Viņš gāja pirmais. Zvēra darbā...

Dzīvo tādi cilvēki — par laimi vai nelaimi viņu ir pavisam maz — kuri vienkārši nezin citu ceļu uz iecerēto mērķi, kā vistaisnāko. Kādiem purviem cauri jābrien un kādi mūri ar pieri jāuzlauž — tas viņus nepagalam neinteresē. Visa jēga pastāv mērķī, kustība uz to ir pakārtots, kaut nepieciešams elements. Nav šķēršļu, kurus nevarētu pārvarēt, ir tikai sīki, vairāk vai mazāk kaitinoši kavēkļi. Ej un izdari — tāda ir šo vienvirziena talantu devīze.
Par Upatnieku stāsta tādu anekdoti iz dzīves. Cēluši kopā ar radinieku ģimenes mājiņu. Rolands, protams, kā jebkuru sevis sāktu darbu, arī šo lauzis gluži vai dzīvības jebšu nāves problēmas līmenī. Radinieks, tādiem tempiem un apgriezieniem nepieradis, pūtis vai pēdējo dvašu laukā. Te kādu dienu — tavu prieku! — sācis līt kā ar spaiņiem. Nu tak dabūs kādu stundu atpūsties? Kas tev deva! Upatnieks piesējis lietussarga kātu radagabalam pie mugurkaula — tā, lai širmis zvārojas virs galvas un lietus gluži acīs nešļāc — tad ķelli rokā un mūrē tālāk...

Latvijas bobslejs nesākās Rīgā vai Siguldā. Tas sākās Maskavā, ar "kafiju" pie Brežņeva, kur uz paklāja tika uzaicināti padomju sporta vadītāji. Gaužām jau Leonīdam Iljičam — ar visu viņa vecuma plānprātu — kaulā koda PSRS sportistu kopvērtējuma zaudējums Leikplesidas ziemas olimpiskajās 1980. gada spēlēs. Jāmeklē rezerves, lai nākotnē tāds kauns vairs nebūtu dienas kārtībā. Rezerves rodamas tur, kur mūsu vēl nav. Bet sovjetu tolaik nebija bobslejā, kurš baltajās olimpiādēs zīmējās jau kopš 1924. gada. Tātad, biedri, skaidrs: sagatavot, nodrošināt, uzbūvēt, nobraukt un saņemt medaļas padomju valstij par godu un slavu!
Kasi pakausi vai nekasi: ko Iljičs teicis, tas ir kā marmorā iekalts. Kas to nezin, tas drīz nezinās arī, vai viņa krēsls vēl ir zem dibena, vai tajā jau sēž cits...
Kur lai ņem tādus jocīgos, kas riskēs ar to bleķa sili pa ledus reni no stāva kalna braukt? Paga, paga, Latvijas PSR ir kādi trakie, kas savulaik pirmie impērijā sāka kamanu trasi celt un kamanas būvēt — kazi, varēs pierunāt arī ar bobsleju noriskēt?
Rolands Upatnieks bija ar mieru. Viņš gan tolaik bija LPSR izlases treneris kamaniņu sportā, pats bijis olimpisko spēļu braucējs (kopā ar Valdi Ķuzi), taču slepus tika par bobsleju domājis vēl kamanās sēžot. Bija vēl treneris Valdis Tiliks, kamanu fanāts, un viņiem abiem viens kamanbraucēju izlases trenera krēsls rādījās par knapu. Upatniekam pārejot uz bobsleju visiem iznāktu vietas diezgan.
Rolands Upatnieks kļuva par PSRS bobsleja izlases treneri situācijā, kura rādījās pilnīgi tukša — ne sportistu, ne bobu, nedz bobsleja specifikai atbilstošas trases. Treneris bija, izlases nebija.

Skaidra lieta: jāmeklē būdīgi un ātri skrejoši vīri, kas to padarīšanu var veikli iestumt. Braukt pa virāžām iemācīties varēs arī vēlāk. Tādēļ visdrošāk skatīties uz desmitcīņnieku pusi — tur tie vispusīgie atlēti rodami. Tika sludināts arī konkurss Latvijas laikrakstos, uz kuru ieradās pāri par simtu labcerīgu kandidātu. Viens no Upatnieka iecerētajiem bija Rihards Kotāns, kurš tā uzreiz vis negribēja no desmitcīņas ledus virāžās laisties. Rihards atceras: "Pēc kādiem mēnešiem Maskavā nopētīju dažus atlētiskus puišus un iedomājos Upatniekam palīdzēt. Piezvanīju, bet Upatnieks: "Man tos krieviņus nevajag, man vajag tevi!" Sāku īdēt, ka nevaru tik vienkārši vieglatlētiku — māti piekāst, ka par bobsleju neko nezinu, bet Upatnieks: "Vai ar desmitcīņu tev ir šanses aizbraukt uz olimpiādi?" Reāli rēķinot, laikam jau nebija vis... "Nujā, bet ar bobsleju tu vari dabūt olimpisko medaļu!" Tā viņš mani iebaroja."
Re, kā — ar diegiem nav aršana, ja laiž, tad laiž tūdaļ līdz medaļai, un ne mazāk. Tas nu ir Upatnieks visā pilnībā un spožumā...

Pirmos bobus PSRS izlasei, kura sastāvēja gandrīz tikai no latviešiem, atsūtīja no Itālijas — Podari firma. Tā bija masu produkcija, smalki vērtējot — grabažas. Jau tolaik pasaules bobsleja grandi — vācieši, šveicieši, paši itāļi — savus sacensību bobus būvēja paši un īpaši.
Vai latvieši stulbāki, vai kā? Rīgas rūpnīcās tolaik netrūka amatnieku un konstruktoru ar "zelta rokām" un "žīda galvām". Taisīs gatavu! Upatnieks vispirms izmēģinājās savā kādreizējā darbavietā "Alfa". Militārā kompleksa rūpnīca kaut kādā tur bobslejā iepīties neriskēja — un ja nu kas notiek? Tad Upatnieks ar saldu mēli gāja uz VEF — vispirms pie sporta kluba priekšsēža Jevgēnija Kisiela. Tas vīrs bija pilnīgs pretstats neremdināmajam Rolandam. Prātīgs — septiņas reizes nomērīs, lai vienu mazu reizi nogrieztu. Diplomātiskā slaloma prasmīgs braucējs — citādi jau nebūtu priekšsēdētājs. Savu reizi demagogs. Citu reizi savs puika. Galvenais — vienmēr spēja un prata saskatīt perspektīvo labumu. Ja nu reiz piekrita ieiet bobslejā, tad kārtējo reizi bija sajutis lielo lomu. Bija jau, bija, bobi tapa un medaļas spīdēja, taču abi pretstati Rolands ar Jevgēniju vienubrīd nonāca tādā konfliktā, ka šajā kataklizmā bija jābaidās par Latvijas bobsleja bojāeju...
VEF Upatnieka vadībā un Kisiela izrīkošanā būvētie bobi izraisīja revolūciju pasaules bobslejā — tos dēvēja par krievu (?!) raķetēm un Rīgas cigāriem, centās kopēt un špikot, pat skaust un bojāt. Ja tagad bobslejā kamanas mērī ar līneāliem, bīdmēriem un lekāliem, sver gandrīz uz miligramiem, tad to knauzerēšanos ir izraisījuši trakā ātrumā traucošie Rīgas cigāri. Upatnieka lolojums. Rīgas amatnieku, kuri savulaik pat lidmašīnas un pasaulē mazākos fotoaparātus būvēja, prasme. Taču ja ņem tā vispār, tad... Mehāniķis Akolovs atcerējās: "Pie Upatnieka, ja kas nebija paspēts padarīt, tad sasēja tāpat ar drāti — un gāja!" Jo pats galvenais tomēr ir cilvēks, kas to bobu stumj un vada. Un deg par savu lietu tā, ka visiem apkārtējiem kļūst karsti.

Žurnāliste, Upatnieka bezgalīgi uzticīgā līdzgaitniece Mairita Solima rakstīja: "Kurā brīdī Upatnieks paspēj paēst, to vēl var saprast, jo ēdnīcā viņš ir spiests būt klāt, lai uzmanītu, vai puiši kārtīgi paēd. bet, kad viņš pagūst gulēt, nudien nav skaidrs. Pirms visiem sešos augšā, pēc visiem pie miera. Nav pieļaujama ne sevis, ne savas ģimenes žēlošana. Ir tikai fanātisks darbs , un vai tam, kurš nespēs būt viņam līdzīgs, kurš mirklīti pažēlos sevi treniņā. Ārā, un uz neatgriešanos! Kas nevar sevi savākt, tam te nav ko meklēt. Puiši strādā kā bitītes, tikai pa reizei kādam draugam vai sievai izkrata sirdi par drakonisko režīmu. Ja no tā paliek vieglāk, Upatnieks saka, lai jau pakunkst. Nekas taču nemainīsies, turpmāk būs jāstrādā vēl vairāk, viņš mierina."

Vai nu tu nāc ar mani, vai staigā laimīgs viens pats. Jānis Ķipurs atrada sevī spītu un spēku iet savu ceļu, kas viņu uzveda slavas kalna galā. Taču pie kalna pakājes vienalga stāvēja Upatnieks — vēsturi nepārtaisīsi!
Kad izlase ieradās uz savā pastāvēšanā pirmo treniņnometni uz ledus Īglsā, to iesvētīja traģēdija. Iesācēju acu priekšā nositās itāļu pilots. Tad treneris, par stūmēju paņēmis Jāni Skrastiņu, pats veica pirmo braucienu ledus trasē. "Es iešu pirmais", — tā teica vēl streļķu komandieris, pulkvedis Jukums Vācietis.
No "latviešu strēlniekiem" ātri vien raustīties sāka pat dižākie — kas var zināt, kurš no viņiem un kurā brīdī "izšaus".
Jo pirmā lielā uzvara (Veltina kausa izcīņā) nāk jau 1982. gadā (30 gadu jubileja!), to divniekos gūst pilots Jānis Ķipurs ar stūmēju Aivaru Šnepstu. Šī pati ekipāža uzvar arī pašās pirmajās PSRS meistarsacīkstēs. Nu krievi arī par vari spraucas izlasē — Upatnieks visiem spēkiem tur latviešu kanti. Vienalga, pie pirmās olimpiskās medaļas ir klāt arī krieviņš Aleksandrovs, kurš līdz Sarajevas bronzas medaļai iestumj pilotu Zinti Ekmani. Un nedaudz vēlāk tiek izsviests no bobsleja un sporta vispār, jo spožā ārzemju supermārketā nespēj novaldīt padomju badakāša alkatību un palaiž nagus. Viņam nebija jēgas par to, kas tā tāda – videonovērošana. Nekas, krieviem citu kandidātu latviešu konkurēšanai netrūkst. Palūkojieties kartē – mēs tak esam kā zirnītis pret arbūzu!
“Mērķis attaisno līdzekļus” – šī jezuītu devīze izrāda gana laba arī lieliniekiem. Savējiem vietu brīvojot tiek “nokosts” Ķipura krietnais stūmējs Aivars Šnepsts. Par dopingu, kura nebija un nevarēja būt.
Tikmēr Rolanda Upatnieka zvēra darbs un neapturamā neatlaidība Latvijai rentējas ar olimpisko un Eiropas zeltu, ar uzvaru Pasaules kausa izcīņas kopvērtējumā, par sīkākiem metāliem nemaz nerunājot. Taču šajā bezkompromisa ceļā ir zaudēts ne viens vien cilvēks, ne viena vien uzticība pārtērēta. "Domā tik uz augsto tāli?" Tās galu galā ir traģiskas personības, kuras vadās vien pēc šīm dzejnieka izteiktām domām...

VIZĪTKARTE

Rolands Albins Upatnieks
Dzimis 1932. gada 13. jūnijā Vecmīlgrāvī (Latvijā).
Gājis bojā 1994. gada 11. maijā Mariampolē (Lietuvā).
Mācījies Vecmīlgrāvja pamatskolā, Rīgas 1. vidusskolā, LVU Mehānikas fakultātē, beidzis RPI.
No 1946. līdz 1952. gadam nodarbojies ar boksu.
Strādājis "Alfā" par konstruktoru, ceha meistaru, iecirkņa priekšnieku, Madonas zvēraudzētavā par galveno inženieri.
1958. gadā sāk nodarboties ar ūdensmotosportu, kurā uztādījis vairākus Latvijas un PSRS, kā arī vienu pasaules rekordu.
Kamaniņu sportā kopš tā pirmsākumiem Latvijā sešdesmitajos gados kā braucējs, treneris, konstruktors.
Kopā ar Valdi Ķuzi ieguvis 9. vietu divnieku kamaniņbraucienos 1976. gada olimpiskajās spēlēs.
Savās sporta gaitās izcīnījis pavisam 13 zelta medaļas.
No 1980. līdz 1986. gadam — PSRS bobsleja izlases galvenais treneris, arī kamanu konstruktors.
Bobsleja pamatlicējs Latvijā.