Reķis priecē Rīgu, Sotnieks - Vašingtonu

Saprotams, šobrīd Normunds Sējējs vairāk vēro, nekā runā, taču, ja nu mums tagad būtu viņa vietā jāizdara piezīmes par spēlētājiem, kas ir, būs vai vēlas tapt par Rīgas kluba stūrakmeņiem – ko mēs no Vācijas ledus izkasītu?

Arvīds Reķis ar Dinamo panāca vienošanos jau pirms pasaules čempionāta un spēles Manheimā patiesībā neko jaunu šajā ziņā neatnesa – aizsargs ir un būs brangs palīgs. Prognozējams, bez avantūrām uz ledus un ar salīdzinoši pieklājīgu izpratni pozicionālā spēlē. Tik pat solīds ir Georgijs Pujacs, ko Dinamo pirms gada pasūtīja dažas mājas tālāk. Iemesls, ja atceraties – gaužām idiotisks. Kāds no akcionāriem nav varējis saprast, kā var viņam maksāt tādu naudu... Un ar kāju pa dibenu! Varētu domāt, ka Pujacs pats uzprasījās no Ladas uz Dinamo, kur līdzi nāca arī viņa līguma nosacījumi un vecās komandas nenokārtotās parādsaistības. Ja nu samelojos – atvainojos – taču vēl līdz pat šī gada pavasarim Dinamo savus solījumus pret Pujacu nebija izpildījusi. Teorētiski Žora varētu būt viens no pretendentiem uz Dinamo aizsardzības līniju, taču Rīgas klubam ir kāda īpatnība – ja akcionāram nepatīk tavs deguns, aizmirsti par saviem hokejista talantiem. Vēl trakāk, ja esi kaut ko publiski pateicis vai – ne tā paskatījies uz pašu galveno... Ar muguras smadzenēm jūtu, ka tieši tāpēc Oļegam Sorokinam neviens no Dinamo šajā pavasarī neko nepiedāvā, lai gan pieredzējušais aizsargs nule kā aizvadīja vienu no savām labākajām klubu sezonām. Turklāt, kā viens no vismazāk atalgotajiem Dinamo hokejistiem. Tas tā – atkāpei...

Bet Pujacs dinamiešiem būtu vērtīgs un nebūt ne par lielāku ciparu, kā viņi pagājušajā gadā samaksāja Lī Svetam un... gada vidū izmeta ārā. Pirms čempionāta Sējējs esot vienojies arī par Jāņa Andersona spēlēšanu Rīgā, taču pagaidām izlases debitanta varējumu grūti novērtēt, jo vidēji spēlē pabijis uz laukuma mazliet vairāk par trīs minūtēm. Spēka spēlē pie apmales cenšas, bet pieredze vēl jākrāj un nez vai viņa sakarā Dinamo var lolot cerības, kas ļautu Andersonu jau pirmajā gadā uztvert kā pamatsastāva vērtību. Garantētā līguma dēļ gluži pretēji jūtas Jēkabs Rēdlihs, kas pirms čempionāta iedzīvojās savainojumos un, iespējams, tieši tāpēc uz Vācijas čempionāta ledus nerāda savu labāko pienesumu. Taču kopumā, lielus mēslus Jēcis arī negāž un, ja nebūtu tie pāris glupie noraidījumi, pelnījis tikai pieklājīgus vārdus. Arī Guntis Galviņš attaisno no sevis gaidīto – spēlē nobriedušāk un ir viens no retajiem izlases aizsargiem, kas pieprot aizsākt uzbrukumu un izdarīt garu un precīzu piespēli. Nezinu, vai Sējējs vēro ar acs kaktiņu Jerofejevu, taču būtu vērts. Jau šogad! Normunds pats kā bijušais aizsargs varētu novērtēt arī Māra Jasa potenciālu – jā, redzējām pagalam ārprātīgas kļūdas piespēlēs savā zonā, taču – viņā ir kaut kas no pamatīguma un stabilitātes, turklāt fiziskie dotumi vienkārši priecē. Par tiem pēdējiem diviem izmetu tāpēc, ka nupat ir apstiprinājusies informācija, ka Kristaps Sotnieks iepaticies Vašingtonas Capitals sistēmas ļaudīm. Pasvītroju vādu „sistēma”, jo par NHL te nevajadzētu vēl runāt. Vakar pačaloju ar Capitals vārtsargu treneri Artūru Irbi un viņš to apliecināja: - Man bija saruna ar vairākiem kluba cilvēkiem, kas rūpīgi vēro spēles pasaules čempionātā. Kristaps viņiem patīk un domāju, ka viņu noteikti uzaicinās uz vasaras nometni, kas parasti notiek jūlijā. Uzskatu, ka Sotniekam šāda iespēja ir jāizmanto...

Sējējam tā nav laba ziņa, lai gan droši vien Normunds saprot, ko hokejistam nozīmē šāda pamanīšana. Visticamāk, Dinamo aizsargās Sotnieka tiesības – proti, mēģinās panākt, ka Eiropā viņš var atgriezties tikai šajā komandā. Iespējams, skrienu notikumiem pa priekšu, taču šādas apstākļu sakritības bieži vien atnes labas ziņas. Tās arī Sotiniekam novēlam!

Uzbrucēju galā visi vēži tajās pašās kulītēs – ja varētu pasapņot, tad Ņiživijs, Vasiļjevs un Cipulis varētu būt Dinamo sapņu trijnieks. Saprotas ar aizvērtām acīm! Taču – neaizmirsīsim, ka tikai Mārtiņš no pieminētajiem ir gandrīz vai apsolījies Sējējam. Ņiživijs ir tuvāk kādam labam līgumam Krievijā, nekā mēs spējam iztēloties, savukārt Vasiļjevs ar savu spēli tikai vēlreiz apliecina Krēfeldes klubam, ka viņiem ir vērts vākt naudu hokejista jaunajam kontraktam. Nez vai vācieši šo iespēju palaidīs garām un nez vai Rīgā pietiks dūša savam cilvēkam atvēlēt tik pat naudas, cik kādam slovākam vai čeham... Dārziņš Vācijā ir stabils, taču ne izcils, savukārt Miķelis domās laikam bija jau ģimenes lokā, kur tuvākajās dienās sagaidīs pirmdzimto. Tādos brīžos galva kājām neklausa... Karsums tikai spēlē pret Itāliju sāka rādīt, ka viņā atgriežas mežonis – turklāt, kvalitātes bija solīdas. Sprukts savā līmenī, bet par līgumu viņam nav jāuztraucas - tas jau ir kabatā. Vai Dinamo menedžeriem vajadzētu atkal atgriezties pie Jura Štāla jautājuma? Katrā ziņā – pirmajās divās čempionāta spēlēs tieši Štāls bija tas, kas radīja visnotaļ apātiskajā un melanholiskajā valstsvienības noskaņā kādu dzirksteli. Nav vairs kā bija agrāk, kad Juris uz ledus strādāja par ledus frēzi – skrienot un bremzējot. Spēlē mērķtiecīgi. Nesarūgtināja arī Džeriņš un Meija, lai gan abiem kļūdas aizsardzībā varēja ne tikai pamanīt, bet arī sākt skaitīt. Ar Pečuru līdzīgi, taču jāpatur prātā, ka debija šādā līmenī mēdz vilkt līdzi arī vieglo trīceklīti un tas sapin hokejistā bieži vien tādas vietas, kas ikdienā nemēdz samesties mezglā... Izskatās, ka Daugaviņš varēs rudenī tomēr braukt uz Ziemeļmeriku un tur vēl aizķert Otavas Senator pēdējo vagonu, bet – nebūšu pārsteigts, ka sezonas vidū Kaspars atgriezīsies mūsu pusē. Vismaz tāda vienošanās ar Dinamo esot.

Ar vārtsargiem ir vienkārši – visu, ko Masaļskis spēj, viņš ir parādījis. Nez vai pasaules čempionāta spēles šajā vecumā Edgara kvalitātes kā labam kluba pirmajam numuram, varētu tikt apšaubītas. Tāpat – nez vai Edgars pats varētu šajā līmenī priekš sevis atklāt kaut ko līdz šim neizzinātu. Bija daži caurumi virs pleciem, daži starp kājām – tiesa, iespējams, ka ar to varētu būt gana, lai Dinamo pretī Masaļska uzvārdam jau ierakstītu treknu jautājuma zīmi. Ja pirms čempionāta abas puses nevarēja vienoties par naudas lietām, tad šaubos, ka šī turnīra sākums vismaz Dinamo menedžmentam Edgara sakarā ir licis palikt dāsnākiem vai pielaidīgākiem. Starp citu, viņdien Normunds šo rindu autoram izmeta, ka viņam vajadzētu tā nopietnāk aprunāties ar citu Dinamo sistēmas vārtsargu Nauri Enkuzenu, kam arī līgums ar komandu ir uz vēl vienu sezonu. Ko tas varētu nozīmēt?