Mairis Briedis un viņa vieta hierarhijā

Mairis Briedis ir 27 gadus vecs profesionāls bokseris no Latvijas. Profesionāls! Tātad – jau izsenis boksā būt par amatieri nenozīmē iet uz treniņiem pēc darba kopā ar draugiem, piedalīties sacensībās ar smagām paģirām. Amatieriem ir tā privilēģija piepildīt olimpisko sapni, bet profesionāļiem tādas iespējas nav – toties ir iespēja tikt pie lielā naudas katla. Pirms kāda laika sanāca aprunāties ar Čikāgā mītošo latviešu bokseri Robertu Jēkabsonu, kurš stāstīja par to, cik grūti ir izšķirties par labu vienam vai otram ceļam: profesionālajam boksam vai startam olimpiādē pēc 4 gadiem, pārstāvot ASV, jo šogad nācās palikt otrajam nacionālajā atlasē, tāpēc rūgtums palicis. Mairis Briedis ir izvēlējies diezgan netipisku, taču, izejot no savām iespējām, pareizu ceļu – profesionālā boksa karjera, reprezentējot sevi kā bokseri no Latvijas. Viss jau šajā sporta veidā nav tik viegli, cik varbūt kādam varētu likties. Proti, promoteri, menedžeri – tam visam ir nepārvērtējama nozīme. Tāpēc bokseris no Latvijas – tas neskan sevišķi gardi, un to labi apzinās cits mūsu smagsvars – Roberts Jēkabsons -, kurš delikāti centās norādīt, ka Latviju pārstāvēs, taču – domās un pēc pārliecības...

Briedis vairākkārt ir devies sparingot ar brāļiem Kļičko. Ko tas nozīmē – sparingot? Raugi, Briedis palīdz sagatavoties cīņai, piedaloties treniņu procesā. Viņš nestāv kā pelavu maiss, bet gan palīdz imitēt cīņas situācijas, jo tāda līmeņa bokseri kā brāļi Kļičko gadā aizvada vien pāris cīņas, tāpēc prakses gūšana sparingojot ir nepieciešama. Atsevišķi cilvēki boksa sabiedrībā par Brieža braucieniem pie Kļičko brāļiem, kuri tika izreklamēti pa visu pasauli, izturējās skeptiski. Sak, var jau būt, ka vienā dušā iet un roku paspiež, varbūt vienā zālē trenējas, bet – nekas vairāk tur nav. Kā ir īstenībā, klāt neesot, ir grūti spriest, taču – gan jau līdzdalība nav nemaz tik minimāla. Ko no tā iegūst pats Briedis? Pieredzi, naudu un kontaktus. Pats svarīgākais šajā uzskaitījumā būs pēdējais vārds. Kontakti...Ko tas nozīmē? Proti, boksā liela daļa cīņu tiek uzvarēts aizkulisēs, bet aiz Kļičko brāļiem veiksmīgi ir nostājies vāciešu grupējums. Vācijā viņu cīņas ir lielāks notikums nekā Ukrainā, tiek atspoguļotas uz lielajiem ekrāniem, turklāt daudznacionālajā valstī šie brāļi ir jaukteņu un imigrantu elki. Vairāki boksa speciālisti nopietni apšauba to, vai brāļi ir tik spēcīgi, cik titulēti. Bet – jostas krājās, tātad, gribot vai negribot, tiek meklēti tam iemesli un atrasti – palīgi. Maz ticams, ka friči ir spējīgi sasniegt Dona Kinga kādreizējās ietekmes apmērus, taču – šobrīd lietas viņi vadot. Cita lieta, ka Dona Kinga klienti/audzēkņi jau kādu laiku gatavo grožu pārņemšanas plānu...Maira vandīšanās tajā katlā varētu izrādīties lietderīga, paturot prātā to, ka viņš ir no Austrumeiropas.

Ja reiz par grupējumiem un to izcelsmi, tad šeit arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc bokss ir tik sazarots un čempioni tiek sadalīti tik daudzās versijās. Pavisam vienkārši – dažādus ekonomiskos grupējumus pārstāvošiem cilvēkiem vajadzēja savus čempionus, ar kuriem ražot naudu, taču kā lai pie tādiem tiek, ja ir tikai viena prestižā versija, kur labākie jau sen aizrunāti? Tā nu savus bokserus sāka kultivēt, piemēram, WBA izveidotāji, kuru rota allaž ir bijuši bokseri no Panamas un Venecuēlas. Līdzīgs stāsts ar WBO, tikai tur visam pamatā ir Puertoriko. Ko nozīmē šīs trīs burtu kombinācijas? Tādas tagad ir daudz, bet prestižas un cienījamas skaitās četras – WBC, WBA, WBO un IBF. WBC vēsturiski tomēr ir saglabājuši savu auru, līdz ar to vēl joprojām skaitās prestižākā. Pārējās versijas ir slietas, lai suņiem nebūtu jācīnās par vienu kaulu. Mairis izteicās, ka viņš vēlētos sasniegt augstākos plauktus kādā no četrām, bet divas – WBA un WBO – varam atmest uzreiz. IBF savulaik izveidoja amerikāņi, lai paustu savu neapmierinātību par savu ietekmes neesamību WBA. Caur IBF bieži vien veiksmīgi izbīdās arī bokseri no Austrumeiropas, lai gan tas, ko viņi pārstāv, bieži vien ir tehniskas dabas jautājums. Proti, pieteikumā amerikānis, bet ringā iznāk ar Krievijas karogu rokās. Daudzi šādi realizē „vilks (bīdītāji) paēdis, kaza (pašlepnums, patriotisms) dzīva” principu.

Mairis Briedis šobrīd pasaules reitingā atrodas 138. vietā starp smagsvariem. Tas ir augstu vai zemu? Tas ir normāli un gana tuvu elitei. Veiksmīgi cīnoties, var itin ātri rāpties augšup. Rangs vispār objektīvi nespēj spēku samērus novērtēt, lai gan zināmu priekšstatu sniedz. Kam ir jānotiek, lai Mairis Briedis pietuvoties savam mērķim – cīņai par kādu no 4 lielajām jostām? Jātiek rangā ļoti augstu, jāklauvē pie desmitnieka durvīm. Tas, ka viņam ir 27 gadi – tas noteikti ir viņa pluss. Sena padomju boksa dogma vēsta, ka: ja smagsvars 24 – 26 gadu vecumā vēl nav neko ievērības cienīgu sasniedzis, tad var jau domāt par dzīvi pēc lielā boksa. Un, ticiet man, daudzi labi tā laika bokseri tieši Maira vecumā beidza karjeru, jo vai nu nebija nevienam vairs vajadzīgi, vai – neticēja paši sev! Tagad lietu kārtība ir pamainījusies (nav gan aizmirsts savdabīgais padomju boksa stils, kas austrumeiropiešu izpildījumā nav vēl nomiris, taču viens pats – bez piejaukuma – funkcionēt arī nav spējīgs) un tiek uzskatīts, ka no smagsvara rezultātu var sākt gaidīt ap 30 gadiem, tā ka Mairim Briedim viss vēl ir priekšā. Profesionālajā boksā šobrīd ir aizvadītas 14 cīņas, no kurām uzvarētas ir 13 (9 ar nokautu) un zaudēta viena. Cienīgs starta kapitāls.

Tikmēr otra mūsu boksa cerība Roberts Jēkabsons drīzumā pieņems lēmumu par savu nākotni. Kad tas notiks – informēsim. Ja tiešām tiks nolemts par labu profesionālajam boksam, tad viņa starta izrāviens un izredzes tikt tuvāk silei ir vērtējamas augstāk nekā Briedim, ņemot vērā to, ka Roberts noteikti startēs no ASV starta blokiem. Tomēr šajā stāstā ir daži būtiski jautājumi: pirmkārt, vai to vispār ir vērts darīt; otrkārt – kādā svara kategorijā, jo Roberts nopietni apsver domu par svara kategorijas maiņu, kāpjot pakāpienu augstāk.

To visu rādīs laiks, taču pagaidām izskatās, ka šie divi sportisti ir mūsu boksa spožākās cerības, kas varētu palīdzēt pievērst vēl vairāk cilvēku skatienus šim sporta veidam. Apstākļi Latvijā, runājot par infrastruktūru un personībām, diemžēl vēl aizvien ir diezgan briesmīgi, taču zinātāji teic, ka vismaz kriminālās struktūras nu jau kādu laiku ir atkāpušās mazliet nostāk, jo kriminālajā pasaulē mazliet ir pamainījušās prasības no kadriem. Eh, bet ko nu par to – tas jau ir cits stāsts. Tikmēr sekosim līdzi tiem, kas ir jau kaut kur tikuši – kad vēl tā būs?