ceturtajiem ir savādi: sezonas pirmajās spēlēs Bukarts -Džeriņš- Meija burtiski lidoja – viņiem bija spēles laiks (vidēji vairāk par desmit minūtēm) un varēšana. Par gribēšanu tādā vecumā nepiedien runāt... Šī maiņa, starp citu, vairākās spēlēs gluži vienkārši atstāja savus pretspēlētājus jaņos – tātad, bija visi priekšnoteikumi, lai šos latviešu strēlniekus dzītu komandai vajadzīgā virzienā. Bet – tad sākās Šuplera nieze un atbrauca Mikušs. Konkurence ir vajadzīga, tikai – ne jau par katru cenu un šajā gadījumā. Jau pieminētais fiziskās sagatavotības treneris Klucis pasaka skaidri – fiziski un funkcionāli labāki par Bukartu, Meiju un Džeriņu komandā esot tikai daži cilvēki. Šos jaunekļus varētu nodzīt pret sāncenšu maiņām pa diviem lāgiem, bet tā vietā viņi nolaiž tvaiku uz soliņa, vai – skatītāju tribīnēs. Neticiet par viņu fizisko spēku? Vai zinājāt, ka Meija stadiona apli var novicot 52,5 sekundēs? Pavaicājiet zinātājiem, ko tāds rādītājs nozīmē vieglatlētikā? Bet Šuplers kombinē... Atkal saku – kamēr komanda uzvar, lai tā būtu, bet – lai nav par vēlu brīdī, kad vajadzēs izmantot plānu B...

Ozoliņu saprot komanda, viņš saprot KHL

Aizsardzībā mums visi savējie – ja nebūtu Ozoliņš, tad varētu teikt, ka esam kā Latvijas izlase. Taču Ozoliņš ir un viņa loma arī ir milzīga. Pirmkārt, atšķirībā no pagājušās vasaras, šogad Sandis gatavojies sezonai nopietnāk – daudz vairāk trenējies. Otrkārt, komandas kapteinis ir sapratis, kā šajā līgā jāspēlē. Ja ar savu darbību aizsardzībā viņš daudzos gadījumos rada stipru nervozitāti saviem vārtsargiem, tad ar uzbrukuma izspēli Sandim šogad starp visiem KHL aizsargiem līdzvērtīgu nav. Tieši Ozoliņš cementē skaitlisko vairākumu, tieši viņš spēj improvizēt (tas ir riskanti, bet citi to pat neuzdrošinās, kur nu vēl dara, jo vienkārši – nav dots) laukumā tā, ka partneriem atliek vien skriet uz brīvajām vietām. Starp citu, to var saskatīt, ka atšķirībā no pagājušā gada, Ozoliņu komandā uz laukuma saprot vairāk un labāk. Viņam blakus ir burtiski izsprādzis Oskara Cibuļska talants, kurš spēlē tā, kā būtu KHL veterāns šī vārda labākajā nozīmē. Turklāt, Oskaram ir labs metiens, ātrs slidojums un elementāra pozicionālās spēles izjūta. Pateiks, kas jādara – izdarīs. Tagad tam ir grūti noticēt, bet rotācijas vārdā Šuplers arī Cibuļski šogad ir turējis uz pāris spēlēm uzvalkā... Arvīda Reķa un Kristapa Sotnieka pāris ir stabilākā un prognozējamākā vērtība mūsu aizsardzībā. Starp citu, treneri tagad mazākumā vairs tik ļoti neizdzen Ozoliņu, jo šo slodzi uzņemas Reķis. Labi tiek galā. Trešais pāris aizsardzībā ir ticis minēts kā latviešu tautas mīkla... Oktobra vidū izskatās, ka Jēkabam Rēdliham tur ir ne tikai jābūt, bet viņš tur ir pelnījis atrasties. Tostarp, par viņa partneri jaspēlē Rodrigo Laviņam vai Guntim Galviņam. Starp citu, spēlē pret Znaroku, Galviņš tīri labi tika galā ar pirmās piespēles ievadīšanu, esot arī gana savākts aizsardzībā. Vairāk par septiņiem aizsargiem Dinamo nevajag, taču vasarā tā sanāca, ka vēl līgumi tika iedoti Krišjānim Rēdliham un Jānim Andersonam. Tagad mums viņu ir par daudz. Uz fārmklubu aizsūtīja Andersonu, bet Rēdlihs gaida zvaigžņu stāvokli... Tieši aizsardzības līnijas komplektācija ir viens no spilgtākajiem apliecinājumiem, ka menedžeris un treneris bieži vien spēlē pēc principa – eh, saimniecībā viss noderēs, dubults neplīst. Vienīgi, runa ir profesionālu hokeja komandu, nevis pionieru nometni. Tad sanāk piedzīvot piespiedu rotācijas, kas ir kā mākslīgā apaugļošana – varbūt sanāks, varbūt nē. Un tas jau vairs nav profesionāli un, starp citu, arī ne saimnieciski...

Vārtsargi un raksturi

Vārtsargi ir sanākuši kopā labi, lai gan amizanti bija pārbaudes spēlēs noskatīties, kā Šuplers par varītēm bija izdomājis, ka Telkvists ir pirmais un punkts, jo kā saka Mirtas tante slavenajā filmā – „u meņa vse dokumenti parjadke”... Karjera un statistika patiešām zviedram pārliecinošāka, taču Rīgai paveicās ar kaut ko citu. Abi mūsu mūrīši ir emocionāli nākuši no viena koka, no viena sakausējuma un tas ikdienas darbā rada nevis cīņu par vietu vārtos, bet gan spēli – sak, vecais, šodien tev jābūt uz laukuma labākajam. Patiešām, reti ir nācies redzēt treniņos, kā viens vai otrs vārtsargs, kas nomināli saucami par konkurentiem, skaļi uzgavilē otra meistarstiķiem. Rīgā šogad tā notiek! Abi ir spēka pašā briedumā, abi pārstāv dažādas skolas un tehnikas, bet pats labākais – abiem komanda ir paspējusi noticēt. Kurš ir pirmais? Manuprāt, Telkvists – gan kā vecākais un pieredzējušākais, gan pēc spēles. Holta gadījumā tomēr emocijas ņem virsroku, lai gan dažos brīžos tas mūsu latviešu identitātes kodam var nākt tikai par labu. Simpātiski, ka treneris ir uzminējis ar abu vārtsargu izspēli, jo tas tomēr ir sapiera darbs un lēmums. Taču, kā jau minēju – noteicošais tomēr meklējams ir abu galveno varoņu raksturos. Tie pārliecina! Starp citu, šobrīd aiz mums pēc ielaistajiem vārtiem ir divpadsmit komandu – pērn par tādu statistiku varējām tikai sapņot... Komanda spēlē.