Sezona bez izsaukuma zīmes

Šī sezona noteikti paliks atmiņā ar to, ka beidzot tika realizēta ilgi lolotā iecere – 14 komandas virslīgā. Tieši tik daudz šogad piedalījās virslīgas čempionātā. Ja salīdzinām ar citām sporta spēlēm, tad florbols visiem ir priekšā tādā rādītājā kā komandu skaits Latvijas čempionāta augstākajā līgā. Turklāt retas ir tādas komandas, zem kurām apakšā nebūtu pilnas vai puspilnas jaunatnes piramīdas. Citas sporta spēles florbolu par šādu uz stabiliem pamatiem balstītu saimniecību var tikai apskaust.

Tiesa, pirms sezonas sākuma šķita, ka komandu skaita pieaugums varētu turnīru padarīt tikai interesantāku un saspringtāku. Tomēr visas iespējamās intrigas šosezon tika kliedētas jau laicīgi. Astoņas labākās komandas izslēgšanas turnīram atlasījās jau gana laicīgi, divas švakākās komandas vilka pases saņēma vēl laicīgāk. Pietrūka pēdējo kārtu asuma, kas tika pieredzēts citās sezonās.

Ja skatītāju interese par florbolu teju katru sezonu auga, tad šosezon bija novērojams neliels atslābums. Izteikti to varēja vērot tur, kur to vismazāk gaidīja – finālsērijā. Tāpat kā pērn, arī šogad finālspēles bija piecas, un gandrīz visās skatītāju bija mazāk nekā pērn. Uz jautājuma zīmes ir sērijas atklāšanas spēle Lielvārdē, kur vietējā sporta zāle bija tiešām pilna, taču zinātāji teica, ka pērn tomēr bijis maķenīt vairāk. Savukārt sērijas vienīgā spēle Cēsīs notika gluži vai pustukšu tribīņu priekšā. Ja pērn jau 40 minūtes pirms spēles principā nebija kur novietot automašīnu, tad šogad šādu problēmu nebija.

Neliels aplauziens sanāca arī Latvijas Florbola savienībai, kas atlikušās sērijas spēles nu jau tradicionāli rīkoja Valmierā, Vidzemes olimpiskajā centrā. Vai nu tas bija ažiotāžas trūkums, vai biļešu cenas piecu eiro apmērā, bet arī tur tribīnes bija patukšas. Pērn sērijas piektajā (pēdējā) spēlē krita Latvijas florbola apmeklētības rekords (1403 skatītāji, tiesa, to šoziem gāza Latvijas izlases spēle pret Norvēģiju), arī šogad čempioni tika kronēti piektajā spēlē, taču skatītāju skaits bija ievērojami mazāks – 858. Kā populārākais skaidrojums šobrīd izskan biļešu cenas, ko noteica LFS. Viņu motivāciju var saprast – skatītāji jau laikus jāgatavo tam, ka 2016. gada pasaules čempionātā, kas notiks Latvijā, uz spēlēm nevarēs aiziet pa latiņu. Skatītāju motivāciju arī var saprast – neitrāls vērotājs neies lieki tērēties, ja spēles var redzēt gan televīzijas, gan interneta tiešraidēs. Līdzīgi bēdīgas ainas izslēgšanas spēlēs bija novērojamas arī citur. Piemēram, Kocēnos, kur pērn bija daudz lielāka ažiotāža, kad ceturtdaļfinālā spēlēja divas neitrālas komandas – Ķekava un Talsi -, nekā šogad, kad pēc gada izlaišanas atkal izslēgšanas spēlēs cīnījās vietējā „Rubene”.

Pelēcības fonu, kas caurvij šo sezonu, nedaudz drūmāku radīja arī iespaidi, spēles apmeklējot klātienē. Šosezon nesanāca pabūt visu 14 komandu mājas spēlēs, taču pabūts daudz kur. Nekādi krāšņie iespaidi nepalika... Latviešu publika nav izlepusi, taču tik un tā ir pelnījusi nelielu ēsmu. Ar tās izmešanu daudzām komandām ir diezgan pašvaki, lai pat neteiktu – nekā. Ja kāda komanda uzskata, ka jau šobrīd dara visu iespējamo un neko labāku izgudrot nav iespējams, tad rūgti maldās. Īpaši neizteiksmīgi uz citu fona izskatījās abas Rīgas komandas. Rodas iespaids, ka uz neitrālā sporta vērotāja piesaisti Rīgas komandas nepretendē.

Ja, atskatoties uz 2012./2013. gada sezonu, varēja atmiņā atsaukt visādus pigorus, tad šosezon pat to ir bijis maz vai pat – nemaz. No vienas puses, labi – stabilitāte nevienam par ļaunu nenāk. No otras puses, aizvadītajai sezonai trūka kādas odziņas, asumiņa. Spēlētāji un treneri, iespējams, šādam apgalvojumam nepiekritīs, taču, vērojot visu šo padarīšanu no malas, tāds iespaids radās. Kas zina, varbūt visi sapurināsies nākamsezon. Galu galā sezonai pa vidu izskries arī pasaules čempionāts vīriešiem, kas ir gana nozīmīgs notikums Latvijas sportā, lai līdzi paķertu kādu t.s. neitrālo skatītāju.