Kāds ir mūsu plāns?

Jau agrāk nācies rakstīt, ka labākās zāles Latvijas hokeja augšupejai, būtu mūsu izkrišana no elites divīzijas. Protams, vēlēt sliktu komandai nav viegli, tomēr – ja tas ir vienīgais veids kā piespiest atbildīgos cilvēkus rīkoties, nevis sapņaini žūžot – lai būtu! Pērnā pastaiga pa grāvja maliņu beidzās ar LHF prezidenta Lipmana stingro pārliecību – jāmaina treneris. Kirovs allaž meklē sev blakus cilvēkus, kas viņam piestāvētu pēc statusa kā pāvam spalvas, un - tikai tad tiek izvērtēta šīs klātbūtnes lietderība saimnieciskajā kontekstā. Skaidrs, ka Teda Nolana pieslēgšana bija emocionāla un efektīga – kas man tāds sūda Znaroks, ja es NHL labāko treneri varu izcelt! Atminiet, vēl jau bija arī Maika Kīnana variants, kas pilnīgi droši būtu tukšais numurs, taču, par laimi - nesanāca... Kāpēc Nolans bija labāks par Kīnanu? Tāpēc, ka otrais zemāk par kases lodziņu neskatītos, savukārt Nolans pēc rakstura un cilvēciskajām īpašībām gluži ciešami izprata mūsu sērdienīšu pirmās vajadzības. Viņam joprojām pietiek pacietības, lai pieaugušajiem hokejistiem treniņos mācītu spēka paņēmienus, gluži tāpat kā viņš visai ātri aprada ar situāciju, kad kļuva par NHL izstumto un pieņēma darbu junioru līgās... Nolana parādīšanās, kur fonā bija arī Pekas Rautakalio bārda pie „Dinamo”, būtībā iedeva neplānotu, bet pozitīvu grūdienu Latvijas hokeja tālākajai attīstībai. Protams, ja vien mūsu pacietības mērs saprot, kur mēs vispār šobrīd atrodamies. Ja vien mūsu esošais hokeja saprāts apjaustu, ka pārmaiņu laiks neklauvē – tas jau sen ir nepieciešams. Ar izlases treneri vien nevajadzētu apmierināties – jābrien tālāk un precīzāk.

Kad 1997. gadā Latvija debitēja pasaules čempionāta A grupā, norvēģi tieši togad izlidoja no elites. Starp citu, mēs ar viņiem spēlējam grupu turnīrā (vinnējām ar 6:3), kas savā ziņā atgādina šī gada izspēles kārtību. Tiesa, toreiz elitē bija 12 izlases, kas bija sadalītas pa seši katrā grupā. Augstākajā sabiedrībā Norvēģija atgriezās ar dāvanas palīdzību – viņi bija 1999. gada pasaules čempionāta rīkotāji... Tas ļāva aizmirst dažas nepilnības viņu hokeja virtuvē, kuras kā piedegusi putra nosmirdēja 2001. gadā – viņi atkal izlidoja no augstākās divīzijas... Tieši tajā brīdī viņiem pieleca, ka ekspluatēt iepriekšējos gados iedomātos vai iztēlotos iekarojumus ir visai naivs pasākums. Viņi mainīja treneri, bet, kas vēl būtiskāk – pilnībā valsts izlasei pakārtoja arī savas junioru programmas. Lūk, kāda šobrīd ir oficiālā statistika: Norvēģijā ir reģistrēti apmēram 6000 hokejistu, no kuriem teju 4000 ir junioru, jauniešu vai zēnu vecumā. Salīdzinoši, Latvijai šī attiecība ir 4500 pret 1500... Tāpat viņiem ir diezgan konkrēta sporta bāžu atbalsta programma, kurā ietilpst 41 mākslīgā ledus slidotava un, kas valsts līmenī tiek dotētas. 2002. gadā Norvēģija 1. dīvizijas B grupā zaudē ungāriem un dāņiem. Mēs tajā laikā vienu plauktu augstāk esam aiz Vācijas, Ukrainas, Šveices – vienpadsmitie starp lielajām hokeja valstīm. 2003. gadā norvēģi joprojām netiek ārā no savas grupas (zaudējums Francijai), savukārt mēs svinam zīmīgas uzvaras pār Krieviju (2:1) un Baltkrieviju (4:0). Starp citu, kas zīmīgi – no tā gada Latvijas izlases sastāva, pagājušajā nedēļā pret norvēģiem laukumā izgāja Krišjānis Rēdlihs, Širokovs, Sprukts, Laviņš, Masaļskis. Tuvu braukšanai uz Zviedriju šogad bija arī Tribuncovs, Reķis, Ankipāns, Macijevskis, kas toreiz bija mūsu pamatsastāva veči. 2005. gadā Norvēģija beidzot atgriežas elitē, pieveicot ungārus, poļus, ķīniešus un japāņus. Pēc gada Rīgā viņi uzvar tikai vienu spēli (dāņus ar 6:3), tomēr tas ir gana, lai saglabātu vietu starp lielajiem. Mēs norvēģus pievaram ar 4:2...

Pirmo lielāko mājienu ar mietu mums vikingi parāda 2007. gadā Maskavā – austrieši uzskata, ka todien mēs Norvēģijai esam zaudējuši apzināti. Ja būtu vinnējuši, tad Austrija saglabātu vietu augstākajā grupā. Taču Latvija piedzīvo konkrētu zāģi ar 4:7 un to mēs kaut kā pamanāmies aizmirst. Pēc gada Kanādā šos atkal ņemam (4:1), taču tad jau parādās pazīmes, ka Norvēģija sāk spēlēt atlētiskāku hokeju, kur dominē spēks un ātrums. Ar meistarību viņi galā vēl netiek, jo tās vienkārši nav gana daudz, kas piespēlē pretiniekiem izdevības skaitliskajā vairākumā, tomēr priekšsacīkstēs izcīnītie punkti ļauj Norveģijai togad nopelnīt vietu ceturtdaļfinālā un astoto vietu kopvērtējumā. Latvija – vienpadsmitā. Starp citu, jau tad novērojama kāda racionāla iezīme norvēģu spēlē – viņi necenšas par katru cenu būt labāki par kanādiešiem vai amerikāņiem, bet – savā svara kategorijā esošos, ja vien ir mazākā iespēja, paņem uz izbrīnu... Kā lai neatceras šī gada čempionāta sākumu, kad norvēģi iesildījās pret krieviem un zviedriem, iesvīstot, bet kreklus īpaši neplēšot, bet – kā bija mazākā izdevība pret čehiem, tā atņēma viņiem punktu... 2009. gadā Šveicē šiem atkal šūpoles – tikai viena uzvara pār Dāniju un 13. vieta (mēs – 7.), taču jau pēc gada Vācijā viņi atkal ir augstāk (9.v pret mūsu 11.v), bet pērn Slovākijā iekļūst labāko sešniekā (mēs – 13.). Kas notiek šogad uz ledus – redzam jau ar neapbruņotu aci. Vai tas ir Norvēģijas lielais loms? Šī snieguma vienkāršais noslēpums ir meklējams ļoti racionāla un pacietīga darba rezultātā.

Norvēģijā hokejs nav ne pirmais, ne otrais sporta veids, tāpēc viņu paraugs latviešiem būtu vērā ņemams. Atšķirībā no mums, pie viņiem lielākie talanti noteiktās vecuma grupās nesapņo par hokeju... Tos nosmeļ futbols, slēpošana, slidošana, iespējams, pat handbols. Tātad – nevaram teikt, ka viņu ir vairāk un tāpēc, tā ir priekšrocība. Attiecībā uz hokeja resursu Norvēģija ir tāda pati kā Latvija. Viņi mācās (izmanto) no zviedriem, mēs – no krieviem. Tostarp, viņu izlases spēlētāji praktiski gandrīz visos gadījumos spēlē zviedru augstākās līgas komandu vadošajās maiņās, mēs savējos turam vienkop vienā komandā... Salīdzinoši, pasaucam tos mūsu ļaudis, kas tajā pašā KHL spēlē citos klubos un tur tiek pie darba kā vieni no galvenajiem? Pujacs? Skaitās... Masaļskis? Otrais numurs. Kas vēl? Dārziņam bija vieta trešajā maiņā... Punkts. Mēs šobrīd visos vecumos hokejā spēlējam augstākajā divīzijā, norvēģi uz šī plaukta noturas tikai pieaugušo konkurencē... Tātad, it kā fragmentārā kvalitāte izstarojas uz mūsu pusi, tostarp darbs ar resursa pielietojumu un izmantošanu ir viņu pusē. Viņi nerāda uz ledus neko tādu, ko mēs nesaprastu vai – nevarētu izpildīt. Tur nav nekā no izciliem ripas virtuoziem! Labiem spēlētājiem – gan. Tostarp pozicionālajā spēle un spēka divcīņas – mēs noskatījāmies viņu mugurās. Viņi pasauli ņem ar kārtību – ar to pašu formulu, ko mēs ik pa brīdim piesaucam, bet – no kuras esam gatavi uzreiz atkāpties, ja vien vagars nav blakus. Jo tā ir vieglāk... Tomēr hokejā viegluma sajūtas rezultātu nedos, kur nu vēl tādai komandai kā Latvijas izlase. Nolanam kopā ar Ābolu un Ignatjevu vajadzētu radīt Latvijas hokeja attīstības stratēģiju, kas attiektos uz visiem vecuma līmeņiem - nav pamata to atlikt, nav iemesla par šī plāna nepieciešamību diskutēt. Tam ir jābūt! Lai nav tā, ka izlasē nonāk vēl nesenie juniori, kam ir mācīts tikai uzbrukt...