Ufas hokejistu skolotājs Vitolds Makulevičs

Pirmā hokeja spēle Ufā notika 1953. gada 18. janvārī un starp tās dalībniekiem vietējās "Enerģijas" sastāvā bija rīdzinieks Vitolds Makulevičs, kuram vienīgajam no mājiniekiem kanādiešu hokejs nebija nekas jauns vai svešs. Ar baškīru kolēģu starpniecību arī mums tagad ir iespēja uzzināt kaut ko vairāk par šo interesanto cilvēku no Rīgas.

Vitolds Makulevičs piedzima Rīgā 1918. gada 8. decembrī. Viņa tēvs strādāja rūpnīcā VEF, bet mamma konservu fabrikā. Ar sportu nevienam no vecākiem nebija nekāda sakara, vēl vairāk - viņi gribēja virzīt dēlu pa mūzikas ceļu, jo ģimene bija muzikāla - mūziku mācījās māsīcas un brālēns, viena māsa bija pat Viļņas konservatorijas dicente, bet otra bija pirmā vijole Viļņas filharmonijā. Vitoldam tomēr kopš bērnības tuvāks bija sports, turklāt viņa aizraušanās bija ļoti daudzveidīga - futbols, hokejs, basketbols, volejbols, pat tajā laikā krietni mazāk zināmais handbols, galda teniss, bokss, vieglatlētika... Vitoldam vēl nebija pilni 13 gadi, kad viņu uzaicināja pieaugušo futbola komandā par vārtsargu. Vitolds bija gara auguma, plecīgs un viņam varēja dot vismaz 15-16 gadus. Īpaši labi viņam padevās spēlēt futbolu un basketbolu, kā arī hokeju ar ripu. Viņu drīz vien pamanīja Latvijas izlašu treneri un viņš gandrīz vienlaicīgi nokļuva futbola, hokeja un basketbola izlašu treneru redzeslokā!

Futbola un hokeja izlasēs ar viņu rēķinājās, kā ar vārtsargu. 1937. gadā Latvijas futbola izlase aizvadīja 1938. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas spēles un 18 gadus vecais Vitolds Makulevičs bija starp izlases kandidātiem. Tiesa, viņa vārds'nav atrodams starp spēlētājiem, kuri kaut reizi spēlējuši Latvijas futbola izlasē, jo viņš tā arī nepaspēja tajā debitēt. 1942. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīrā viņš, iespējams, jau būtu pamatvārtsargs, taču tad jau ritēja Otrais pasaules karš, kura virpuļos tika ierauts arī Vitolds Makulevičs...

Kara laikā Makulevičs palika Rīgā un, cik vien tas bija iespējams, piedalījās sporta sacensībās. Reiz par kādu pārkāpumu viņu nogādāja koncentrācijas nometnē, taču ar treneru un sporta funkcionāru pūlēm talantīgais spēlētājs tika atbrīvots. 1944. gadā vācieši mobilizēja Vitoldu un aizsūtīja uz Dāniju būvēt aizsargnocietinājumus. Kopā ar vēl dažiem draugiem 1944. gada ziemas sākumā Makulevičs aizbēga un devās atpakaļ uz Latviju. Tieši pretī padomju armijai. Prieks par nokļūšanu mājās bija īss - Makuleviču un viņa pārinieku apcietināja un tagad jau aizsūtīja uz nometni PSRS teritorijā. Patiešām - no vilka muka, lāča ķetnās ieskrēja...

Tā Vitolds Makulevičs nokļuva Baškīrijā - padomju karagūstekņu nometnē netālu no Tuimazas pilsētas. Par sportu atlika vien sapņot. 1946. gada pavasara beigās Makuleviča nometnes apsargi nolēma aizvadīt futbola spēli ar kaimiņu nometnes apsardzi, taču pietrūka vārtsarga un to bija nolemts pameklēt starp apcietinātajiem. Tā Vitolds nokļuva komandā, spēli aizvadīja tik labi, ka viņam atļāva paziņot mamai uz Rīgu, ka viņas dēls ir dzīvs. Ziņu par Vitoldu nebija jau trīs gadus... Pēc tās spēles viņu sāka labāk barot, mainījās arī režīms, jo priekšā taču bija vēl citas spēles. Nometnes vadība nespēja paturēt pie sevis Makuleviču, jo par viņu uzzināja lielāki priekšnieki un jau 1947. gadā viņš spēlēja Baškīrijas čempionātā Buzdjakas pilsētas komandā. Tad - Ufas MVD komandā "Dinamo". Stadiona mājā viņam piešķīra istabiņu.

Makulevičam jau tuvojās 30 gadu vecums, taču Ufā viņš vēl paspēja ļoti daudz paveikt. Jāpiekrīt kolēģiem no Baškīrijas, ka šis cilvēks ir nepelnīti piemirsts. Spriediet paši. Viņš paspēja kļūt par Baškīrijas čempionu futbolā, basketbolā un dažās vieglatlētikas disciplīnās, ieguva medaļas hokejā ar bumbiņu jeb bendijā, viņa uzvārds arvien biežāk sāka parādīties Ufas laikrakstos. 1952. gadā viņš aizvadīja lielisku spēli Ufas "Dinamo" futbola komandas vārtos pret Vasilija Staļina izveidoto slaveno VVS komandu. Būdams labs hokejists, Makulevičs mācīja kanādas hokeju arī ufiešiem, spēlēdams vēl pats, bet tad, kļūdams jau par treneri. Un ne tikai hokejā!

Hokejā ar ripu pēc kursu pabeigšanas Maskavā viņš 1955. gadā kļuva par diplomētu treneri. Makulevičs trenēja arī bokserus, trenēja pat Baškīrijas bokseru izlasi, bet viens no viņa audzēkņiem - Hermanis Lobodins - pat kļuva par PSRS čempionu. Makulevičs pievērsās arī motosportam un konkrēti Baškīrijā tik populārajam spīdvejam - gan klasiskajā, gan ledus spīdvejā viņš bija tiesnesis, viņu aicināja par tulku uz starptautiskajām sacensībām Ufā, jo Vitolds brīvi runāja latviski, lietuviski, vāciski, poliski un krieviski.

Līdz savām pēdējām dienām viņš bija Rīgas "Dinamo" līdzjutējs. Šī komanda PSRS čempionātā viņam bija kā dzimtā. No Rīgas Vitoldam sūtīja latviešu avīzes un latviešu grāmatas. Tikai mūža pēdējos gados Vitolds Makulevičs sāka dalīties atmiņās par savu dzīvi, laikam jau nevarēja un baidījās daudz, ko stāstīt, rūpēdamies par saviem radiem. Tāds bija laiks. Šīs interesantās ziņas baškīru kolēģi ieguva no Vitolda meitas, kura savulaik bija daudzkārtēja Baškīrijas čempione galda tenisā un bija republikas izlases trenere šajā sporta veidā.