Nevaru klusēt: tā bija Brazīlija!

Brazīļus futbola laukumā izsenis dēvēja par brīnumdariem, taču valsts izlase augstākos panākumus kā nespēja, tā nespēja sasniegt – tieši tāpēc, ka tās dalībnieki savu sportu pieprata pārlieku labi. Ikviens no viņiem to apzinājās, tiecās rādīt savu individuālo prasmi, tā aizmirstot, ka futbols tomēr ir komandas, nevis ģeniāla vienpatņa spēle. Līdz piecdesmito gadu otrajā pusē atnāca lieliskais treneris Vinsente Feola. Viņš spēja un prata no atsevišķiem solistiem izveidot kori, kurā dažādas brīnišķas balsis skanēja kopējā uzvaras dziesmā.

Didi (Valdīrs Pereira), saukts par Melno Princi savas elegantās stājas un izturētā rakstura dēļ. Nekad lieki nerosījās, toties lieliski pārraudzīja situācijas laukumā. Ar juveliera cienīgām piespēlēm virzīja uzbrukumus visizdevīgākajos virzienos. Nemēdza kļūdīties – 1958. gada finālspēlē, piemēram, saspēli vadot nepieļāva nevienu brāķi. Bija autors sitienam ar iegrieztu bumbu (t.s. sausā lapa). Pats vārtus sita tā, kā kovbojs šauj piecu centu monētā. Nāvīgi precīzi.

Garinča (Manoels Fransisko dos Santoss) izcēlās ar pilnīgi neatšifrējamām nestandarta darbībām (tās veicināja kājas: abas līkas uz vienu pusi). Feola pauda: „Viņa darbības vienmēr ir negaidītas, pārsteidzošas un satriecoši rezultatīvas”. Žurnālisti rakstīja, ka Garinčas sistā bumba lido pa trajektoriju, kādu ģeometrija nepazīst. Vēl jāizceļ šā savdabīgā futbolista nesavtība: vienkīdz lielu gandarījumu kā paša gūts gols, viņam sagādāja pēc piespēles kolēģa iesisti vārti. Tad, kad visa aizsargu vērība piesaistīta pašam. Ņem laukā no tīkla!

Žairzinjo (Žairs Venturo Filjo) bija no paaudzes, kas Brazīlijas izlasē ienāca jau slavas laikā, sešdesmito gadu vidū. Vispirms bīdīts kā Garinčas dublieris, viņš drīz vien apliecināja, ka Brazīlijā futbola dārgakmeņu atradnes nebūt nav izsīkušas līdz ar iepriekšējo brīnumdaru paaudzi. 1970. gada pasaules čempionāta finālstadijā viņš nevienā spēlē neatstāja laukumu, neguvis „savus” vārtus. Žairzinjo piemita tā ar prātu neizskaidrojamā priekšrocība īstā laikā atrasties īstajā vietā. Atlika vien triekt bumbu vārtos. Un uzvarēt. Starp citu – paaudžu maiņas kārtībā – Zairzinjo jau kā treneris sagatavoja lielajam futbolam nākamo izlases līderi Ronaldo.

Tā varētu turpināt ilgi un daudz. Bet...korim tomēr vajadzīgs solists. Tagad, laipnie lasītāji, lūdzu nosauciet man kādu visizcilāko no šiem spožajiem brazīliešu futbolistiem, īstajiem kājbumbas burvju māksliniekiem: Rivelino, Garinča, Žilmārs, Didi, Amarildo, Vava, Zagalo, Zito, Orlando, Niltons Santoss, Žairzinjo… Jums būs taisnība, ja teiksiet: tomēr un vienīgi Pele! (Kaut kas tamlīdzīgs šodienas Spānijai nerādās ne sapņos!) Par 20. gadsimta visizcilāko sportistu atzītais futbolists. Tāpēc stāsts par viņu lielā mērā ir arī stāsts par viņa komandu. Pele un Brazīlijas izlase ir nedalāmi!

Edisonam Arantisam du Nasimento bija tikai 16 gadi, kad viņš 1956. gadā iznāca laukumā nomainīt vecāku kolēģi Brazīlijas valstsacīkstē ar Argentīnu. Iznāca – un iesita vārtus. Viņš kļuva par Peli, un 1958. gada pasaules meistarsacīkstēs Zviedrijā, gandrīz pusaudža vecumā, pusfinālā prata ietriekt trīs bumbas rūdīto franču futbolistu vārtos – šīs spēles otrais puslaiks bija jaunekļa superdebija pasaules meistarsacīkstēs. (Tiesa, pirms tam viņš jau bija guvis savus pirmos “pasaules vārtus” spēlē ar Velsu.) Ar to tad viņš kļuva pasaules futbola elks. Uz mūžu, jo uz lauriem neatdusējās.

Viņa un komandas zvaigžņu stunda pienāca tajā pašā Zviedrijā, kur Pele jau bija pats sevi kronējis spēlē ar Franciju. Finālā Brazīlijai pretī stāja mājnieki zviedri, kuriem panākums šajā mačā izrādījās nacionālā prestiža jautājums – klāt bija pats karalis Gustavs VI. Taču brazīļi nebija mazie bērni un uzspieda mājniekiem savu spēli. Kaut arī zviedri jau sākumā izvirzījās vadībā, Vava un Zagalo ātri vien nolika visu pie vietas. Bet pēdējās laukuma saimnieku cerības izdzēsa astoņpadsmitgadīgā Peles neatkārtojamais meistarstiķis. To vajadzēja redzēt, atstāstījums ir tikai “karaļvārtu” bāla ēna…

Garinčas piespēli viņš saņēma uz gurna, atrodoties ar muguru pret vārtiem, vairāku aizsargu nežēlīgi presēts. Bumbai nepieskaroties zemei, tā tika žonglēta gaisā, pārmesta pāri galvai; tad Pele paspēja zibenīgi apsviesties ar seju pret vārtiem un izdarīt lielgabalšāvienu pa joprojām gaisā planējošo bumbu. Zviedru teicamais vārtsargs Svensons palika stāvam kā sālsstabs – labi vēl, ka ne vaļēju muti… Otrajā puslaikā brazīlieši iesita vēl divus vārtus (pēdējos – atkal mūsu varonis) un kļuva par pasaules čempioniem. Visa Brazīlija lēca sambu un skandēja “Pele, Pele, Pele!”. Pusfinālā 5:2. Finālā 5:2 – vairāk šajās stadijās iesists nav nekad.

Kad pēc Brazīlijas atkārtotās uzvaras pasaules meistarsacīkstēs 1962. gadā – ar Peli karogā – trīs bagātākie itāļu klubi sabīdīja kopā divus miljonus dolāru (tiem laikiem milzu summu), lai nopirktu Peli, pats Brazīlijas prezidents šo darījumu aizliedza. Publiski paziņojot: “Ar nacionālajām bagātībām mēs netirgojamies”. Taču ne tikai piens un medus tecēja Peles futbola ceļa grāvjos. Bija jānorij arī dažs vērmeļu malks – kā 1966. gada pasaules čempionātā Anglijā, kad Pele ar asarām acīs pēc savainojuma pameta laukumu, bet viņa komanda netika tālāk par apakšgrupu. Toties savainojumu izārstējušais futbola karalis savas valsts izlasi atkal pacēla zelta virsotnē 1970. gadā – lai nākamajā vasarā paziņotu savu aiziešanu no izlases. Raudāja San-Paulu, raudāja Brazīlija, raudāja Pele pats. Un līdz nākamajam čempiona karaļkronim Brazīlija cīnījās 24 gadus...

1975. gadā nāca sensācija – futbola karalis atgriežas!!! Viņu taču pielauza ASV naudinieki, kas centās ieviest savā valstī līdz tam nepazīstamo “eiropiešu futbolu” jeb sokeru. Tieši tādēļ – lai jeņķi iecienītu viņa mīļoto nodarbi – nevis 4,7 miljonu dolāru pēc Pele divus gadus spīdēja Ņujorkas “Kosmosā”. Un tas tad arī bija viss…

Savus tūkstošos vārtus Pele iesita spēlē pret “Vasko da Gama” nekur citur, kā Marakanas stadionā, kurš futbola mīluli apgavilējis visbiežāk un visvairāk. Bet pavisam viņš savās 1363 aizvadītajās oficiālajās spēlēs ir guvis fantastisku birumu – 1281 golus. Pēdējo reizi viņš bumbu vārtos trieca ārpus konkursa. Kad angļi sagrasījās nojaukt Vemblija stadionu, tad atķērās: futbola karalis tā vārtus ne reizi nav atslēdzis! Tad viņam ļāva to izdarīt – ar simbolisku sitienu.

Pele 1964.gadā iesita komandai “Botafogo” no pilsētas Ribeiranpretū (tādu gan dzirdu pirmo reizi) veselus astoņus vārtus. (Tik daudz nesita pat skolas puikas savos bezgalīgajos mačos Grīziņkalnā.) Vēl? Varam nosaukt arī vēl.. Četras reizes savas futbolista karjeras laikā Pele ir iesitis pa pieciem goliem mačā, trīsdesmit reizes taisījis četrinieku un deviņdesmitkārtīgi bliezis het-trik (trīs vārtus vienā spēlē). Tā vien liekas, ka viņš uz laukuma izdarīja it visu, ko vien iegribējās. Ikviena spēle ar Peles piedalīšanos kļuva par aizraujošu izrādi. Tā reiz kāds kinorežisors, kurš uzņēma filmu par futbola karali, vientiesīgi palūdza spēles laikā sist bumbu vārtos no kāda noteikta laukuma punkta – lai iegūtu kadram izdevīgu rakursu. Protams, ka Pele šo pasūtījumu izpildīja mats matā, un skaidra lieta, ka bumba bija vārtos…

1969. gadā Brazīlijā valstsvizītē viesojās Anglijas karaliene Elizabete II. Viņai par godu Marakanā tika rīkots futbola mačs – brazīlieši augstajai viešņai rādīja to skaistāko, kas viņiem pieder. Pēc spēles karaliene pasniedza Pelem piemiņas kausu, taču to izdarīja ļoti ātri un veikli, pēc tam atkāpjoties galminieku pulkā. Fotogrāfu bariņš bija sašutis: “Karaliene, tūlīt nāc atpakaļ! Nostājies kārtīgi blakus Pelem!”. Viņš ir fotografēts un filmēts vairāk, nekā jebkura kinozvaigzne vai politiķis. Nevienam citam pasaules iedzīvotājam nav piešķirts tik daudzu pilsētu goda pilsoņa tituls. Par viņu dzied dziesmas un sacer dzejas vēl šo baltu dienu. Kad 1994. gadā Edisons Arantess du Nasimento tika iecelts par Brazīlijas sporta ministru, toreizējā valdība ieguva līdz tam citām nebijušu popularitāti un stabilitāti.

Kad Pele apceļoja pasauli, popularizēdams futbolu, Biafrā tika pārtraukts pilsoņu karš – abu naidīgo pušu pārstāvji gribēja tikties ar sportiskā miera sūtni. Alžīrā un Hartumā viņa viesošanās laikā izbeidzās asas politiskās krīzes. Zēni, dzīvosim draudzīgi – un uzspēlēsim futeni! Pelem laukumu atstājot “Kosmosa” treneris dziļā nožēlā pauda: “Tagad ļaudis bēdīgi teiks saviem bērniem: “Cik žēl, ka tu savā mūžā neredzēsi, kā spēlē Pele””.
Bet slavenais boksa karalis Muhameds Ali, kurš pats sevi uzskatīja par vis… vis… Vislabāko (un bija Peles tuvākais konkurents par 20. gadsimta izcilākā sportista godu), redzot milzu pūļa fanātisko futbolista godināšanu, nopūtās: “Tagad es saprotu – šis ir dižāks par mani”…

Un Brazīlijas izlase pirms 50 gadiem tomēr bija dižāka par Spānijas valstsvienību šodien. Nav jēgas saderēt, jo nav iespējams pārbaudīt, taču esmu pārliecināts: ikviens tās senās izlases dalībnieks viens pret vienu apspēlētu katru šodienas izlases futbolistu. Un izcilu mākslinieku vienība pārspētu profesionālo futbola praktiķu brigādi.