Ko var Līdzjutējs basketbolā?

Nedomājiet, ka esmu speciāli uzēdies groza bumbai, lai gan LBS ģenerālsekretāram Edgaram Šnepam, pēc viņa algas ciparu publicēšanas, varētu būt šajā sakarā strikts viedoklis. Nē, vienkārši, mēģinu tikt skaidrībā, kāpēc Arēnā basketbola izlases spēļu laikā, gaisotne vairāk atgādina Siguldas opermūzikas svētkus, nekā izslavētos Latvijas sporta līdzjutēju priekšnesumus. Varbūt tas nemaz nav slikti, ja basketbola kārsējs ir tuvāks operai un, ne visos gadījumos, tam vajadzētu līdzināties, atgādināt, vai vismaz pārņemt, nu, piemēram, hokeja dramatisko kaislību fonu, taču... Sportā līdzjutējiem nav tikai statistu vai dekorāciju piegarša. Ne velti saka – fani mūs dzina uz priekšu, vai... Savas sienas palīdzēja, vai... Līdzjutējs bija kā vēl viens spēlētājs laukumā... Pamēģinu to visu salikt kopā ar Latvijas vīriešu basketbola izlasi un saku, ko jūtu – pagaidām tas izskatās pēc NEKĀ. Nu, labi – pārspīlēju. Tas izskatās pēc situācijas, kad vieni vēl nevar, bet otri vēl netic un nav teikts, ka tie pirmie ir basketbolisti, bet otrie līdzjutēji... Tie nav pārmetumi, vienkārši – tā šobrīd ir. Sajūta, ka tribīnes mēģina sevi pārliecināt, ka tās netiks piečakarētas. Tādas kā bailes no apdedzināšanās... Iespējams, ka tam saknes meklējamas pērnajā vasarā, kad basketbola zinātājs gluži kā jauna meitene padevās randiņa aicinājumam, bet kavalieris, izrādās, atnāca uz tikšanos piedzēries un ar neaizpogātu bikšu priekšu. Gaužām tuvs salīdzinājums ar realitāti, bet – kaut kas tajā visā tomēr sasaucas ar pašreizējo groza bumbas agregātstāvokli un līdzjutējiem, kas sakās – esam lieli savā garā un pārliecībā.

Šobrīd Latvijas vīriešu basketbola izlases fanus varētu iedalīt trijās lielās grupas. Pirmie uzskata, ka uz laukuma notiekošais ir pilnīgs bezsakars, ka spēlētāji ir absolūtas viduvējības labākajā gadījumā un, ka izlasei nav nekādu variantu. Uzvara pār Itāliju bija smagākā apstākļu sakritība, jo pretinieks bija viena no vājākajām komandām Eiropā, savukārt panākums pret somiem vispār nav jāņem vērā, jo tādus ir jāapspēlē ar hokeja cimdiem rokās... Šie līdzjutēji nevienā no basketbola izlases dalībniekiem nesaskata nekādas talanta pazīmes, bet, atsevišķos rezultativitātes uzplaiksnījumus noraksta uz pretinieka mirkļa vājumu. Protams, ka viņi treneri Bagatski vispār neuzskata par treneri, bet Zaķis viņiem ir klauns, Bērziņš – āksts, Bankevics par mīkstu, Kuksiks par lēnu, Grafs pat tizlu, Sirsniņš par neapķērīgu, bet Strēlnieks... Hmmm – nu Strēlnieks būs vienkārši jauns un nepieredzējis, kas tulkojumā nozīmē – nopietnai izlasei vēl nederīgs. Ja komandas uzbrukums tiek apturēts, tad viņi demonstratīvi pie vaigiem pieliek plaukstas un šūpo savu rāceni uz abām pusēm ar izteiksmi – ai, ai, ai... Ja izdodas kombinācija, tad viņi pagriežas pret tuvāk sēdošajiem ar pārliecinošu komentāru – sak, es taču teicu, ka pikenrols ir jāizmanto biežāk... Viņi ir pārliecināti, ka šī komanda savā grupā paliks pēdējie un kritīs vienu divīziju zemāk.

Otra līdzjutēju grupa savos vērtējumos ir mazāk kategoriska. Viņi ir droši, ka šis atlases posms ir jānoraksta, taču labi, ka tiek dota iespēja jaunajiem. Strēlnieks viņos raisa simpātijas, Kuksiks iedvesmu, Bankevics – patīkamu neizpratni. Pēc katra Bērziņa veiksmīga metiena viņi nopūšas un atzīst, ka talantu tomēr nav iespējams nodzert vai ... atvainojiet, nodedzināt viesnīcā. Pēc Jeromanova rezultatīvas piespēles viņi uzspēlēti priecājas, ka šoreiz pretinieks ir gadījies galīgi mīksts, bet Bertāna caurgājiens ir labs, bet tam nav nekā kopēja ar komandas spēles taktiku, jo tāda patiesībā nemaz neesot... Neskatoties uz veltīto pieticīgo vērtējumu spēlētājiem, treneris Bagatskis, šo ļaužu prāt, vēl tomēr nav gatavs vadīt šādus... meistarus. Šie līdzjutēji ir pirmie, kas pieceļas kājās pēc Zaķa slam dank un ir pārliecinoši pirmie, kas internetā pie atsauksmēm sāk savu rītu ar teikumu – sak, man viens čoms teica, ka vakar Latvijas izlases basketbolisti Essential esot redzēti baigi piekodušies...

Trešā grupa ir vērotāji. Himnu pirms spēles viņi nodungo līdzi bez kautrēšanās. Spēles laikā viņi katru spēlētāju darbību domās pielīdzina iepriekšējo gadu elkiem- Miglinieks būtu devis tā, Kambala būtu metis šitā, Štelmahers un Valieko šitentā... Bērziņu viņi pavada ar domām – kāpēc viņš tomēr piekrita spēlēt šajā izlasē? Zaķis viņiem krīt uz nerviem principiāli, jo košļene mutē tomēr ir nepieklājīga demonstrācija. Bankevics basketbolā patiesībā nebūtu pelnījis tikt tālāk par Valmieras rajonu... Bagatska neapmierinātību ar spēlētāju lēmumiem, viņi pavada ar klusējošu smaidu – re, re, kā šis tēlo treneri... Un – kas pie velna ir Šeļakovs, ka ar tādu uzvārdu ir iemācījies Latvijā spēlēt basketbolu? Šie līdzjutēji pirmie pamana, ka uz izlases rezervistu soliņa mača izskaņā dvieli vicina kādreizējais hokeja fanu grupas bundzinieks un viņi ir pirmie, kas sāk ritmiski sist plaukstas, paklusēm izspiežot no sevis – Latvija, Latvija... Viņi varētu būt pirmie, kas saka – es zināju, ka mūsējie ir labi!

Protams, ka vēl ir citi līdzjutēji, kas veido noskaņu basketbola izlases spēlēs, taču viņi pagaidām ir mazākumā. Lielākā masa neizbēgami šobrīd kurina to raksturīgo murdoņu tribīnēs, kas, protams, nav galīgi zemē metama un nezinātājam patiešām varētu simpatizēt, taču, kad dzirdu kādu basketbola kārsēju sakām – uh, kas vakar bija par atmosfēru arēnā, kā mūsējie vālēja, kā publika uzvilkās – nodomāju, vai tiešām pēc Latvijas izlases spēles vakar tajā stadionā bija vēl kāds pasākums? Šīs rindas nav pārmetums, drīzāk tās uztveriet kā pārdomas par reiz piedzīvoto... Tiem, kas ir bijuši zem tā paša jumta uz hokeju, būs patiešām grūti iestāstīt, ka šobrīd basketbolisti pelna vienreizēju un nedalītu savu piekritēju uzmanību. Nepelna jau ar’, jo uzticību vispirms iekaro, nevis saņem avansā. Vienīgi žēl, ka tie, kas šobrīd cenšas, kaut kādā mērā tiek pielīdzināti iepriekšējiem jautruļiem un, no tā tad arī rodas dīvainais strāvojums tribīnēs. Strēlnieks savāc savās divdesmit gadus vecajās rokās bariņu ar latviski runājošajiem basketbolistiem un iedod paturēt dvieļus NBA skolā gājušajiem Belinelli un Barnjāni... Kuksiks labo izlases trīspunktnieku rekordu, kas izrādās – piederējis pašam Bagatskim... Bankevics četrās minūtēs samet pretinieku grozā 16 punktus, liekot pretiniekam izskatīties pēc nelaimes putniem... Par maz, lai pieceltos kājās? Savējie ir jāpanēsā uz rokām arī brīžos, kad viņi nevar vai viņiem nesanāk. Protams, var augsti vērtēt basketbola līdzjutēju inteliģenci, piezemēto atturību un apslēpti rezervēto apmierinājumu, taču ir reizes, kad prasīt prasās pēc elektrības pirkstu galos, kas paceltu jumtu arēnai vai to norautu pretiniekam. Ja vien līdzjutēji to paši vēlas, ja vien izlase viņiem nozīmē kaut ko vairāk par rituālu, kas pielīdzināms kapu svētkiem – sanācām kopā, apgrābstījām lapas, apēdām pīrādziņus, pabirdinājām grūtsirdīgu asaru, cieņu atdevām... Puikas ir pelnījuši vairāk!
Ja nezinātu, ka varam, nerakstītu. Varam! Tad sadzenam rīt tos cilvēkus no melnajiem kalniem atpakaļ kalnos...