Modernā futbola tendences

Par populārāko taktisko shēmu...

„Visas tendences izriet no tām komandām, kas šobrīd ir stiprākās pasaulē. Ja mēs runājam par klubu komandām, tad tā ir „Barcelona”, ja par nacionālajām izlasēm, tad tā ir Spānija. Līdz ar to populārākā shēma šobrīd ir 4 – 3 – 3, kuru spēle gan spāņi, gan holandieši, kura ir pietiekami tendēta uz uzbrukumu – bumbas kontroli. Ir ļoti daudz komandu, kas balstoties uz saviem spēlētāju resursiem vai arī uz futbola modes tendencēm, pielieto šādu taktisko shēmu,” stāsta Kazakevičs

Ar ko tad šis taktiskais zīmējums ir tik īpašs? „Pirmkārt, šī shēma ir tik populāra, jo ir viegli pārkārtojama atkarībā no spēles situācijas. Malējos spēlētājus var virzīt vairāk kā uzbrucējus, spēlējot ar trim uzbrucējiem, taču, ja spēle prasa lielus taktiskus pārkārtojumus, nolaižot šos malējos spēlētājus zemāk, uzliekot vairāk pienākumu centra pussargiem, šo shēmu viegli var pārveidot par 4 – 5 – 1. Protams, vadošās komandas vairāk ir orientētas uz uzbrūkošo shēmu, jo tām ir labi tehniski sagatavoti izpildītāji. Latvijas apstākļos šo shēmu realizēt nevar, jo lielākajai daļai spēlētāju pietrūkst šīs tehniskās meistarības, kaut gan arī Latvijā ir klubi, kas mēģina šo shēmu pielietot – brīžiem sekmīgi, taču tikai pret zināma līmeņa pretiniekiem tā dod rezultātu.” Starp citu, Kazakevičs norāda, ka šo shēmu cenšas ieviest arī U – 21 izlases galvenais treneris Jore.

Par diviem balsta pussargiem...

Pēdējos gados lielākā daļa komandu spēlē ar diviem izteiktiem balsta pussargiem, kas laukumā darbojas līdzās. Savulaik tas bija Francijas izlases jājamzirdziņš, kad blakus darbojās Patriks Vjerā un Klods Makelele, palīdzot Francijai dominēt tā, kā šobrīd dominē Spānija. Tagad divu balsta pussargu atrašanās laukumā ir kļuvusi par normu ļoti daudzām komandām,

„Liekot lielu uzsvaru uz uzbrūkošo spēli, ir jāsaprot, ka laukuma centrālajā zonā nedrīkst ļaut komandai ieskrieties, izveidot ātros pretuzbrukumus. Daudzas komandas spēlē ar diviem balsta pussargiem, jo šī amplitūda, ko viņi veic aizsardzībā, bumbas atņemšanā, kā arī uzbrukuma „ieskriešanās” veidošanā, ir pietiekami liela. Ja agrāk balsta pussargi vairāk veica darbu aizsardzībā, tad tagad viņu amplitūda ir plašāka. Daudzas komandas izvēlās izmantot divus balsta pussargus, lai viņi visu centra zonu spētu aptvert.”

Par „piramīdas” uzbrukumiem...

Daudzas komandas dod priekšroku spēlei ar vienu izteiktu smailes uzbrucēju, zem kura spēlē uzbrūkošie pussargi. Šis taktiskais risinājums pēdējos gados ir jājamzirdziņš, piemēram, abiem vācu flagmaņiem Dortmundes „Borussia” un Minhenes „Bayern”, bet „Milan” 2007. gadā šādi uzvarēja Čempionu līgā, kad lādiņi tika piegādāti Inzagi.

„Piramīdas uzbrukuma veidošana šobrīd futbolā ir izteikta. Varbūt vienīgi „Barcelona” citreiz var atļauties nospēlēt ar „otrādi apgrieztu piramīdu”, kad viņiem vienlaicīgi laukumā ir četri uzbrūkošie spēlētāji, bet tikai divi – veidojošie. Parējās komandas tomēr cenšas spēlēt ar vienu uzbrūkošo spēlētāju, zem kura ir divi ātri, tehniski futbolisti, kas palīdz uzbrukumus veidot gan ieskrienot brīvajā zonā, gan spēlējot malās. Aizsardzībai ir diezgan sarežģīti, jo ir uzreiz jāpieņem lēmums, kā pret centrālo spēlētāju spēlēt. Darbība aizsardzībā, atrunājot, kurā brīdī kuru spēlētāju ņem balsta pussargi, kuru – centra aizsargi, bet kuru – malējie aizsargi, ir jāsaskaņo jau pirms spēles, balstoties uz uzbrūkošo spēlētāju individuālajām īpašībām.”

Par klasisko 4 – 4 – 2...

Šī taktiskā shēma tiek uzskatīta par futbola klasiku, taču tā tiek spēlēta arvien retāk. Populāra šī shēma vēl aizvien ir britu futbolā, taču ar atrunu, ja komandu vada britu treneris. Tomēr pāragri šo shēmu ir apbedīt, jo tās piekritēju netrūkst vēl aizvien.

„Angļi pēc savas būtības ir klasisku lietu piekritēji. Nav jau tā, ka tikai angļi spēlētu 4 – 4 – 2. Piemēram, mūsu pašu Latvijas čempionātā klasisks piemērs ir „Liepājas Metalurgs”. Viss ir atkarīgs no tā, kādi komandā ir izpildītāji. Ja spāņiem, holandiešiem vairāk ir tehnisku spēlētāju, tad, piemēram, skandināvu, britu komandām, kas spēlē spēka stilā, šī shēma ir vairāk piemērota. It kā jebkurā brīdī var spēlēt pretuzbrukumu futbolu, taču tajā pašā laikā šie divi uzbrucēji nodrošina pietiekamu spēku uzbrukumā, lai aiz tām bumbām „aizķertos”, ja tiek izpildīti centrējumi no malām. Ja ir uzbrucēji, kas labi spēlē otrajā stāvā, un labi malējie pussargi, tad nevajag ar vienu uzbrucēju spēlēt – var arī diviem.”

Par 3 – 4 – 3...

Šāds taktiskais zīmējums savulaik bija grūti atšifrējams FK „Ventspils” pretiniekiem, kad komandu vēl vadīja Romāns Grigorčuks. Arī šobrīd ir pasaulē pazīstami klubi, kas pie šī spēles modeļa pieturās. Kā piemēru var minēt itāļu „Napoli”, kuri atzīstami šosezon cīnījās Čempionu līgā, ar savu taktisko zīmējumu problēmas sagādājot angļu klubiem „Manchester City” un „Chelsea”.

„Spēle ar trim aizsargiem ir raksturīga itāļu komandām. Jautājums – kā trīs aizsargi tiek galā ar saviem pienākumiem? Protams, var runāt par to, ka pie šīs shēmas vienā brīdī jau var būt pieci aizsargi, nevis trīs. Ja ir pietiekami spēcīgi trīs aizsargi, un nevajag izmantot četrus, tad var nolikt vienu lieku spēlētāju priekšā. Tā ir katra konkrēta trenera izšķiršanās, taču es to neatbalstu, jo uzskatu, ka aizsardzībā ir vajadzīgi 4 spēlētāji, lai vienmērīgi noklātu visu laukuma platumu un varētu sekmīgi spēlēt aizsardzībā.”

Par 3 – 5 - 2...

Šis ir retāk sastopams spēles modelis, taču to veiksmīgi piekopj, piemēram, „Udinese”, kuru spēles stila atšifrēšana sezonas sākumā bija problēma teju katram A sērijas klubam, jo bija grūti izsekot spēlētāju kustībai laukumā, katra pienākumiem uzbrukumā un aizsardzībā.

„Ja spēlē ar trim aizsargiem un pieciem pussargiem, tad tas nozīmē, ka ir pietiekami mobili un spēcīgi malējie spēlētāji, kas var malu nosegt. Tad ir nepieciešams ļoti stingra centra pussargu „dūre”, kas caur centrālo zonu neļauj brīvi uzsākt uzbrukumus, kā arī klasiskie divi uzbrucēji, kas divatā rada lielu spiedienu, saņemot palīdzību no flangiem un centra zonas, spēj vispirms radīt vārtu gūšanas momentus, bet pēc tam – arī realizēt.”

Par 5 – 4 – 1...

Pēdējā laikā nav sanācis vērot komandas, kas darbotos pēc šāda taktiskā zīmējuma, tomēr kādreiz tādas varēja atrast. Vai tas nozīmē, ka šis taktiskais zīmējums nav modernā futbola sastāvdaļa?

„Šobrīd šī shēma ir palikusi pagātnē. Šajā shēmā problēma ir tāda, ka spēlētāji uzbrukuma sākuma stadijā ir pārāk dziļi savā laukuma pusē – viņiem var pietrūkt spēka un cilvēku skaita uzbrukuma darbībās. Ja treneri izvēlās vienā līnijā likt piecus spēlētājus, tad tā ir 4 – 5 – 1 shēma, kas it kā ir pretuzbrukumu shēma, bet tajā pašā laikā tā ir shēma, no kuras diezgan ātri var pāriet no aizsardzības uzbrukumā. Tas ir parocīgāk pretuzbrukuma futbola piekritējiem, jo ātrāk un efektīvāk var izmantot brīvās zonas, kas radušās pretinieku pozicionālā uzbrukuma rezultātā, zaudējot bumbu."

Par malējo aizsargu lomu modernajā futbolā...

Visstraujāk attīstījusies ir spēle aizsardzības malās. Kādreiz malējais aizsargs ar uzbrukuma potenciālu bija ekstra, bet tagad – nepieciešamība. Šo spēlētāju loma komandas panākumos ir augusi, tāpat kā laba malējā aizsarga tirgus vērtība, jo šīs pozīcijas spēlētājus pēdējā laikā iegādājas par lielām naudas summās vai arī pārkvalificē kādu no pussargiem – tas ir lētākais, taču ne vienmēr labākais variants.

„Īstenībā šobrīd malējie aizsargi ir kļuvuši par būtiskiem atslēgas spēlētājiem – it īpaši uzbrukuma veidošanā. Pie ļoti lielā blīvuma centrālajā zonā, šobrīd ļoti bieži spēles veidotāja funkcijas no centra pussargiem pārorientējas uz tiem spēlētājiem, kuriem, spēlējot ar bumbu, ir pietiekami daudz laika pieņemt lēmumus un uzsākt uzbrukumus. No šo spēlētāju meistarības uzbrukumā lielā mērā ir atkarīga arī komandas spēle, jo centrālajā zonā dot bumbu – tas vienmēr ir risks, jo bumba ir cīņā un izredzes ir 50 pret 50. Malējam aizsargam savi divi trīs pieskārieni vienmēr būs brīvi, tāpēc viņš var pieņemt lēmumu, kā tālāk attīstīt uzbrukumu, kā organizēt komandas spēli ar pirmo piespēli no aizsardzības, tā ka pret malējiem aizsargiem šobrīd ir daudz lielākas prasības. Ja agrāk viņu uzdevums bija nospēlēt aizsardzībā, atņemt bumbu un, ja ir kaut kāds risks, to vienkārši izsist ārā, tad tagad viņi ir kļuvuši par slēptiem spēles veidotājiem. Tagad – modernajā futbolā – ir jāsaprot, ka spēles diapazons ir no sava soda laukuma līdz pretinieku soda laukumam."

Par aizsardzības centru ar diviem centra pussargiem...

„Barcelona” sezonas sākumā ļoti bieži spēlēja ar diviem centra pussargiem, proti, Maskerano un Busketu aizsardzības centrā. Veiksmīgi, bumbas kontroles rādītājus paceļot jaunā līmenī. Mazāk veiksmīgi tas izdevās „Manchester United”, kas to darīja situācijas spiesti. Vai arī šādu tendenci turpmāk varētu pārņemt komandas, kas grib, lai visu pozīciju spēlētāji dod savu artavu bumbas kontrolē, veidojot uzbrukumus?

„Tas ir labi risinājums „Barcelona”, kas spēj 70% spēles laika kontrolēt bumbu. Ir labi, ja aizsardzības centrā spēlētāji ir spējīgi ilgstoši kontrolēt bumbu, bet tas ir pietiekami liels risks komandām, jo bumbas kontroles brāķis ir lielāks, kā arī aizsardzībā viņi noteikti nav tik spēcīgi. Pluss Gvardiolam ir tas, ka viņš nepārtraukti meklē jaunus taktiskos risinājumus, lai arī komanda visiem ir priekšā. Viņš mēģina iespēlēt jaunus spēlētājus, mēģina rast papildus argumentus, lai „Barcelona” ilgāk paliktu troņa augšgalā.”

Par turpmāko evolūciju...

Viss plūst un viss mainās, tāpēc pavisam droši var teikt, ka drīz futbolā modes tendences atkal mainīsies. Ko lai sagaida nākotnē?

„Daudz kas no tā, kas kādreiz jau ir bijis, atgriežas. Domāju, ka tuvākajā laikā taktisko shēmu mode būs balstīta uz to, kā spēlēs vadošās komandas. Šobrīd modē ir spēlēt uzbrūkošu futbolu, kas ir balstīts uz bumbas kontroli. Daudzi, redzot „Barcelona” panākumus, mēģina iet šo ceļu, taču tajā pašā laikā esmu pārliecināts par to, ka tendences var būt daudz un dažādas, bet katrai komandai vajag savu. Tiešām ir grūti prognozēt, kāda varētu būt nākamā tendence vai mode, bet esmu pārliecināts, ka katrai komandai visu laiku ir jābūt meklējumos spēles uzlabošanā, paturot prātā to, ka ir iespējams izspiest vairāk nekā tas izdodas katrā konkrētā brīdī.”

Tomēr nobeigumā jāpiebilst, ka laukumā spēlē dzīvi cilvēki, bet katrs no viņiem ir citāds. Lai cik skaisti un pareizi viss izskatītos uz papīra, ir jāsaprot, ka spēlē tā nebūs, jo bieži vien ir jāēd ar pirkstiem, lai arī gribētos ar dakšiņu...