Ak vai, cik stulbi – nosist Gulbi...

Trīspadsmit uzvaras pēc kārtas pat fjūčeros Andim Juškam vai Aļonai Ostapenko ir jāizcīna, bet te pēkšņi to paveic pasaules otrā simtnieka spēlētājs no Latvijas Ernests Gulbis ATP turnīros, izkapādamies cauri piecām kvalifikācijas spēlēm, atkārtoti uzvarēdams Delrejbīčas turnīrā ASV un savā 14. savas potenciālās uzvaras spēlē likdams svīst aukstus sviedrus spānim Rafaelam Nadalam. Atcerēsimies iepriekšējo gadu pieredzi – Gulbis un kvalifikācijas turnīri?! Ja nav wild card, ejiet jūs visi bekot! Vairākas gribasspēka izkapātas uzvaras pēc kārtas? Ai, nu tas taču nav par Gulbi... Uzvaras pār pasaules ranga galvgaļa spēlētājiem? Tā runā, ka kādreiz tādas viņam esot bijušas... Zinot, kādi ir anonīmie komentētāji internetā, tomēr jāpiekrīt, ka pagājušās sezonas beigās daudz ko no minētā sportists patiešām bija nopelnījis. Nebija tālu no tā, ka Gulbi būtu nositis Gulbis pats. Pats.

Kas ir mainījies tagad? Lauž raketes Ernijs tāpat kā iepriekš, mazus bērnus tenisa laukumam tuvumā arī labāk nelaist tad, ja nav vēlmes samācīt kādus lamu vārdus. Katram tenisistam gadās mūža spēles un tādas, kad īsti nekas negrib padoties. Ne jau katra no 13 Gulbja uzvarām bija jāievieto mācību līdzekļos kā paraugs jaunajiem tenisistiem, taču bija arī tādi mirkļi, kuriem tur noteikti jābūt. Nepieskaroties tehniskajām niansēm, jāmin tikai viens – bez uzvaras gribas, laukumā garlaikojoties, pie 13 uzvarām netikt! Arī tagad gadījās epizodes, kad Ernestam neveicās, taču tas netraucēja sisties par uzvaru. Arī nogurušam pēc lidojuma pār okeānu, laika joslu maiņas un saspringtā sacensību režīma. Teicamas epizodes nospēlējušu Gulbi atceramies visi, bet pēc katras bumbas skrienošu Latvijas tenisistu? Vai tas atkal ir par Gulbi?! Vai raksta tēma nav Nadala spēles stils? Nav!

Kopš Latvijas tenisista karjeras sākuma lielajā tenisā, sākot ar tēva sarunāto īpašo uzaicinājumu Sanktpēterburgā, vairāk atmiņā nogulsnējušies dažādi raibi atgadījumi no tenisista dzīves nekā tagad jau pieci uzvarētie ATP sērijas turnīri (divi no tiem dubultspēlēs) – ne tur un ne ar to pastaigājies, ne uz turieni aizvests, ne tur un ne tādas traumas guvis, ne tā uzšņācis kādam rakstošās preses brālim vai vispār pasūtījis trīs mājas tālāk, un tā tālāk, un tā joprojām. Redz, tenisistu garlaikojot vieni un tie paši jautājumi simto reizi. Visu cieņu Gulbim – garlaicīgi ar viņu nav bijis!

Kāds sakars tenisam ar garlaikošanos no jautājumiem? Bet kāds sakars tam ar garlaikošanos darbā? Par garlaikošanos darbā no tā mēdz izmest! Kurš no darba (tenisa) izmetīs Gulbi? Tēvs, kurš apmaksā viņa izdevumus, ja ar gadā nopelnīto miljonu nepietiek pieticīgo izdevumu segšanai? Māte? Vai nosacīti pašnodarbinātā tenisista treneris?

Gulbis ir neparocīgs? Noteikti! Paredzams? Nekādā gadījumā! Ko nākamo nostrādās Gulbis, nezina neviens. Labi, ja to zina (vismaz mērķi) viņš pats. Tikpat labi tagad varētu sekot arī 13 zaudējumu sērija, bet tāpēc jau tas ir Gulbis, ka viņš nav prognozējams. Un, ja nu patiešām ir tā, kā viņš saka, ka pirmajā simtniekā daži nemaz spēlēt nemāk (ar to saprotot, ka viņš māk)? Un, ja nu viņš ir iemācījies pieciest dažas neērtības (smagu darbu treniņos, „zvaigznes” stāvokļa uzliktas grūtības popularitātes ziņā, nepieciešamību savu talantu apliecināt katrā jaunā mačā ne tikai ar tenisa pasaules varenajiem), kas šausmīgi traucēja iepriekšējos gados nodarboties ar savu (tēva) hobiju tenisu nepiespiesti un viegli, kā kolekcionējot pastmarkas? Puika varbūt beidzot ir aizdomājies par notiekošā cēloņiem. Vai kāds ir palīdzējis par tiem aizdomāties. Par likumsakarībām „kā tu man, tā es tev”, „kāds darbs, tādi augļi”, „vienreiz piečakarēsi, mūžu neatmazgāsies”... Puika? Varbūt arī vairs ne puika. Tāds Gulbis izskatījās vēl iepriekšējā sezonā. Šobrīd liekas, ka, šajās kategorijās runājos, puiku nomainījis vīrs. Ar darbiem un runām. Nav noslēpums, ka katrs vīrietis līdz pat kapa malai ir nedaudz bērns – vienam mašīnītes, otram – pastkartes, trešajam – azartspēles, ceturtajam - ... Tomēr atziņa, ka pats nav bijis pietiekami labs, nav darījis pareizi, lai būtu augstāk par otro simtnieku pasaulē, liecina par briedumu. Un tas nes augļus. Pat, ja nākamie neienāksies tik ātri, kā cerēts, šis ir pareizais virziens ražas sagaidīšanai. Potenciālu, lai paveiktu paša pasludināto uzdevumu – iekļūt pasaules ranga pirmajā desmitniekā – Latvijas tenisists ir apliecinājis iepriekšējās pāris nedēļās. Vai pietiks spēka, vispirms jau domu spēka, atkarīgs no viņa paša. Latvijā droši vien nekad netrūks tenisistu, kas malsies pa pasaules ranga trešo vai piekto simtnieku, jo viņiem trūks talanta. Gulbim tāds ir, un tikai viņam pašam ir pa spēkam sist Gulbi vai to celt mākoņos. Neviens viņa vietā to nedarīs.

Īstenībā bail pat iedomāties, uz ko varētu būt spējīgs Ernests karjeras turpinājumā. Ja viņš pats ir sevi salīdzinājis ar serbu Novaku Džokoviču un palūkojamies, ko sasniedzis viens, ko otrs? No otras puses, nevajadzētu arī sacerēties par daudz. Jebkuram sportistam ir savu spēju robeža un sava snieguma līkne. Šobrīd izskatās, ka Gulbja potenciāls ir krietni lielāks par viņa šā brīža vietu pasaules rangā un arī par karjeras rekordu šajā jomā, bet snieguma līkne virzās augšup. Vai kādu uztrauc tas, ka tenisists var nopirkt pietiekami daudz rakešu, ko salauzt? Vai kādu uztrauc viņa teiktais kortā un ārpus tā, ja tā ir viņa saruna ar pašu sevi? Džentelmenis viņš nekad nav bijis un nekad nebūs. Viņš ir nācis šajā pasaulē, lai spēlētu tenisu, labu tenisu, un ir pēdējais laiks sākt atmaksāt izsniegtos avansus, kurus atgūt liela daļa vairs necerēja. Štrunts par pārējiem, viņš pats zina, ka var spēlēt labu tenisu. Ja viņš to dara citiem par prieku, lai būtu, ja sev, kāda starpība! Nevis mūža galā memuāros rakstīt, ko es būtu varējis sasniegt un pieļaut, ka par Latvijas gada labāko tenisistu tiek atzīta skolas solā sēdošā Ostapenko (nekā personīga, bet tās tomēr pagaidām ir divas dažādas kvalitātes), nevis pasaules ikonu šveicieti Rodžeru Federeru pieveikušais Gulbis. Droši vien jau attieksmes dēļ. Ernest, viegls ceļš nebūs, bet izskatās, ka beidzot ir trāpīts uz pareizā. Tādu talantu mums nav daudz, un, „Pērkona” vārdiem runājot, „būtu stulbi nosist Gulbi”...